|
1. Nov 2007|12:14 |
Apmācās. Māja stāvēja vientuļa un pamesta. No tiem logiem, kuri bija atvērti, vējš nekaunīgi raustīja ārā aizkarus. Pašas kāpas galā. Uzkāpis pa koka kāpnēm līdz parādes durvīm, sapratu, ka visi ir prom. Visas nevajadzīgās lietas, mēbeles un citi krāmi mētājās apkārt kur nu kurais, un ap tiem tinās vecas avīzes un ietinamie papīri.
Dzīvojamā istaba bija iznesta. Acīmredzot dīvānā, kas tik līki bija nosviests pagalmā, vēl pirms pāris stundām kāds bija klusi dirnējis. Es pieliecos, la paceltu no grīdas ieplēstu bilžu ietvaru. Tas bija ierāmējis kādu melnbaltu attēlu, kur uz iztapsēta krēsla sēdēja kāds vecītis un viņam klēpī kāds mazs pika īsās bikšelēs, baltā kreklā un zeķītēs ar bumbuļiem. Nemanot pagriezos pa labi un ieraudzīju uz zemes mētājamies mazu plīša lācīti. Piegājis klāt, to pacēlu. Un tajā pašā mirklī ausīs ielocījās tāda neparasta dunoņa, kas nāca no jūras puses. Lēnām piecēlos, un pretī esošajā loga rūtī jau varēja redzēt tuvojušos vilni...
Ūdens visu noskaloja. Kad tas atkāpās, uz kāpas bija palicis tikai bildes rāmītis un izmircis lācis. Pirms tam tos biju iebāzis azotē. Lai nesaplīst... |
|