| X stunda | 15. Dec 2024 @ 16:51 |
|---|
KĀ GATAVOTIES “X” STUNDAI ???
Pēdējā laikā visā Eiropā arvien plašāk izskan drūmas prognozes - par spīti tam, ka gandrīz visas Eiropas valstis tagad atrodas “zem drošā NATO lietussarga”, nav nekādas garantijas, ka kādu no tām tomēr nesadomā paņemt uz zoba Austrumu brūnais lācis, proti, putins vai jebkurš cits, kas tobrīd valdīs krievijā, var nolemt pamēģināt piesaistīt savai arvien augošajai impērijai kādu gabaliņu no kaimiņvalsts, ne jau tāpēc, ka tai trūktu teritorijas vai derīgo izrakteņu, kā pareizi TV intervijā nesen minēja no Latvijas uz paRašu aizbēgušais okupants Mamikins, “tā visa mums pašiem pietiek”; nē, mērķis ir parādīt savu varu noteikt kārtību pasaulē un to, ko sākumā uztvēra kā putina amizanti izteiktu jociņu skolnieciņam: “…krievijas robežas nekad un nekur nebeidzas!”. Tad nu Rietumos pašlaik izskan dažādas idejas, kā vislabāk jau laikus šādai situācijai sagatavoties, atceroties jau no Senās Romas laikiem nākušo parunu: “Gribi mieru, sāc gatavoties karam!”. Protams, tiek runāts gan par to, ka jāsāk beidzot pietiekamā daudzumā aktīvi ražot jaunus, modernus ieročus, gan arī par to, ka katram iedzīvotājam jāsagatavo sev t.s. “krīzes soma” ar nebojājošos pārtiku un pirmās nepieciešamības higiēnas precēm, ko varētu izmantot, ja pēkšņi negaidīti nākas uz dažām dienām (acīmredzot cerot, ka vēlāk, kā to bieži vien rāda populārās grāvejfilmās, ierodas kāds SuperVaronis vai palīgi no Kosmosa un momentā visas problēmas atrisina) pamest savu ierasto dzīves vietu. Arī mums varturi skandina apmēram to pašu – pārbaudiet, vai jums ir kabatas lukturītis, sērkociņi, rezerves apakšveļa, tualetes papīrs…utt. Ja ar to viss kārtībā, tad gan jau visas krīzes pārdzīvosim, un nekāda okupāciju mums neskādēs…
Taču es gan aicinātu tam visas pieiet nopietnāk! No kā visvairāk mums var draudēt briesmas gadījumā, ja no austošās Saules puses pēkšņi parādās zaļi cilvēciņi tankos vai pat bez tiem? Es domāju, atbilde nav ilgi jāmeklē – no šeit esošās 5.kolonnas, un skaidrs, ka, jo tuvāk Austrumu robežai, jo tā ir plašāka un nekaunīgāka. Tagad, aizliedzot publiski atbalstīt KF agresiju Ukrainā, mēs viņus it kā esam apklusinājuši, taču tas ir iluzors miers, līdzībās runājot, ja vulkāns nekūp, tas nenozīmē, ka tā iekšienē negruzd lava, tikai mēs to neredzam. Savā absolūtajā vairumā viņi uzskatus nav mainījuši, tikai kļuvusi viltīgāki, rafinētāki, bet tieši tāpēc arī vēl bīstamāki. Atcerieties, ka patiesi bīstams suns uz viņa teritorijā ieklīdušu svešinieku nerej, bet zibenīgi lec virsū un kož dziļi un sāpīgi, labi, ja vēl viņam neizdodas pārkost vēnu vai artēriju… Lūk, tā arī mūsējie putinisti patlaban klusē, bet, kad būs viņu stunda situsi, viņi daudz nerunās, viņi vienkārši šaus uz mums gan no priekšas, gan pakaļas… Un, ja mums nebūs, ar ko šaut pretī, ja vēl mēs savas muļķības pēc būsim savam kaimiņam, kurš citādi ir lāga vīrs, tikai krievijas tv ik pa laikam slepeni skatās, izpļāpājuši, ko mēs paši gribam darīt gadījumā, “ja nu kas”, kur mums glabājas tas un kur šitas… nu, tad ziniet, ka mūsu sakāve un varbūt pat pilnīga iznīcība būs nenovēršama… Ar to es negribu teikt, ka pilnībā jāizslēdz saskare ar hutina gaidītājiem, nē, tieši otrādi, ar viņiem varbūt pat vajag šad tad pakontaktēties, bet ar pilnīgi pretēju mērķi – nevis par sevi kaut ko stāstīt, bet maksimāli censties izspiest kaut ko no viņiem, sak, Saša, nu atzīsties, tev tak vismaz divstobrene ir, ko likt lietā, kad Vovans nāks mūs no naciķiem atbrīvot, vai ne? Pie šņabja glāzes, kā zināms, mēles viegli raisās un tīri nemanot izlec laukā tas, ko skaidrā prātā nekad nevienam neizpaustu.
Un iegūtā informācija tad nu ir sev kārtīgi jāpiefiksē, kā arī jāinformē par to drošības iestādes (uz tām arī pašām nevar droši paļauties, bet nu tas ir temats citam rakstam). Ne velti ir dzirdēta tāda paruna, ka tas, kurš ir labi informēts, ir vienlaikus arī gana labi apbruņots. Ja nu beigās izrādīsies, ka tā ir bijusi vien tukšā lielība, lai – labāk savu ienaidnieku pārvērtēt, nekā to noniecināt un uzskatīt par gļēvāku un stulbāku, nekā viņš ir patiesībā. Līdzīgi kā zemniekam, zinot, ka netālu krūmos mitinās vilks, jābūt gatavam, ka tas uzbruks viņa aitām, un jāpagūst plēsoņa likvidēt, pirms tas ir sācis plosīt viņa ganāmpulku, mums jābūt gataviem atvairīt potenciālo 5.kolonnas uzbrukumu. Starp citu, šos ļautiņus var arī apgādāt ar viltus ziņām, proti, pateikt, ka tur un tur (kur patiesībā nekā nav) ir paslēpts milzīgs daudzums ieroču, un mūsu zemessargi tos nekavējoties laidīs darbā, ja nu kas…nē, ne jau pret tevi, tu jau mums esi draugs, bet ir taču arī tādi, kas ir ienaidnieki, un viņiem tad mēs… To varētu saukt arī par sava veida “psihotrono profilaksi”, kas var izrādīties iedarbīga, ja tiek pareizi likta lietā…
Pamazām mēs nonākam līdz manas publikācijas otrajai daļai, kurā gribu runāt par mūsu pašu gatavību cīņai, un šoreiz es lieku uzsvaru tieši uz garīgo sagatavotību. Negribu nocienāt, protams, arī atbilstošās fiziskās formas nepieciešamību, tai pašā laikā nevar tomēr nemanīt, ka kara darbība arvien vairāk tiek robotizēta, to ne tuvu nevar salīdzināt ar tādu, kas bija pirms 100 gadiem; tie paši droni ar katru dienu karā ieņem arvien lielāku lomu, bet būt par dronu operatoru teorētiski var pat daļēji paralizēts invalīds, ja vien viņam ir drosme cīnīties un vēlme iznīcināt ienaidnieku. Lūk, te nu ir svarīgi, lai mūsu cīnītājiem neiestātos t.s. psiholoģiskais nogurums. TV intervijās, rādot ukraiņu karavīrus frontē, nereti diemžēl izskan tādi apgalvojumi: “Nu, cik ilgi var šaut uz cilvēkiem un vērot, kā viņu iekšējie orgāni tiek gabalos plosīti, es to vairs nevaru izturēt, man tas ir apriebies līdz galējam nelabumam…”. Pievērsiet uzmanību – šīs karotājs nesūdzas par aukstumu, mitrumu, grauzēju un kukaiņu klātbūtni, par nepietiekamu uzturu, par nespēju nomazgāties un civilizēti nokārtot dabiskās vajadzības…nē, tas viņam nešķiet būtiski, bet, lūk, viņam esot pretīgi skatīties, kā tiek sarauti gabalos ienaidnieka zaldāti, kas taču nāk, lai viņu pašu fiziski likvidētu. Ja tas būtu tikai viens cilvēks, tad varētu par to neuztraukties, diemžēl tādu gadījumu ir bez sava gala…te jau vairs nav tālu līdz t.s. Stokholmas sindromam, kad upuris jau sāk apraudāt un just līdzi varmākam, kas ir viņam uzbrucis. Un tad nav jābrīnās, ka ienaidnieks gūst virsroku! Un viņiem gan (ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem!) ukraiņu nemaz nav žēl, ja viņi pēc izdarītā šāviena reizēm kaut ko nožēlo, tad tikai to, ka “…bļaģ, tur bija trīs hoholi, pēc drona trieciena divi gar zemi, bet viens padla kaut kur tomēr aizrāpoja, un ja nu izdzīvos, nenosprāgs pidars gavņistijs”. Daudzi parašņiku karotāji nāk no cietuma vides, kur valda tāda “morāle”, kurā cilvēka dzīvībai nav absolūti nekādu vērtības! Un viņus uzveikt var tikai vienā veidā – atbildot ar tādu pašu, pat vēl lielāku nežēlību! A.Solžeņicins grāmatā “Gulaga arhipelāgs” apraksta gadījumu, kad ukraiņu politieslodzītie meklēja sakarus ar krievu kriminālistiem, lai kopīgi organizētu dumpi nometnē. Pēdējie sākumā uz to raudzījušies skeptiski: “Baltrocīši, uz ko jūs vispār esat spējīgi, jums jau rokas drebēs, kad būs jācīnās?”. Bet, kad ukraiņi pastāstīja, cik stukaču un cik vertuhaju viņi ir pa kluso jau likvidējuši, pie tam nevienu nav izdevies pieķert nozieguma vietā un par to notiesāt, krievu blatniju attieksme mainījās. “Mēs redzam, ka jūs gan fiziski, gan garīgi esat tādi paši kā mēs! Mēs esam gatavi ar jums stāties vienā cīņas ierindā!”, viņi svinīgi paziņoja. Lūk, tādiem ir jābūt arī mums, Latviešiem !!! Es pazīstu vienu pusi, kurš jau 2014.gadā, kad tas oficiāli nebija atļauts, bija devies cīnīties uz Ukrainu “Labējā sektora” rindās. Uz manu jautājumu, cik moskaļu viņš jau ir nošāvis, atbildēja: “Es neskaitīju, bet kāda gan tam nozīme? Lai cik viņu būtu, man tik un tā liksies par maz! Es nekad neuzskatīšu, ka nu jau pietiek, vairāk var nešaut!” (izcēlums mans – A.G.). Lūk, tieši tādiem filozofijai būtu jābūt jebkuras armijas cīnītājam, tad tā kļūs neuzvarama! Cīņas beigās vienmēr jādomā nevis par to, cik riebīgi bija vērot ienaidnieka karotāju bojāeju, bet gan – kāpēc es iznīcināju tikai 100, ja teorētiski varēju 200 ? Un, lai šāda filozofijas nostiprinātos, būtu jārūpējas visiem psihologiem un kapelāniem, kuru, cik es manu, ukraiņu armijā ir ne mazums. Tikai jautājums, ko gan viņi sludina? Vai gadījumā ne tieši pretējo – pacifismu pret ienaidnieku? Tādā gadījumā skaidrs, kam viņi patiesībā kalpo.
