| gads |
[25. Maijs 2012|21:53] |
Mēdzu pārlasīt klab ierakstus – attiecīgi - iepriekšējā gada patreizējā mēnesī. Pagājušajā gadā ap šo laiku es izvācos no Imantas, lai kopā ar Sinčuku dzīvotu Purvciemā. Šogad Sinčuks grasās izvākties no Purvciema, lai kopdzīvi uzsāktu ar Mārtiņu. Šai sakarā cenšos būt spēcīga, jo kā izrādās esmu ļoti pieķērusies šim cilvēciņam. Es zinu ka viņa ne kur nepazudīs un tomēr, tas vairs nebūs tā kā agrāk. Pēc visa spriežot esmu atradusi jau jaunu dzīvokļa biedreni. Nedaudz biedē šī doma, cilvēku pazīstu, bet ne tik daudz, lai būtu pilnīgā mierā. Un tomēr es nebūšu vismaz viena. Nu vismaz kādu gadu, vadoties pēc manas good luck Chuk! teorijas. Un lai no manis aizies kārtējais cilvēks, es vismaz zināšu, ka cilvēkam priekšā liela laime.
Pirms gada mani paaugstināja amatā. Biju ūber laimīga, līdz notika visas likstas ar dekrētiem un pārējām lietām, par kurām netiku informēta. Tomēr skat kā viss izvērtās, zaudētā amata vietā ieguvu ko pilnīgi citu un pat gads nepagāja, kad ieņēmu pozīciju, kas pilnīgi apmierina manu dvēseli. Esmu laimīga darbā. Es zinu, nav daudz cilvēku, kas var apgalvot, ka mīl savu darbu, bet es to tiešām mīlu. Protams ir brīži kad ZB viss, bet tie ir daži izņēmumi, kad nervus kvēlina emocijas. Pirmo reizi dzīvē, man nu dien ir sajūta, ka esmu īstajā brīdī un īsajā vietā. Beidzot esmu atradusi sevi un šī es, ir laimīga. Tā pavisam vienkārši, laimīga ar to, kas viņa ir, ar visiem trūkumiem, kas izteiksmīgu padara personību un plusiem, kas spēcina dzīvi.
Un vēl, ap šo pašu laiku – pirmās jūnija vai pēdējās maija dienas, pēdējo reizi satiku Raivo. Ir pagājis gads. Dīvaini. Liekas, ka mūs šķir ilgāks laika posms, jo dusmas, kas karsējās naida liesmās, ir norimušas. Ja pa visam atklāti, tagad, pēc visa sliktā un sāpīgā, manī ir palikuši visi skaistie mirkļi, ko pavadījām kopā. Un lai es visus pārējos savus dzīves vīriešus salīdzināšu ar viņu, un lai es nekad nebeigšu ilgoties pēc tās īpašas sajūtas, kas bija esot kopā ar viņu, es ne vienā brīdī nenožēloju, ka iepazinos ar viņu un pirmo reizi izjutu ko vairāk par aizraušanos.
Šis gads ir bijis ļoti garš. Iespējams, garākais kāds man bijis. Tas nebija viegli. Brīžiem likās – padošos. Bet te nu esmu, savu jauno izaicinājumu priekšā. Kas zina par ko es rakstīšu jau nākošajā gadā. Ah, jā – nākošgad ap šo laiku Kiki ar Kasparu būs jau precējušies. Es mīlu viņus abus, bet kāzas, uz šo brīdi apzinoties manu attiecību statusu ar Kaspara draugiem, nav ne mazākās vēlmes apmeklēt. Un šeit es nesaprotu, vai dzīve un liktenis ir kuriozi vai ironiski. |
|
|
