| |
[25. Feb 2009|10:04] |
Man bija pavisam debils sapnis.
Es atkla biju Prāgā. Kaut kādā trennežieru zālē. Un tur trennējās visi mani kādreizējie kursa biedri tāpēc, ka visi tur dzīvoja. Un visas sievietes, ar kurām es mēģināju flirtēt, izrādijās viņu sievas.
Un tad nolūza visi zobi pie pašām saknēm. Pretīgi. |
|
|
| Atkal LSD |
[3. Feb 2009|16:23] |
Es ar mammu gāju pa ceļu un stūmu savu ķirķeli (īstenībā ķirķelis ir vecs vārds mopēdam gauja, bet sapnī nez kāpēc tā es biju nosaucis tādu vecu 20.gs. sākuma zāles pļāvēju). Mēs nogriezāmies un gājām tālāk, kad es ieraudzīju, ka tālu projām pie ugunīgām debesīm plosās taifūns un teicu mammai. "Skaties, tur ir taifūns" Viņa skatījās,skatījās, bet teica, ka neredz. Tad es atmetu tam ar roku un sāku pļaut lielā laukā zāli, kas pēc tam pārvērtās par kādas sievietes seju, kurai bija jānoskuj rugāji. Viņa man teica:" tikai uzmanīgi ar uzacīm, nenopļauj pavisam." |
|
|
| |
[15. Jan 2009|11:24] |
Vakar sapņoju, ka esmu Daugavpilī.
Tur uz dokumentiem spieda zīmogu "Ģeneraļnie papīri". |
|
|
| |
[1. Nov 2007|12:14] |
Apmācās. Māja stāvēja vientuļa un pamesta. No tiem logiem, kuri bija atvērti, vējš nekaunīgi raustīja ārā aizkarus. Pašas kāpas galā. Uzkāpis pa koka kāpnēm līdz parādes durvīm, sapratu, ka visi ir prom. Visas nevajadzīgās lietas, mēbeles un citi krāmi mētājās apkārt kur nu kurais, un ap tiem tinās vecas avīzes un ietinamie papīri.
Dzīvojamā istaba bija iznesta. Acīmredzot dīvānā, kas tik līki bija nosviests pagalmā, vēl pirms pāris stundām kāds bija klusi dirnējis. Es pieliecos, la paceltu no grīdas ieplēstu bilžu ietvaru. Tas bija ierāmējis kādu melnbaltu attēlu, kur uz iztapsēta krēsla sēdēja kāds vecītis un viņam klēpī kāds mazs pika īsās bikšelēs, baltā kreklā un zeķītēs ar bumbuļiem. Nemanot pagriezos pa labi un ieraudzīju uz zemes mētājamies mazu plīša lācīti. Piegājis klāt, to pacēlu. Un tajā pašā mirklī ausīs ielocījās tāda neparasta dunoņa, kas nāca no jūras puses. Lēnām piecēlos, un pretī esošajā loga rūtī jau varēja redzēt tuvojušos vilni...
Ūdens visu noskaloja. Kad tas atkāpās, uz kāpas bija palicis tikai bildes rāmītis un izmircis lācis. Pirms tam tos biju iebāzis azotē. Lai nesaplīst... |
|
|
| |
[29. Okt 2007|14:25] |
"...Viņš norādīja uz viensētu, kas pavērās aiz mājas.
- Te mans tēvs bija iecerējis izveidot pats savu saimniecību, pats savu dvēseles oāzi... - vīrietis sadrūma. Ikviens apkārt stāvošais zināja, ka zirgu pēdām izbradātā zeme, stallis sētas viņā galā, pirts pie pašrakta ezeriņa kalna pakājē un šķūnis ar kumeļiem domāto sienu pēc pārdesmit minūtēm būs noslaucīts no zemes virsas. No zemes dvesa siltums, un varēja dzirdēt, kā ķeve stallī gaida atnešanos.
Pāri idillei pāršalca silts pēcpusdienas vējš.
- Aiziet, nekavējamies, pēc piecām minūtēm bumbas trieciens visu aiznesīs pa gaisu!... - viņs iesaucās un ieveda visus mājā. Dzīvojamās istabas vidū atradās metāla lūka, ko vīrietis atvēra. Zem kājām parādījās dziļa aka, kura viņš mudināja rāpties.
- Kabīne būs katram individuāli, - viņš skaidroja. - Letarģiskajam miegam sabiedrību nevajag. Un šāda sistēma radiāciju aiztur daudz labāk.
Visi ielīda pagrabā un, atraduši savu vietiņu, apsēdās četrkantīgajā kapsulā. Vīrietis atsāka skaitīšanu: 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1...
Viņš pamodās. Pārējie vēl gulēja. Ar spēku atgrūdis to pašu lūku, kura bija viņus paglābusi, un izslējis galvu pāri slieksnim, vīrietis savās acīs ieraudzīja pārsteidzošu ainu. Viņi tik tiešām bija gulējuši ilgu laiku.... |
|
|
| |
[7. Maijs 2007|16:26] |
Viņi naca. No visurienes. Bija redzami gan aiz kalna, gan pie meža, gan pāri klajumam. Mums rokās atradās neznokurienesizlidušiunatradušies veca parauga automāti, kurus krievi nelietoja. Vairāk tākā pēc britu izskatījās. Paši kā tiko no mājas iznākuši, parastā un plānā apģērbā, kā nekā vasaras vidus.
Un..
Un tad mēs tos redzējām. Helikopterus. Vakara rietošajā saulē (nevarēja dot vairāk par pulkstens septiņiem) tie nāca kā tāds sakārtots oranžu siseņu bars. Milžīgā kāsī. Ierindā. Simtiem. Nē, tūkstošiem. Vējš pūta mums pretī, tāpēc to draudīgā un apokaliptiskā rūkoņa apņēma mūs visus. Sētu un kaimiņus. Visapkārt lodāja sasodītie karavīri, kuri, likās, ir neskaitāma daudzumā. Visi ar tādām kā zemessargu micēm un vecām šautenēm, ne ar kalašņikoviem un ķiverēm. Un pēkšņi no mājas stūra parādījas mašīna. Vecs "GAZ" militārajā krāsā un ar brezenta jumtu pāri kravas kastei. Tās aizmugurējais brezents plandēja vējā, un varēja redzēt sēdošo kareivju kājas, parastās kurpēs un zaļu drēbi aptītas.
Un tad mēs metāmies bēgt.... |
|
|