Psiholoģiski gataviem nepatīkamiem skatiem jābūt ne tikai karavīriem ierakumos, bet arī jebkuram ierindas cilvēkam. Teju katru darbdienu TV24 rāda J.Labuca un J.Slaidiņa reportāžas no Ukrainas, un katras pārraides sākumā parādās titri, kas brīdina par nepatīkamiem skatiem, bet ar to ir par maz, teju pirms katra demonstrētā video klipa izskan tas pats brīdinājums, un tad vēl atsevišķas detaļas bildēs tiek aizsegtas ar kvadrātiņiem. Ko mēs tādā veidā audzinām? Gļēvuļus un gara tizleņus! Ja viņi nespēj vērot nepatīkamus skatus TV ekrānā, ko viņi darīs, ja tādi (nedod Dievs, protams!) parādīsies tepat uz ielas? Kā viņi sniegs palīdzību ievainotam kaimiņam, radiniekam, ģimenes loceklim? Ne velti jebkura ķirurga, traumatologa, arī ginekologa…, principā teju jebkura mediķa pamatuzdevums ir spēt nekrist ģībonī, redzot asinis, saplosītu cilvēka miesu, salauztus kaulus…utt. Ja viņš uz to nespēj mierīgi noskatīties, ja viņu pārņem nelabums tādās reizēs, viņš nav derīgs savam amatam. Tas pats sakāms būtu arī par karotājiem. Un nevajag domāt, ka kāds jau piedzimst par Varoni vai pēkšņi par tādu pārvēršas, kad spiež situācija! Tādi gadījumi, ja arī ir, tad ārkārtīgi reti! Vairumā gadījumā par Varoņiem nepiedzimst, par tādiem izaug !!! Un jāsāk ir no mazumiņa! Jāpieradina cilvēkus nebaidīties no t.s. “nepatīkamiem skatiem”, uztvert tos kā rūgtu, bet neizbēgamu dzīves realitāti. Tagad, piemēram, “Degpunktā”, ja rāda kādu izkrītam pa logu (reizēm pat to nevēlas parādīt, tikai pasaka – diemžēl viņš beigās nenoturējās un nokrita, mēs jums to nerādīsim, lai saudzētu jūsu nervu sistēmu), nekad nerāda, kā upuris piezemējas, kur nu vēl zemē gulošās miesas atliekas un asiņu peļķi. Bet vajadzētu gan to rādīt visu līdz galam no A līdz Z, lai cilvēki būtu gatavi, ja viņiem pašiem nākas ar to saskarties realitātē! Ukrainā tagad burtiski katru dienu kādā no pilsētām (nereti arī vairākās uzreiz) kāda māja tiek sagrauta, kāda slimnīca uzspridzināta, kādā tirgus laukumā nokrīt raķetes… Un kas būtu, ja vairums ukraiņu tagad teiktu – vai, tur asinis, tur gaļas gabali pa zemi, tur salauzti kauli, tur mētājas norauta roka vai kāja… es nevaru uz to pat skatīties, kur nu vēl iet un mēģināt kādam palīdzēt! Par laimi, tā tas nav, viņi, protams, kā jebkurš cilvēks, pārdzīvo par notikušo, bet tai pašā laikā nekavējas novākt drupas, izvilkt no tām cietušos, sniegt viņiem nepieciešamo palīdzību – apturēt asiņošanu, ieģipsēt salauztos locekļus, nogādāt ievainotos slimnīcā, bet tos, kuru traumas bijušas pārāk smagas, lai varētu tikt savienojamas ar dzīvību – ar godu, cieņpilni apglabāt !!! Pieļauju ka tas ir vismaz daļēji tāpēc, ka viņus savulaik neinformēja tik “līdzjūtīgi” žurnaļugas, kuru pamatuzdevums bija nekādā ziņā nerādīt neko tādu, kas varētu traumēt nabaga skatītāju jutīgo nervu sistēmu !!! Un, sākoties karadarbībai Ukrainā, nekas mūsu medijos nav mainījies uz labo pusi, tieši otrādi – tagad ziņu diktori nereti pat baidās pateikt, ka šodienas medicīniskā laika prognoze ir nelabvēlīga, jo kādu no bailēm var ķert trieka, to izdzirdot. Vēl pirms 10 gadiem tā liktos pastulba anekdote, nu ir rūgta dzīves realitāte.
Noteikti jāpiemin arī transportlīdzekļu vadītāji, konkrēti, vilcienu mašīnisti, kurus arī visiem spēkiem mēģina pataisīt par gara tizleņiem. “Pasažieru vilciena” jeb “ViVi” runas vīrs Edgars Butāns, stāstot par kārtējo gadījumu, kad kāds tīšas vai netīšas rīcības rezultātā ticis sabraukts uz sliedēm, katrreiz neiztrūkstoši piemetina, ka mašīnistam tikšot sniegta visa nepieciešamā psiholoģiskā palīdzība (dabiski, ka viņš tiek uzreiz noņemts no trases), ja vien viņš pats no tās neatteikšoties – zemteksts tāds, ka atteikties būtu vēl nepareizāk kā izvairīties no kovida potes pandēmijas laikā. Tad nu jājautā, vai ķirurgam arī pēc katras asiņainas operācijas veikšanas būtu jādod divu nedēļu atvaļinājums atspirgšanai? Es domāju, ka abu šo profesiju pārstāvjiem asinis un sakropļota miesas ir neatņemama viņu profesijas sastāvdaļa, ja viņi to redzēt nespēj, lai pārkvalificējas, piemēram, par tomātu audzētājiem vai floristiem!
Atcerēsimies, kas notika Ukrainā 2022.gadā (nav izslēgts kas tamlīdzīgs arī šobrīd, bet toreiz tā bija masveida parādība)! Kad civiliedzīvotāji vilcienos masveidā evakuējās uz Rietumukrainu, tālāk no karadarbības zonas, šos transporta līdzekļus nežēlīgi apšaudīja gan ienaidnieka aviācija, gan artilērija. Un ko darīja mašīnisti? Apturēja vilcienu, lika pasažieriem kāpt laukā un mēģināt slēpties ceļmalas grāvjos, krūmos, visur, kur vien bija tāda iespēja… Kad uzbrukums beidzās, pārbaudīja, cik ir kritušo, cik ievainoto, palīdzēja tiem, kam bija iespējams to izdarīt, un…turpināja ceļu, ja vien tas, protams, tehniski bija iespējams. Un atkal jāteic – cik labi, ka šiem cilvēciņiem savulaik pēc katra niecīgākā negadījuma netika piešķirts 2 nedēļu ilgs atvaļinājums “psiholoģiskā stāvokļa sakārtošanai”. Jo šādi apstrādāti ļautiņi tad nu teiktu – kāda vairs braukšana tālāk, man steidzīgi jādodas pie psihologa savest nervus kārtībā!
Tātad, dārgie tautieši, es ceru, ka jūs sapratāt, cik svarīgi ir būt, pirmkārt, garīgi gataviem ārkārtas situācijai, nekrist panikā, bet drosmīgi stāties pretī visiem izaicinājumiem, kas mūs varētu sagaidīt! Un vienmēr paturēt prātā parupjo, bet trāpīgo sakāmvārdu: “Kad nāks citi, lielāki sūdi, šie sīkumi ātri aizmirsīsies!”. Vēl var atgādināt tā paša Solžeņicina rakstīto, ka, lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet Gulagā pašnāvību skaits bija vidēji jūtami zemāks kā starp brīvībā esošajiem. Varbūt tas bija tāpēc, ka nereti, tiesājot “tautas ienaidniekus”, izskanēja ciniskas replikas – tie, kam netiks piespriesta pakāršana, paši pakārsies, redzot, kādos apstākļos nolemta viņu eksistence. Un tad šos cilvēkus pārņēma spīts, un viņi nosprieda: “Nē! To jūs nesagaidīsiet! Lai cik mums būs grūti, bet mēs izdzīvosim! Jūs paši nosprāgsiet, bet mūs beigtus neredzēsiet!”. Dažam labam cilvēciņam, kuram ziemā saulīte nespīd pietiekami ilgi un spoži, un tāpēc jāskrien pēc palīdzības uz durku, tiešām par svētību nāktu padzīvot kara apstākļos, lai saprastu, kas ir reāla traģēdija un tiešām nopietnas problēmas dzīvē !!!
PAR DROSMĪGU, GARĀ UN MIESĀ IZTURĪGU TAUTU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
15.12.2024. Aivars Gedroics |
| Gruzija | 2. Dec 2024 @ 17:02 |
|---|
KAS NOTIEK GRUZIJĀ ?
Šajā valstī, kā zināms, ir sākušies nemieri, daļa iedzīvotāju ir nemierā ar pasludinātajiem parlamenta vēlēšanu rezultātiem, uzskata tos par viltotiem, prasa to atcelšanu un jaunu vēlēšanu izsludināšanu, cita (un, vismaz manā uztverē, lielākā) daļa, uzskata, ka viss bija labi un pareizi, tāpēc jāļauj parlamentam netraucēti darboties un nekādas jaunas vēlēšanas nepieprasa.
Kam šinī gadījumā ir taisnība? Ja paklausās sorosītu medijus, tur viss ir skaidri saprotams – tie, kas protestē, ir par brīvu Gruziju; tie, kas samierinās ar notiekošo, grib Gruzijas pievienošanu krievijai. Mans viedoklis gan ir savādāks, kā tagad nereti mēdz izteikties politoloģi: “Viss nebūt nav tik viennozīmīgi”, un katrai medaļai ir divas puses.
Gruzija cīņu par neatkarību sāka apmēram vienlaikus ar Baltijas valstīm, un šis ceļš nebūt nebija vienkāršs un gluds. Jau 1989.gada 9.aprīlī Tbilisi izraisījās konflikts starp PSRS okupācijas karaspēku un gruzīnu nacionālpatriotiem, kurā gāja bojā vismaz 19 cilvēki (https://lv.wikipedia.org/wiki/Tbilisi_tra%C4%A3%C4%93dija). Te vietā būs atzīmēt, ka Gruzijā, salīdzinot ar Latviju vai Igauniju, bija un arī pašlaik ir visai maz krievvalodīgo iedzīvotāju, to skaits drīzāk procentuāli salīdzināms ar Lietuvu, toties, tautas valodā runājot, pamatīgus mēslus brūvēja cita veida minoritātes – abhāzi un osetīni, kas jau pašā Atmodas sākumposmā stingri nostājās pret Gruzijas atdalīšanos no PSRS, paziņojot, ka tādā gadījumā viņi pieprasīs autonomo republiku – Abhāzijas un Dienvidosetijas – pievienošanu krievijai. Gala rezultātā tas tiešām tā arī notika – pēc 2008.gada notikušā bruņotā konflikta starp Gruziju un krieviju tika noslēgts pamiers, saskaņā ar kuru šie divi Gruzijai piederošie autonomie apgabali pārgāja paRašas sastāvā. Šis piemērs uzskatāmi parāda, cik grūti ir sadzīvot vienā valstī tautām ar atšķirīgu mentalitāti, neskatoties uz to, ka tās tai pašā vietā ir mitušas jau vairākus gadsimtus, turklāt, ir arī rasiski līdzīgas (pēc ārienes nemaz tik viegli nepateiksi, kurš ir gruzīns, kurš abhāzs). Kā vispār kāds var atļauties murgot par Eiropas tautu integrēšanu ar ārēji un iekšēji pilnīgi atšķirīgiem imigrantiem no t.s. 3.pasaules valstīm?
Pirmais Neatkarīgās Gruzijas Prezidents tika ievēlēts 1991.gada 15.aprīlī. Tas bija Zviads Gamsahurdija – antikomunists, Brīvības Cīnītājs ar G.Astram līdzīgu biogrāfiju. Diemžēl ilgi viņam nesanāca valdīt. Viņam drīz vien izvirzīja apsūdzības autoritārismā, varas uzurpēšanā, neprasmē sadzīvot ar minoritātēm…utt., u.tjp. Saprotams, ka galvenie kūdītāji pret šo cilvēku prezidenta amatā nāca no krievijas. 1991. gada 22. decembrī Gruzijas Nacionālā gvarde un paramilitārās grupas sarīkoja apvērsumu pret Gamsahurdiju. 1992. gada 6. janvārī pučisti uzvarēja prezidenta gvardi Tbilisi centrā. Gamsahurdija kopā ar ģimeni un aptuveni 200 bruņotiem atbalstītājiem aizbēga uz Armēniju, tad uz Grozniju Čečenijā. Gala rezultātā viņš tika nogalināts un turpat Groznijā arī apglabāts, vēlāk 2007.gadā pārapbedīts Tbilisi. Vietā būs atzīmēt, ka īstenā demokrātiskā opozīcija krievijā, piem., Valērija Novodvorska, aktīvi centās vest gruzīnus pie prāta un pierunāt likt Gamsahurdijam mieru, loģiski apgalvojot, ka labāku prezidentu gruzīniem tobrīd neatrast.
Kādu laiku Gruzijā valdīja varas vakuums, līdz 1995.gada 26.novembrī par prezidentu tika ievēlēts bijušais padomju funkcionārs, pēdējais PSRS Ārlietu ministrs Eduards Ševerdnadze, kurš valdīja līdz 2003.gada 23.novembrim un piekopa, protams, visai prokrievisku politiku, kas galu galā vairumam gruzīnu apnika, un viņi t.s. “rožu revolūcijas” ceļā visai miermīlīgā veidā šo savu prezīti nogāza, vietā ievēlot visiem labi zināmo nacionālistu Mihailu Saakašvili, kas ar zināmiem pārtraukumiem valdīja no 2004.gada 25.janvāra līdz 2013.gada 17.novembrim, un bija kā dadzis acī parašņikiem un dažāda veida separiem. Tieši viņš organizēja priekšgājēja Gamsahurdijas reabilitēšanu un pārapbedīšanu, viņš arī 2008.gadā pavēlēja beidzot atklāt uguni pret abhāzu un osetīnu separātistiem, kas jau gadiem ilgi bija provocējuši ar savām izdarībām Gruzijas likumīgo varu. Diemžēl šo spēku pusē nekavējoties nostājās krievijas armija, bet pret to cīnīties gruzīni nebija gatavi ne fiziski, ne morāli – tieši tāpat kā ukraiņi 2014.gadā, tāpēc šis konflikts beidzās tā, kā tas jau iepriekš ir aprakstīts.
Pēc Saakašvili pilnvaru beigām par Gruzijas prezidentu tika ievēlēts “Gruzijas sapņa” pārstāvis Giorgijs Margvelašvili, kurš piekopa apmēram tādu pašu politiku kā E.Ševardnadze. Viņš valdīja no 2013. gada 17. novembra līdz 2018. gada 16. decembrim. Tieši viņa valdīšanas laikos M.Saakašvili tika apvainots visādos nāves grēkos un ieslodzīts cietumā, kur diemžēl atrodas joprojām. Pēc tam šo nomainīja pirmā sieviete šajā amatā Salome Zurabišvili, kas, kā jau tipiska dāma, sākumā centās izpatikt visiem un apmierināt visus, tomēr kopš visiem zināmajiem notikumiem 2022.gada 24.februārī kļuvusi izteikti prorietumnieciska, taču diemžēl līdz ar to arī sorosiska. Patlaban viņa kā divas ūdens piles līdzinās mūsu Veročkai.
Pret ko patlaban uzstājas t.s. “gruzīnu opozicionāri”? Pret sarunu pārtraukšanu par iestāšanos ES un arī divu likumu pieņemšanu, kas esot nokopēti no krievijas un dikti nepatīk eirodraugiem, proti, t.s. ‘ārvalstu aģentu’ likums un likums, kas aizliedz LGBT propagandu (t.s. praidus un tamlīdzīgus pasākumus). Un tagad paskatīsimies uz to visu neitrāli, no malas, bez politiskiem pasūtījumiem un aizspriedumiem.
Vai šie divi likumi ir pareizi ir vajadzīgi? Manuprāt, nepārprotami, jā. Pirmais likums ierobežo daudzo b.Sorosa apmaksāto grupējumu patvaļu un diktatūru, ja arī pilnībā tos neaizliedz, tad vismaz publiski atmasko. Valstīs, kur tāda likuma nav, praktiski visi mēdiji nonāk sorosītu bandas rokās. Par otro vispār saprātīgam cilvēkam nebūtu jāšaubās, ka perversijām uz ielas un citā publiskajā telpā nav un nevar būt vietas, tām domātas ir guļamistabas un pagrabi. Un, kas attiecas uz līdzību ar paRašu, tad, atvainojiet par salīdzinājumu, ja putins iet d…t uz poda (dažreiz arī čemodānā ), tad mums un arī gruzīniem tas nav jādara biksēs tikai tāpēc, lai no viņa atšķirtos. Nav jākaunas nereti pamācīties šo to no mūsu valsts un tautas ienaidniekiem, ne viss ir slikts tikai tāpēc, ka tiek izmantots arī krievijā. Tad jau nedrīkst arī ieročus lietot, kas krievijā ražoti, ja tik principiāliem gribas būt.
Vārdu sakot, gruzīni malači, ka pieņēma šos divus likumus, varu tikai izteikt nožēlu, ka mūsu Saeimā neviens neko tādu nevēlas pat piedāvāt pieņemt – sākot ar viltusnacionāļiem un beidzot ar okupācijas stabilitāti. Kā redzams, visi ir dikti nobijusies no sorosītiem un arī zilās mafijas. Un, kas attiecas uz ES, tad vēl liels jautājums, kā no šī veidojuma Gruzijai būs vairāk – labuma vai ļaunuma. Nu, protams, atkritīs jau šis tas no t.s. “Kohēziju fondiem”, bet pretī nāks idiotiskas, prettautiskas likumu normas un imigrantu bari. Vai tie gruzīni, kas tā jūsmo par ES, ir maz paši bijuši t.s. “vecajā Eiropā”, redzējuši krāsaino imigrantu barus un viņu ālēšanos ielās, tāpat arī legālās narkotikas sarijušos, aptrakušos vietējos jauniešus, par praidiem vispār šeit nerunāsim… ? Vai viņi gribētu ko tādu redzēt Tbilisi un pārējā Gruzijā? Patlaban Gruzijā pamatnācija ir ap 90% no ļaužu kopskaita (nesasniedzams sapnis mūsu tautai, pat Lietuvā tāda nav), bet kas būs pēc 5-10 gadu atrašanās ES? Starp citu, paRaša nemaz neiebilst pret Gruzijas (un arī Ukrainas) dalību ES, cita lieta ir NATO, bet par to gruzīnu eirofani tikpat kā nerunā.
Tātad, es nezinu, kā tur bija ar vēlēšanām, varbūt tiešām tajās bija viltojumi, varbūt arī nē. Viens gan skaidrs – ja Moldovā rezultāti būtu bijuši par mata tiesu savādāki un uzvarējuši nesorosieši, arī tiktu apgalvots, ka notikusi krāpšana. Abos gadījumos viena no pusēm uzvarēja ar niecīgu pārsvaru. Ar ko viss beigsies, Dievs vien zina, varbūt protesti drīzumā rimsies, kā tas notika 2020.gadā baltkrievijā, varbūt arī pāraugs jaunā “rožu revolūcijā”. Katrā ziņā mums tur nav jājaucas iekšā, lai gruzīni paši tiek galā ar savām problēmām, un nožēlojama ir mūsu, Baltijas valstu, vadītāju bāšanās pa vidu ar saviem “nosodījumiem”. Te nu labāk būs, kā savulaik mūsu Veročkai bija ieteicis Širaks – lieku reizi paklusēt !!!
Nejauksimies citu valstu iekšējās lietās, lai viņi nejaucas mūsējās !!!
PAR TAUTU DRAUDZĪBU UN VALSTU SUVERENITĀTES RESPEKTĒŠANU
CĪŅĀI UN UZVARAI SVEIKS !!!
02.12.2024. Aivars Gedroics |
| Raubiško | 21. Okt 2024 @ 00:22 |
|---|
SOROSĪTU BANDA UZBRŪK..VAI BŪS, KAS TAI PRETOJAS ?
Praktiski vienlaikus ar “4.maija režīma” organizēto viltus neatkarības pasludināšanu Latvijā uzradās un aktīvu darbību uzsāka žīdu miljardiera-oligarha Dž.Sorosa izveidotās tīklveida struktūras, kuras jau bija sagrābušas savā varā praktiski visu Rietumeiropu un krietnu daļu ASV. To pamatuzdevums bija likvidēt nacionālas valstis, kur tādas vēl pastāv, un nepieļaut jaunu šādu valstu izveidošanos. Savukārt nule minētais bija nepieciešams, lai varētu izveidot t.s. ‘bezrobežu pasauli” un vienotu Pasaules valdību, kas savulaik jau tika aprakstīta “Cionas gudro protokolos”. Nacionālas valstis šādam mērķim bija un ir kā spieķis riteņos, tāpēc tās sorosītu uztverē ir likvidējamas pēc iespējas ātrāk visur, kur vien viņu ķetnas sniedzas klāt.
Lūk, šādi “gudrie padomdevēji” uzreiz sāka apmācīt Austrumeiropas tautas, ka tās, ja grib iekļauties draudzīgajā Eiropiešu saimē, nekādā ziņā nedrīkst politikā pirmajā vietā likt savas valsts un pamatnācijas intereses, bet jādomā esot par cilvēci kopumā un visiem spēkiem jāveicinot rasu un tautu saplūšana, kā arī valstu robežu izzušana, to vietā veidojot arvien plašākas dažāda veida savienības. Diemžēl teju visās Austrumeiropas valstīs, kas tikko bija atbrīvojušās no PSRS komunistu režīma diktāta, šādas “gudras” runas atrada dzirdīgas ausis, un valstu politika no marksisma ideoloģijas tika pavērsta sorosisma ideoloģijā, kas, godīgi sakot, ja tās salīdzina nacionālā aspektā, tikpat kā ne ar ko neatšķiras. Nav brīnums, ka daudzi bijušie kompartijas funkcionāri (piem., mūsējais A.Gorbunovs) rekordīsā laikā kļuva par aktīviem liberastisma-sorosisma propagandistiem. Lieki teikt, ka nevienai no reālu neatkarību atguvušajām un arī jaundibinātajām valstīm tas par labu nenāca. Sevišķi bīstami tas bija Latvijai un Igaunijai, kas okupācijas laikā bija visvairāk kolonizētas, un pamatnācija tajās bija sevišķi nežēlīgi asimilēta.
Tā vietā, lai stimulētu un iedrošinātu mūs atbrīvot savu zemi no militārajiem un civilajiem okupantiem (ieskaitot, protams, viņu tiešos pēcnācējus), mēs tikām aicināti nekādā ziņā viņus nedzīt prom, bet gan iekļaut tos mūsu nācijā, “integrēt” viņus, un būt arī gataviem palīdzēt Eiropai sadalīt “nelaimīgos trūkumcietējus un kara bēgļus” no t.s. 3.pasaules valstīm (pamatā Āfrikas un Āzijas), kurus nekādā gadījumā nedrīkstot atstāt nelaimē, turklāt viņi taču ar savu klātbūtni un vairošanās kāri uzlabošot “novecojušo Eiropas ganofondu”. Šādai murgu ideoloģijai praktiski neviena pie varas esošā Latvijas partija nepretojās, jautājums bija par to, cik aktīvi šāda pamatnācijas genocīda programmu kurš politiskais spēks bija gatavs atbalstīt – ceļinieki un saskaņieši ar patosu un sajūsmu; tēvzemieši – ar drusku sakostiem zobiem, tomēr visi bija vienisprātis, ka uz Eiropu (ES) noteikti ir jāiet, un ja tā, tad tās izvirzītos nosacījumus noteikti jāpilda, jo citādi mūs labie Rietumi savā pulkā neņemšot, bet sliktie Austrumi momentā aprīšot.
Un te pēkšņi – kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, kā nez ko kurienes atlidojušas bumbas sprādziens – 2001.gadā tiek izsludināts Aivara Gardas domrakstu konkurss jauniešiem (un ne tikai viņiem) par vairākām tēmām, bet centrālās no tām – katrai tautai jādzīvo savā zemē; Latvija ir jāatbrīvo no okupantiem – gan militāriem, gan civilajiem; uz tādu ES, kas būvēta uz kosmopolītiskiem pamatiem, kur piedevām vēl plaukst seksuālās perversijas, Latvijai NAV jāiet. Līdz šim neviens politiskais spēks, pat neviens ierindas politiķis tik “radikālas” domas nebija atļāvis paust, kur nu vēl aicināt citus tām pievienoties. Sākumā sorosītu banda noskatījās uz A.Gardas un viņa domubiedreņu aktivitātēm ar tādu kā pārākuma pilnu smīnu, sak, lai tie bērneļi paspēlējas, gan jau drīzumā viņiem tas viss apniks… Tomēr, kad uz domrakstu pamata tika izdota grāmata “Nevienam mēs Latviju nedodam”, kura pēc tam drīzumā vēl piedzīvoja divus papildizdevumus, sorosītiem nodrebēja ļipa, un viņi sāka aizdomāties – kas būs, ja tauta tiešām ieklausīsies tajā, kas šai grāmatā rakstīts un pārstās kā paklausīgs jaunkareivis pildīt visu, ko tam saka seržants (respektīvi – Eiropas sorosītu struktūras). Sevišķas dusmas viņos radīja mans domraksts, kas bija publicēts pašā grāmatas sākumā, kurā es jau toreiz, 2001.gadā, drosmīgi atmaskoju Sorosu un viņa pakalpiņus un atklāti paziņoju, ka tādi nelieši ir pelnījuši tikai un vienīgi NĀVESSODU !!! (no šiem saviem vārdiem, protams, ka neatsakos arī tagad). Teju visur, kur vien pēc tam publiski uzstājās A.Garda, viņam tika jautāts, vai tiešām viņš atbalsta ideju, ka Dž.Soross būtu jānošauj vai kā citādi fiziski jālikvidē? Gardas kungs toreiz centās ieņemt tādu kā neitrālu pozīciju, nenoliedza šos manus vārdus, bet arī pārāk aktīvi tos neatbalstīja. Savukārt es sapratu, ka esmu, līdzībās runājot, trāpījis ar akmeni lapseņu pūznī, tāpēc noteikti jāturpina šaut arī turpmāk tikpat drosmīgi un precīzi, cerot, ka varbūt drīzumā atradīsies citi strēlnieki, kas man šai cīņā pievienosies.
Un, lūk, tad sorosīti nolēma, ka pienācis laiks aktīvākai rīcībai, un publicēja atklāto vēstuli “Garda pret Latviju”, kuru parakstīja 30 redzamākie šo tīklveida struktūru pārstāvji (skat. https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/garda-pret-latviju-11090412); reāli to, protams, bija daudz vairāk, pie labas gribas savāktu vismaz 300 parakstu, bet viņi laikam nosprieda, ka “laba daudz nevajag”. Šo publisko darbaļaužu nosodījumu impēriskajiem naida kurinātājiem (nu kā lai te neatceras PSRS laikus, kad vairākas reizes gadā partorgi darba vietās apstaigāja apzinīgos padomju pilsoņus un aicināja parakstīt tādu un tādu nosodījumu tam un tam padomju varas nelabvēlim; uz rokas pirkstiem varēja saskaitīt tos, kam pietika dūšas atteikties) publicēja praktiski visas Latvijas avīzes – gan latviešu, gan okupantu valodā iznākošās. Sorosīti to redzēja un jutās apmierināti – re, mēs te nosakām toni, ja kāds arī mums nepiekrīt, tad baidās par to atklāti, publiski runāt. Gods kam gods – bija toreiz arī pretspars; pensionētais fotogrāfs Gunārs Birkmanis (ļoti neviennozīmīgi vērtējama personība, bet, šķiet, ka Latvijas atbrīvošanu no okupantiem viņš tomēr tiešām gribēja) savāca 60 parakstus A.Gardas un viņa domubiedru atbalstam, ko kopā ar atbilstošu pavadvēstuli tāpat iesniedza praktiski visu mēdiju redakcijām; lieki teikt, ka viņa aktivitātes nebūt netika uztvertas ar analogu sajūsmu kā sorosītu darbība, tomēr šur tur parādījās ari pretējais viedoklis, kas savukārt spieda sorosītus taisnoties – mēs arī varējām savākt 60 un vēl vairāk parakstus, tikai neuzskatījām par vajadzīgu to darīt…
Laika gaitā sorosīti arvien par sevi ik pa laikam atgādināja, kad vajadzēja aicināt tautu uz visādām nelietībām un riebeklībām –iestāties ES, atbalstīt viendzimuma partnerattiecības, ievēlēt vadošos amatos aktīvākos sorosītus un Latviešu tautas slepkavas… protams, arī uzņemt Latvijā jaunus ieklīdeņu pūļus, sevišķi tas izpaudās 2015.gadā t.s. “migrantu krīzes laikā Eiropā”, kad spilgti parādīja savu īsto seju dažs labs darbonis, kas līdz šim naivi tika uzskatīts par mūsu tautas draugu un atbalstītāju. Toreiz tika publicēts manifests “nebaidīties no citu kultūru ļaudīm un padarīt Latviju krāsaināku”, uz kura pamata vēlāk tika dibināta genocīdu pret Latviešiem piekopjošā organizācija “Gribu palīdzēt bēgļiem”. Protams, tika mēģināts aizbāzt muti jebkuram, kurš uzdrošinās paust pretējus uzskatus, to es izjutu pats uz savas ādas, kad kosmopolīts un pederasts Arnis Krauze bija radio tiešraidē iestāstījis toreizējam ģenerālprokuroram Kalnmeijeram (ja ticēt Lato Lapsam, tad arī pederastam), ka Aivars Gedroics esot briesmīgs noziedznieks, jo aicinot Ungārijas (jā, tieši tā, nevis Latvijas, bet Ungārijas) robežsargiem lietot pret nelegālajiem robežpārkāpējiem tankus un ložmetējus, ja savādāk nevar viņu ielaušanos valstī apturēt. Nekādu kriminālprocesu no šiem maniem izteikumiem gan uzcept neizdevās, daļēji varbūt tāpēc, ka ungāri tiešām bija jau savilkuši pie valsts robežas bruņu tehniku, ko gan izmantot nenācās, jo imigranti nobijās no tās paskata vien un atkāpās citu, viņiem draudzīgāku ES valstu virzienā. Galvenais šādu izteikumu mērķis, protams, bija nobaidīt mani un citus līdzīgi domājošos, liekot mums “pievērt mutes”. Nezinu, protams, kā citi domubiedri reaģēja, bet es gan nenobijos un “muti nepievēru’, par ko liecina manas publikācijas un cita veida tālākā politiskā darbība.
2022.gada sakumā notikušais krievijas iebrukums Ukrainā spieda sorosiešus lielā mērā pārvērtēt savus uzskatus. Vēl nesenā pagātnē viņi bija uzstājuši, ka Pārdaugavas okupekli nekādā gadījumā nedŗīkstot demontēt, jo tā esot “mūsu vēstures daļa”, turklāt arī ārzemes mūs noteikti tādā gadījumā nesapratīšot. Nu viņi sāka bazūnēt, ka sen jau esot vēlējušies šā monstra demontēšanu, tikai gaidījuši tam izdevīgu brīdi, kas nu beidzot esot pienācis, tai pašā laikā, protams, nekādā ziņā neveicinot pašu okupantu aizbraukšanu, kā es jau savulaik atzīmēju vienā no savām publikācijām: “Okupeklis aiziet, okupanti paliek”. (http://klab.lv/users/aivars_666/135189.html) Sakostiem zobiem viņiem nācās paciest arī robežkontroles ievērojamu pastiprināšanu uz Latvijas robežas ar krieviju un baltkrieviju, ņemot vērā, ka no šīm valstīm, īpaši pēdējās, tā saucamā “hibrīdkara” rezultātā tika iepludināti tūkstoši nelegālo imigrantu, ko Lukašenko apzināti ieveda no t.s. “3.pasaules” un pēcāk sūtīja tos ES virzienā. Kaut arī ES valdošie sorosīti neatteicās no principa kā tāda, ka robežas starp valstīm vispār būtu likvidējamas, tomēr bija spiesti atzīt, ka pašreizējā situācijā imigrantu kustības ierobežošana principā ir pieļaujama, protams, stingri ievērojot visas viņiem piemītošās cilvēktiesības. Realitātē gan viņi vairāk vai mazāk atklāti atbalstīja šos nelegālos imigrantus, palīdzot viņiem iekļūt Latvijas un citu ES valstu teritorijās, nereti pašiem pat filmējot šīs savas darbības un lieloties ar tām – sak, ko jūs mums padarīsiet, aiz mums taču stāv pats Lielais Soross?
Tomēr izrādījās, ka apstākļi ir izveidojušies tādi, ka pat Sorosa ietekmes pārņemtajā Eiropā varturi ir spiesti ierobežot “labdarus”, kas “glābj no bada nāves nelaimīgos bēgļus”, un – tavu nelaimi – viens otrs no šiem volontieriem jau atrodas restotā telpā. Arī Latvijā ir apsūdzēta kāda sevišķi aktīva, nekaunīga sorosiete Ieva Raubiško, kura droši vien izietu cauri sveikā, ja pati nekaunīgi nelielītos ar savu “labdarību” (kā te lai neatceras klasisko anekdoti – vai tad jūs nevarat, tā kā visi, čurāt baseinā pa kluso, kāpēc jums jākāpj uz lēkšanas torņa un demonstratīvi jāvelk nost bikses visu priekšā?). Un – kādas šausmas – nelietīgā prokurore pat uzdrošinās pieprasīt šādai līdzcietīgai labdarei reālu brīvības atņemšanu, nevis sabiedriskos darbus vai naudas sodu! Kā gan te var klusēt? Un sorosītu sirseņu bars šoreiz satrakojās ne pa jokam – ne vairs nieka 30, bet gan pāri par 500 parakstu savāca petīcijai, kuras saturs īsumā ir šāds: Raubiško esot gribējusi glābt imigrantu dzīvību, kas bijusi apdraudēta, un, ja tā, tad kāda vairs nozīme kaut kādām valstu robežām, uz tām var mierīgi uzspļaut, katrs cilvēks esot tiesīgs staigāt visur, kur vien viņam pašam patīk… (https://puaro.lv/tiesiskums/publiskota-vestule-ar-aicinajumu-valsts-amatpersonam-iejaukties-tiesvediba-pret-ievu-raubisko/)
Vispār, tā ir tipiska sorosītu ideoloģija, no viņiem būtu naivi cerēt sagaidīt ko savādāku; šis aicinājums gan izceļas ar savu sevišķo cinismu, neslēpti aicinot valsts augstākās amatpersonas – prezidentu, premjeri un spīkeri – izdarīt spiedienu uz tiesu, kas principā normālā, demokrātiskā valstī būtu kaut kas neiedomājams. Līdz šim sorosīti vismaz ārēji centās atklāti neizrādīt savas diktatoriskās tieksmes pakļaut savai gribai visas trīs varas struktūras: likumdevējvaru, izpildvaru un tiesu varu, nu viņu maskas ir pilnībā kritušas.
Latvijas drošības iestādes ik pa laikam mēdz lielīgi ziņot; rau, šito aizturējām, jo viņš slavēja Putinu; to notiesājām, jo viņš internetā izteica publisku atbalstu musulmaņu teroristiem, kas slepkavo civiliedzīvotājus Izraēlā..utt., u.tjp. Principā neiebilstot, ka šāda veida darboņi tiešām sodu ir pelnījuši (Putina draugus gan, kā jau nesen rakstīju, racionālāk būtu neturēt cietumā, bet deportēt uz viņu mīļo PaRašu), gribētos vaicāt – un kā būs ar tiem, kas neslēpti veic, atbalsta un slavē cilvēku kontrabandu pāri robežai, vai tos arī sodīs? Par 99,9% esmu pārliecināts, ka nē, jo viņu ir daudz (vismaz tādu iespaidu par sevi viņi prot radīt), un pats arvien vēl nenosprāgušais Soross stāv aiz viņiem, kurš gan uzdrošināsies viņus tiesāt? Domāju, ka pat izsaukt uz pārrunām un draudoši pakratīt ar pirkstu viņiem arī neviens neuzdrošināsies…
Ko teiks mūsu žurnālisti-publicisti, īpaši tie, kas uzskata sevi par opozicionāriem? Ievērības cienīga ir Lato Lapsas pozīcija, kas, tāpat kā Mēness debesīs - no pilna kļūst par pavisam plānu un tad atkal otrādi, arī mēdz būt te it kā kvēls nacionālis, te atkal cilvēktiesību aizstāvis okupantiem, kurus “nepamatoti sodot par ziedu likšanu vietās, kur demontēti okupekļi”? Lūk, viņa viedoklis Raubiško lietā: https://pietiek.com/raksti/lato_lapsa_pirms_aizrauties_ar_pamesto_kumosu_-_baiso_noziedznieci_ievu_raubisko,_der_padomat,_vai_so_kumosu_nav_pametusi_kartejie_neliesi_no_stukana_korupturas_un_ruka_un_grisina_policijas/ Tā saturs īsumā šāds: tie, kas aizstāv šo personu, protams, esot pēdējie nelieši un draņķi, bet par pašu Ieviņu Lapsiņš īsti nezinot, ko teikt – varbūt viņa tiešām esot vainīga, varbūt tiekot speciāli nolikta zem sitiena kādu “činavnieku” interešu vārdā… Viņam vajagot redzēt Raubiško krimināllietu un izlasīt apsūdzību, tad varēšot pateikt skaidri, kas un kā… Te nu gribas pajautāt, vai tad L.Lapsa nav lasījis Raubiško publikācijas mēdijos, vai nezina viņas pozīciju attiecībā uz imigrāciju un robežu esamību kā tādu? Un vai viņam nešķiet, ka šādu uzskatu (kādi piemīt Raubiško) paušana pati par sevi ir aicinājums uz genocīdu pret latviešiem, par ko kā minimums pienāktos sēdēt vismaz 10 gadus aiz restēm? Ja viņš uz to atbild noraidoši, tad jāsecina, ka viņš arī pats ir kosmopolīts un sorosietis, atcerēsimies viņa uzbrukumus Kristovskim par pēdējā draudzību un briesmoni – krievu nīdēju Aivaru Sluci.
Lapsam līdzīgu pozīciju ieņem manis kādreiz par žīdu teroristu noslepkavotā H.Cukura aizstāvību cienītais publicists Armands Puče, kurš arī šaubās, vai Ieviņa maz ir tik slikta, kā šo mālē, turklāt neaizmirst pieminēt “nevainīgi notiesāto” Ilmāru Rimševicu (https://pietiek.com/raksti/ja_nu_parbaude_atklaj,_ka_lielakie_noziedznieki_ir_tie,_kas_ker_noziedzniekus/). Interesanti, ka par pēdējo personu viņi ar Lapsu ir pretējās pozīcijās, bet par Raubiško – vienādās! Kā to izskaidrot?
Pēdīgi atliek tikai pajautāt – kuri būs tie, kas stāsies pretī sorosītiem, kuri pieprasīs sodīt Raubiško ar reālu cietumsodu, pēc kā viņai atņemt pilsonību un izraidīt no valsts? Un cik simtus parakstu zem šāda aicinājuma izdotos savākt? Manis minētais G.Birkmanis gan jau pasen ir miris, bet “DDD” redakcija, ko viņš toreiz aizstāvēja, arvien vēl darbojas. Varbūt tā varētu kļūt par šo parakstu vākšanas centru? Ko domā tautieši – Patrioti?
PRET VISU VEIDU LATVIEŠU TAUTAS IENAIDNIEKIEM
C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S !!!
20.10.2024. Aivars Gedroics |
| Izbraukšana | 1. Sep 2024 @ 22:57 |
|---|
IENAIDNIEKI AIZVĀCAS – KAS VAR BŪT LABĀKS PAR ŠO ???
Pēdējā laikā plašu rezonansi ir ieguvis fakts, ka daudzas personas, ko Latvijas varas iestādes ir apsūdzējušas par t.s. pretvalstisko darbību, ir aizlaidušās prom uz krieviju vai Baltkrieviju. Redzamākās no tām ir Ruslans Pankratovs, Andrejs Mamikins, Staņislavs Bukainis, Viktorija Matule… Šie ļautiņi sen ir pazīstami kā klaji prokrieviskas politikas paudēji un Latvijas un Latviešu tautas ienaidnieki. Juridiskais statuss gan viņiem ir dažāds – no (ne)naturalizēta okupanta līdz formāli likumīgam LR pilsonim, kas pēc savas politiskās pārliecības mums ir vēl naidīgāks par PaRašā mītošu putinistu. (Kā lai te neatceras klasisko Ļeņina teicienu par to, ka pārkrievots tautietis savai nācijai var nodarīt lielāku skādi par jebkuru lielkrievu deržimordu!) Bet nu liksim mierā šoreiz viņu izcelsmi un juridisko statusu! Mums galvenais ir kas cits – panākt, lai šādas pārliecības ļaudis mūsu zemē gaisu nebojā un netraucē mums, Latviešiem, normāli dzīvot savā etniskajā Dzimtenē. Un, tā kā mēs esam civilizēti ļaudis, kuri, kamēr pret mums nevēršas ar fizisku vardarbību, paši pirmie ne pret vienu roku nepaceļam, lai cik mums nepieņemamus uzskatus arī nepaustu mūsu oponenti, tad kas gan var būt labāks kā atbrīvošanās no mūsu ienaidniekiem, piespiežot viņus izbraukt no mūsu zemes? Ja viņa paši to izvēlas darīt – tas ir vienkārši lieliski, par to viņus būtu jāslavē un jāceļ debesīs! Līdzībās runājot – nikns suns, kas pārmests pār drāšu žogu, var gan skaļi riet, bet iekost mums nespēj. Lai jau šie emigranti, nokļuvuši savā sapņu zemē, slānī mūs un mūsu zemi no panckām ārā, fizisku kaitējumu viņi mums vairs nenodarīs, bet, kā saka veca paruna, kaķa lāsti jau debesīs nekāpj! Protams, teorētiski pastāv iespēja, ka kāds no viņiem klusībā cer te atgriezties, sēžot uz tanka, bet tā tad nu būs mūsu armijas un Zemessardzes prerogatīva likvidēt viņu jau pēc pirmā mūsu zemes metra nelikumīgās šķērsošanas. Katrā ziņā, esot Latvijā un pat atrodoties kādā no mūsu cietumiem, viņi ir daudz bīstamāki mums, nekā sēžot pie datora vai TV ekrāna ārzemēs (piem., t.s. mamikins.tv) un draudot nez kādā miglainā nākotnē atgriezties un ieviest pie mums sev vēlamo kārtību.
Mūsu sorosītu žurnaļugas visai nikni klūp virsū drošības orgāniem un tiesām, kā gan viņi neesot jau laikus paredzējuši šādu iznākumu un nearestējuši šos ļautiņus pirms tiesas, kāpēc ļāvusi šos atbrīvot pret drošības naudu…utt. Es gan domāju savādāk. Es uzskatu, ka pārmest vajadzētu ko citu – kāpēc viņiem netika pilnīgi atklāti piedāvāts darījums – jūs pametat mūsu valsti un apsolāt nekad dzīvē ne uz brīdi te vairs neatgriezties, mēs izbeidzam pret jums ierosināto krimināllietu. Gadījumā, ja šāds cilvēciņš izvēlētos izbraukt ar visu ģimeni, manuprāt, viņam par varētu piešķirt samērīgu materiālo pabalstu izceļošanai. Bet, ja viņa ģimene izlemtu te palikt, viņus stingri jābrīdina pārtraukt jebkurus sakarus ar izbraukušo indivīdu, ja viņi šo noteikumu pārkāptu – arī tiktu izraidīti. Starp citu, līdzīga prakse pastāvēja tikko dibinātajā Padomju krievijā. Tur, kā zināms pastāvēja gan “Baltais terors”, gan “Sarkanais terors”, taču tas pamatā attiecās uz personām, kas izdarīja reālu fizisku kaitējumu esošajai varai – tos 90% gadījumu likvidēja bez ilgas izmeklēšanas un tiesas. Savukārt, ja kāds aprobežojās tikai ar t.s. padomju varas kritiku (it īpaši, ja šī persona bija sabiedrībā pazīstama un ietekmīga), tad viņam bieži vien piedāvāja izbraukt uz kādu citu tīkamāku valsti, pretī gan prasot stingru solījumu nekad vairs KPFSR neatgriezties, tā pārkāpuma gadījumā piedraudot vissmagākās sankcijas, ieskaitot nāvessodu. Pēc tam, kad nomira Ļeņins un varu pārņēma Staļins, šī prakse tika drīz vien atcelta, aizbildinoties, ka izbraukušie baltgvardi arī ārzemēs esot gana bīstami. Īstais iemesls gan bija tas, kas jaunveidotajās GULAGa nometnēs (nenoliegsim, ka arī latviešu čekisti pielika roku pie to dibināšanas) bija vajadzīgs darbaspēks, līdz ar to nelikās vairs prātīgi ļaut t.s. tautas ienaidniekiem izbraukt, tā vietā viņus racionālāk likās arestēt un likt tiem vergot par vēdera tiesu. Vai vajag vēl mēģināt pierādīt acīmredzamo, ka savus uzturēšanas izdevumus no valsts puses viņi atpelnīja ar milzīgu uzviju? Un, būsim godīgi, nekāda saldā dzīve nebija ieslodzītajiem arī jaundibinātajā Latvijas valstī. Vēl līdz mūsdienām ir saglabājušās kuplejas par to, kā “tam, kas krietnu naudas summu no valsts kases spēris, nu nākas ar ķerru vadāt kūdru Siguldā” vai “puišus, kas nemaksā savām brūtēm alimentus, māca kulstīt linus Valmierā”. Arī tas pats Eduards Berklavs atzina, ka jaunībā nācies pastrādāt Kalnciema akmeņlauztuvēs: “Grūti bija, bet nesūdzos, par savu pretvalstisko darbību tiešām to biju arī pelnījis”. Lūk, tajos laikos tiešām bija gandarījums kādu draņķi dabūt aiz restēm, jo savu uzturēšanu nebrīvē viņš ne tikai atpelnīja, bet ar savu darbu deva valstij arī papildus peļņu.
Tagad gan situācija ir pavisam citāda. Tagad cietumniekus nodarbināt ne tikai ir problemātiski principā (jo trūkst darba arī brīvībā esošajiem), bet humānie Eiropas likumi vispār aizliedz nodarbināt ieslodzīto pret viņa gribu. Toties prasības komforta nodrošināšanai cietumniekiem aug teju ar katru dienu. Un viņi arī to izmanto, nepārtraukti rakstot sūdzības ECT un tamlīdzīgām instancēm – ziepes nav gana smaržīgas, tualetes papīrs par raupju dupsim, kurā tikko kameras biedra daikts pabijis (aiz bezdarbības daudzi sāk nodarboties ar pederastiju, kas brīvībā pat prātā nenāca), vakariņu kūkai pamaz vaniļas un kanēļa uzbērts…utt., utjp. Un ļoti daudzos gadījumos ECT viņu prasības atzīst par pamatotām un liek kompensācijas valstij maksāt. Līdz ar to cietumnieku uzturēšana mūsu valstij ļoti dārgi patlaban izmaksā, bet atdeves no viņiem nav praktiski pilnīgi nekādas. Un skaidrs, ka iznāk no cietumu tāds tipiņš nebūt ne pāraudzināts, bet gan ar vēl lielāku naidu pret mūsu pamatnāciju un valsti kā tādu.
Tad nu jājautā – vai tiešām mums vajag te tādus bukaiņus, mamikinus, matules? Atcerēsimies, ka savulaik bēdīgi slavenais nacbolu vadonis Vladimirs Lindermans bija aizmucis uz krieviju, bet tur viņš sāka rīkot visādas nekārtības un traucēt tās fīreram Vavanam, ar kuru mūsu varturiem tobrīd bija ļoti draudzīgas attiecības, un tad nu viņš palūdza – ei, sābri, vai nevarat to ķēmu pievākt atpakaļ pie sevis? Un mūsējie atsaucās kā skauti – jā, vienmēr gatavi – un vārda tiešā nozīmē zem automātu stobriem atdzina Lindermanu šurp atpakaļ! Ieslodzījumā gan viņš ilgi neatradās, pret viņu ierosinātā krimināllieta pierādījumu trūkuma dēļ tika izbeigta, toties par vienu īpaši aktīvu Latviskas Latvijas ienaidnieku mums kļuva vairāk! Un mūsu IDIOTI (maigāk tos nodēvēt nav iespējams) varturi un žurnaļugas varēja lielīties – re, neļāvām aizmukt, atdzinām un nolikām taisnās tiesas priekšā! Ak, attaisnoja viņu? Nu tā jau gadās reizēm, demokrātija galu galā!
Tātad, mans priekšlikums būtu šāds – tos, kas dur, šauj, spridzina un citādi veic FIZISKU teroru pret mūsu valsti un tautu, tiešām būtu jāliek aiz restēm uz ilgiem gadiem un jāpiespiež ieslodzījumā strādāt, pēc atbrīvošanas savukārt uzreiz no Latvijas izraidot; tāpat noteikti būtu atjaunojams arī nāves sods, bet tos, kas aprobežojas ar pret Latviju un Latviešiem vērstiem publiskiem naidīgiem izteikumiem, nav jābaro aizgaldā kā kaujamas cūkas, bet vienkārši uzreiz ar kājas spērienu pa pakaļu no Latvijas jāizraida Austrumu virzienā. Tādejādi abas puses būs ieguvēji – gan viņi, gan mēs !!! Un tiem, kas paši labprātīgi ar ģimenēm piesakās izbraukt, nav jāžēlo finanšu līdzekļi, lai palīdzētu to izdarīt – laika gaitā tie atmaksāsies!
Diemžēl sorosītu mēdiji rīkojas tieši pretēji – raud par aizbraucējiem un cer tos dabūt atpakaļ. Tā nācās redzēt, ka ReBaltica žurnālistes zvana bēdīgi slavenajai V.Matulei un lūdz no viņas interviju, tā šos pasūta pie kuģa “Moskva” un vēl 100 reizes tālāk, tad nu viņi neizdomā nekā labāka kā meklēt rokā dāmītes bijušās klasesbiedrenes un izvaicāt tās, kāpēc gan Viktorija tā nemīl Latviju, ka to izvēlējās labprātīgi pamest, varbūt vienaudzes pie tā ir vainīgas, vai viņas gadījumā nelika skolas laikā spraudītes nabaga Vikusjai zem dibena? Tas varētu likties smieklīgi, ja neattiektos uz mūsu pašu valsti, bet mūsu situācijā tas gan drīzāk ir traģiski kā komiski. Un tad ir jājautā – kāpēc sorosītiem tā kremt burtiski uz rokas pirkstiem skaitāmu mūsu tautas ienaidnieku izbraukšana, vai tiešām viņi, tāpat kā bēdīgi slavenais D.Lemešonoks, uzskata, ka “mēs aiziesim bojā, ja atdosim mūsu krievus Putinam”? Es domāju, iemesls ir cits – viņi negrib radīt precedentu! Jo, redz, sāks ar kriminālapsūdzēto izraidīšanu, tad sekos arī pārējie nedraugi, un beigās vēl nonāks līdz plaša mēroga dekolonizācijai, ko jau vairāk kā 20 gadus sludina A.Garda un citi briesmīgie ekstrēmisti! To taču nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut !!! Lūk, tāpēc jebkurai izraidīšanas idejai jāapcērt saknes kā tādas, nevienam nedrīkst ļaut Latviju pamest, bet, ja nu kāds to tomēr ir izdarījis, par katru cenu šis tips jādabū atpakaļ – ar labu vai ļaunu !!! Tāda ir sorospisto šiziķu loģika, un viņus pārmācīt diezin vai ir iespējams un vispār vajadzīgs!
Savukārt, mums, Patriotiem, jāatceras nesen, visticamāk, no AIDS nobeigušā pavāra-pederasta Mārtiņa Rītiņa klasiskais izteiciens – kas gan var būt labāks par šo? Mūsu gadījumā – nekas nevar būt labāks par to, ka mūsu tautas ienaidnieki pamet Latviju !!! Un mums ir jāpieprasa varturiem – dariet visu iespējamo un neiespējamo, lai šādu gadījumu būtu pēc iespējas vairāk !!!
PAR NO LATVIEŠU TAUTAS UN VALSTS IENAIDNIEKIEM BRĪVU LATVIJU
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
01.09.2024. Aivars Gedroics |
| Langa un nepilsoņi | 1. Jul 2024 @ 17:00 |
|---|
PAR NEPILSOŅU STATUSA MAIŅU
Pēdējā laikā popularitāti ir ieguvusi kāda dāma, dzejniece Liāna Bokta-Langa, kas tīmekļa telpā aktīvi uzstājas par krievu valodas izņemšanu no publiskās aprites, it īpaši rakstveida informācijā. Nevar noliegt, ka viņas darbībai ir arī šādi tādi panākumi, daudzi uzņēmumi un iestādes savās mājas lapās ir anulējuši RU versiju un vairs tik strikti nepieprasa saviem darbiniekiem (vismaz atklātā formā) pārzināt krievu valodu. Tai pašā laikā, ņemot vērā lielo Latvijā esošo krievvalodīgo iedzīvotāju skaitu, nedomāju, ka tik vienkārši izdosies padarīt Latviju Latvisku, necīnoties par vismaz daļas šo ļaužu izbraukšanu no Latvijas, un, lūk, to konkrētā kundze vis nedara, varbūt tāpēc arī nav iekļuvusi varturu kontrolēto saziņas līdzekļu “melnajā sarakstā”, kā, piemēram, Aivars Garda un avīze “DDD”, ko vispār nedrīkst pieminēt, bet, ja nu kāds tomēr to mēģina izdarīt, piemēram, Latvijas Radio “(Ne)Brīvajā mikrofonā”, tiek nekavējoties atslēgts no ētera. Vēl ievērības cienīgs ir fakts, ka “eksprezītis” Levitiņš, kas savulaik lika pamatus bēdīgi slavenā Pilsonības likuma izstrādē 5.Saeimai, kur pats savukārt Birkava vadītajā MK ieņēma Tieslietu Ministra amatu, pasniedza L.Langai speciāli izveidotu “goda dēli” kā īpaši izgudrotu agrāk nebijušu “prezidenta balvu”. Tie, kas cīnās par Latvijas dekolonizāciju un tādejādi tiešām reālu Latvijas atkrievošanu, neko tādu, protams, pat sapņos nevar cerēt saņemt, labi, ka vēl viņiem pēdējā laikā netiek uzrīdīti virsū L(PS)R drošības dienesti ar prasību “uzcept” pret viņiem kādu kriminālprocesu, respektīvi, pēc vecā staļiniešu principa – ja ir vajadzīgais cilvēks, gan jau arī pants, ko piemērot, viņam atradīsies…
Vēl interesanti atzīmēt, ka uz EP vēlēšanām šī dāma kandidēja no visai kosmopolītiskās JKP un savā profila informācijā sorosiešu labāko tradīciju garā nenorādīja savu tautību (https://epv2024.cvk.lv/kandidatu-saraksti/jkp-jauna-konservativa-partija/2-liana-langa). Pretēji lolotajām cerībām šī partija nesaņēma pat 2% balsu, tātad, nevarēs prasīt finansējumu no valsts, balstoties uz pēdējo vēlēšanu rezultātiem. Sorosieši noteikti par šādu iznākumu ir vīlušies, laikam cerēja, ka Liāna būs tā lokomotīve, kas ievilks EP ne tikai sevi, bet arī kādu no saviem “parteigenosse”. Mani gan tas visai maz interesē, kā jau iepriekš esmu rakstījis, šāda veida vēlēšanas es vienmēr principā ignorēju…
Šis pagarais ievads, kas ietver sevī L.Langas personības analīzi, būtībā bija nepieciešams, lai pārietu pie raksta galvenās tēmas – minētās kundzes jaunākās atziņas, kas publiskajā telpā parādījās jau pēc vēlēšanām, proti, aicinājums brīdināt t.s. “Latvijas nepilsoņus”, ka viņiem noteiktā laikā būtu jāizvēlas pieņemt kādas valsts pilsonību, ja viņi to neizdara, tad zaudē savu pašreizējo statusu un līdz ar to arī uzturēšanās tiesības Latvijā. Kā šādu ideju lai vērtē?
No vienas puses, protams, tāds statuss “nepilsonis” pats par sevi ir absurds, praktiski nekur pasaulē tāda analoga nav – ir pilsoņi, bezvalstnieki, imigranti ar uzturēšanās atļaujām un arī okupanti, kas konkrētā teritorijā uzturas pretlikumīgi; tieši pēdējie mūsu L(PS)R tika pagodināti ar “nepilsoņa” statusu, kas, ja ticēt Saeimas deputātam ar pamatīgu stāžu Kiršteinam-Sļivkinam, sākotnēji bija paredzēts “uz noteiktu laiku”, bet faktiski kļuva par beztermiņa. Acīmredzot 4.maija Latvijas varturi domāja, ka šie ļaudis 10-15 gadu laikā naturalizēsies, izbrauks vai arī dabiskā ceļā izmirs. Daļa no tiem tiešām tā arī izdarīja, bet pietiekami daudzi joprojām te dzīvo, saglabā savu nepilsoņa statusu, kas viņiem gan neļauj vēlēt un strādāt valsts pārvaldē, bet toties ļauj brīvi ceļot uz viņiem tik mīļo “PaRašu” un daudzām citām bijušās PSRS republikām. Šādas ļaužu grupas atrašanās gan bojā Latvijas “gaišo tēlu”, uz ko mums vairākkārt ir aizrādījuši visvisādi pārgudri “cilvēktiesību komisāri” no cionistu-masonu-pederastu Eiropas struktūrām. Mūsu varturi būtu ļoti priecīgi, ja varētu paziņot, ka t.s. “nepilsoņu” mums vairs nav, vienalga, kur viņi palikuši, kaut vai Kosmosā aizlidojuši…(atmiņā veca ukraiņu anekdote, kļuva aktuāla pēc Gagarina lidojuma kosmosā: “Mikola, tu zini, ka moskaļi ir aizlidojuši Kosmosā?” “Tas labi! Bet tiešām visi un uz neatgriešanos?”). Atklātie okupanti aizstāvji regulāri aicina visiem nepilsoņiem automātiski piešķirt pilsonību, pēdējo reizi ar šādu ideju izcēlās partija “Stabilitātei!’ neilgi pirms šā gada EP vēlēšanām. Šādai idejai Saeimas deputātu vairums pagaidām piekrist vēl nav gatavi, tā būtu pārāk atklāta okupācijas seku leģitimēšana, savukārt, L.Langas ierosinājums varbūt arī varētu atrast dzirdīgas ausi, sak, “nošausim uzreiz divus zaķus” – atbrīvosimies no nepilsoņiem, par ko mūs slavēs ES struktūras, un notēlosim tautiešiem, ka okupācijas sekas līdz ar to ir likvidētas – okupantu (nepilsoņu) mūsu zemē vairs nav. Praktiski viņi tepat vien būs, tikai citā juridiskā statusā. Kādā? Par 90% esmu pārliecināts – kļuvuši par LR pilsoņiem! Kā zināms, t.s. “Latvijas pilsonības likums”, kas sākotnēji tika pieņemts 1995.gadā, tika neskaitāmas reizes mīkstināts un vienkāršots, un, ja sākotnēji nepilsonim, kas ieradās naturalizēties, bija vēl šis tas jāzina no vēstures un kaut cik jāprot latviešu valoda, tad tagad teju pietiek ar to, ka esi atnācis LR pilsonībai pakaļ, lai varētu to saņemt, bet arvien ir daļa okupantu, kas ir vai nu pārāk slinki, vai “apvainojušies” uz mūsu varturiem, vai negrib pirkt vīzas braucienam uz PaRašu…, koroče, neiet viņi pēc tās pilsonības, neiet un viss… kaut viņu māti… Nu tagad, ja šāds likums, kā L.Langa ierosina, tiktu pieņemts, viņi nospiedošā vairumā aizskrietu gan un naturalizētos. Kam no tā būtu labāk? Saprotams, ka tikai ne latviešiem! Tas niecīgais nepilsoņu skaits (varbūt daži tūkstoši no pāri pusmiljona), kuri ir Latvijai daudz maz draudzīgi, sen jau ir izmantojuši tiesības naturalizēties vai varbūt arī izvēlējušies pārcelties uz dzīvi kādā citā valstī (ne obligāti Krievijā). Tie, kas te ir palikuši un nevēlas naturalizēties, noteikti nav mūsu draugi, un būtu liela muļķība mums censties viņus “mākslīgi pataisīt par mūsējiem”, līdzīgi kā savulaik angļi velsiešiem iestāstīja, ka anglis, kurš tiks nosaukts par “Velsas princi”, līdz ar to bez problēmām varēs būt viņiem atbilstošs karalis, kad iegūs šo godu, tāpēc tā nebūs nekāda nodevība – zvērēt uzticību šim monarham. Es personīgi nekad neesmu mudinājis nevienu nepilsoni naturalizēties, drīzāk gan aicināju viņus pieņemt KF pilsonību, jo tad viņi vismaz nevarēs būt arī LR pilsoņi un iebalsot parlamentā atklātus mūsu tautas ienaidniekus. Tāpat neesmu centies nelatviešiem mācīt latviešu valodu, jo tie, kas mums ir lojāli un ciena mūs, paši to apgūs, bet ienaidniekiem nevajag dot rokās jaunu ieroci, ko tie pēcāk pavērsīs pret mums pašiem… Vai, piemēram, Ždanokas, Plinera, Mamikina un tamlīdzīgu tipu attieksme pret Latviju un Latviešiem mainījās uz labo pēc tam, kad tie mūsu valodu apguva? Ne par mata tiesu, bet toties viņi ieguva iespēju ieņemt amatus, ko nevarētu, ja valsts valodu neprastu. Tas pats attiecas uz pilsonības iegūšanu. Ja jau mēs nespējam (negribam) nepilsoni-okupantu no Latvijas dabūt laukā, lai tad viņš dzīvo vismaz pašreizējā statusā, nevis kā LR pilsonis, tā tomēr viņš mūsu valstij un tautai varēs kaitēt mazāk.
Un visbeidzot, kas attiecas uz L.Langas priekšlikumu, tas varbūt nav nemaz tik slikts, ja vien to nedaudz pielabo, proti, ieraksta likumā, ka “Latvijas nepilsonim tādā un tādā laika posmā jāizvēlas pieņemt jebkuras valsts, izņemot LR (izcēlums mans – A.G.) pilsonību”. Un tad lai nu šāds jaunizceptais pilsonis dodas uz to valsti, kura viņam visžēlīgi savu pilsonību būtu piešķīrusi (labāk, protams, ja tā nebūtu kāda no ES valstīm, ar kurām, kā zināms, mums reālas robežas šobrīd nav), bet Latvijā viņam nebūtu vairs ko darīt. Utopija? Tādu likumu nekad Saeima nepieņems? Nu, ja tā, tad labāk neko šai lietā nemainīt, nepataisīt jau esošo slikto situāciju vēl sliktāku! Iztiksim mēs bez viltus “jaunlatviešiem”, tāpat ka velsiešiem būtu jāspēj iztikt bez mākslīgiem “velsas prinčiem”. Bet visi “nepilsoņu mīlētāji” un cita veida “gudrie padomdevēji” ar savām “progresīvajām” idejām lai dodas vien tur, kur tas krievu kuģis peld – vairākus kilometrus zem ūdens līmeņa! Ne tāpēc mūsu senči lēja asinis par Latvijas Brīvību, lai mēs tagad rūpētos par to, kā izpatikt mūsu tautai naidīgiem sveštautiešiem !!!
PAR LATVISKU LATVIEŠU LATVIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
01.07.2024. Aivars Gedroics |
| » Vārda brīvība |
|---|
EJIET PIE KRIEVU KUĢA, SOROSIEŠI !!!
Kā jau agrāk esmu to daudzkārt atzīmējis, sorosītu mēdiji (bet vismaz Latvijā tādi ir tikpat kā visi!) nepārtraukti mēģina mūs pamācīt, ko mēs publiski (ne)drīkstam rakstīt un runāt, kādas problēmas mums radīšoties, ja mēs atklāti acīs teiksim šiem deģenerātiem, ko par viņiem domājam… Pirms pāris gadiem modē bija draudēt ar LKL 150.pantu (sociālā naida celšana), par to es biju rakstījis šeit http://klab.lv/users/aivars_666/130295.html, skaidri parādot, ka viņu draudi ir pilnīgākais blefs, bet mūsu pamatuzdevums ir no viņiem nebaidīties un sūtīt viņus uz poda, tad viņi neko pret mums pasākt nevarēs.
Tagad nu šie ir ķērušies pie cita “bubuļa” – LKL 157.panta (neslavas celšana). Atkal tiek draudēts, ja mēs kritizēsim publiski redzamos mūsu tautas ienaidniekus un tādus ļautiņus, kas savā būtībā ir vienkārši idioti, tad mums tā dēļ varot būt tas un tas… Sevišķi pacentusies ir LTV-1 pārraide “4.studija”, kas šā gada 9.maijā (zīmīgs datums, vai ne?) nāca klajā ar Ineses Supes (par šīs dāmas intelektuālajām spējām un nevarēšanu tikt galā pašai ar savām problēmām varētu veidot ļoti plašu publikāciju, no tā es šoreiz atturēšos, ielikšu tikai nelielu norādi uz saiti, kuru īsumā varētu raksturot ar vārdiem “skroderis pats bez biksēm”: https://www.la.lv/inese-supe-kluvusi-par-interneta-krapniecibas-upuri-gribeju-meitai-interneta-iegadaties-kleitu-naudu-aizskaitiju-bet-kleitu-nesanemu) izveidoto sižetu, kas redzams šeit: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/326597/ka-un-kapec-nedrikst-pielaut-neslavas-celsanu-interneta/ Tā saturs īsumā ir šāds – kādai dāmai, kas uzskata sevi par dzejnieci (man personīgi radies iespaids, ka mūsdienās psihiski veselu dzejnieku tikpat kā vairs nav), Madarai Gruntmanei (viņas profils FB: https://www.facebook.com/madara.gruntmane) nepatika, ka kāda cita dāma Rasma Urtāne (attiecīgi šīs profils: https://www.facebook.com/rasma.urtane) atļāvusies publiski izkritizēt viņas izskatu (ģērbjas t.s. dzejniece tiešām ļoti negaumīgi, tāpat kā, starp citu, pati sižeta autore I.Supe; to katrs pats var secināt, redzot viņu figūras TV un internetā), tāpat bez Gruntmanes atļaujas esot izlikusi apskatei kādas pēdējās fotogrāfijas (laikam jau publiski pieejamas, nebūs tak izzagusi no personīgā datora vai mobilā tālruņa), kuras tad atkal citi FB lietotāji esot no savas puses nozākājuši… Madariņa esot vērsusies ar sūdzību pie FB adminiem, kas sliktos komentārus nekavējoties dzēsuši (lai nu uz ko, bet uz cenzūru šī portāla veidotāji tiešām nav skubināmi, lai atceramies kaut vai traģikomisko gadījumu, kad kāda kvēla K.Kariņa fane tika bloķēta par “kara propagandu”, jo bija izteikusies “…man ļoti patīk Kariņš!”), bet ar to šai jūtīgajai dvēselei bijis par maz, tā aizskrējusi sūdzēties “4.studijai”, kāda no žurnaļugām (varbūt tā pati Supīte, varbūt arī kāda cita) piezvanījusi Urtānei un pajautājusi, kāpēc viņa apbižojot nelaimīgo radījumu Madariņu, Urtānītei uzreiz bijušas bikses pilnas, viņa apsolījusies vairs tā nedarīt un steigusies dzejniecei atvainoties… Madariņa, savukārt, apsolījusi, ka šoreiz vēl neskriešot pie mentiem ar iesniegumu ierosināt pret Rasmiņu kriminālprocesu pēc LKL 157.panta.
Nu, ko te lai saka? Par R.Urtānes gļēvo rīcību (par ko es, cita starpā, nevilcinājos viņu nosodīt un aicinu arī citus normālus latviešus darīt to pašu) nebūtu jau īpaši jābrīnās. Lai atceramies kaut vai kādu superpatriotu Janku Iesalnieku, tautā dēvētu par Sūkalnieku, kurš jau daudzkārt ir kļuvis slavens ar to, ka pasaka publiskā vidē kaut ko tādu, par ko saņem kritiku no sorosītiem un viņiem līdzīgi domājošiem, uzreiz atvainojās, dzēš savus izteikumus, kaisa sev pelnus uz galvas…pēc kāda laika no jauna pasniedz sevi kā Patriotu, tad atkal kaut ko izdara kritiķiem ne pa prātam, kārtējo reizi atsakās no saviem vārdiem, nožēlo tos…utt., utjp., un tā tas turpinās pa apli…jā, šķiet, ka nu tas riņķa dancis būs beidzies, jo Jānītis ir beidzot dabūjis naudīgu vietiņu Rail Baltic būvniecībā un apsolījis pamest politiku (sen jau bija laiks !!! – A.G.). Ko tad lai gaida no tādas Urtānītes, kas, cik noprotams, neko nesajēdz ne no politikas, ne jurisprudences? Bet, paldies Dievam, ir gana daudz cilvēku, kas pietiekami labi tajā visā orientējas, neslēpšu, ka ne bez pamata arī sevi pieskaitu pie šiem pēdējiem un nelaižu garām iespēju apgaismot arī pārējos, ja vien viņi, protams, grib kaut ko no tā visa saprast.
“4.studijas” žurnaļugas vai nu apzināti, vai savas nekompetences dēļ jauc divus dažādus jēdzienus – “neslavas celšana” un “goda un cieņas aizskaršana”. Pie pirmās, kad ko, starp citu, ir paredzēta atbildība LKL 157.p., var pieskaitīt izteikumus, kad cilvēku NEPAMATOTI (izcēlums mans – A.G.) apvaino kāda nozieguma (zaglis, laupītājs, slepkava…utt.) vai smaga amorāla pārkāpuma (nosaucot viņu par izvirtuli, prostitūtu, alkoholiķi, suteneru…utt.) izdarīšanā. Kritikai par cilvēka ārieni, viņa fiziskajiem parametriem un (vai) viņa izvēlēto apģērbu nav absolūti nekāda sakara ar “neslavas celšanu”. Un nekādā ziņā nevar piekrist pārgudrās Madariņas apgalvojumiem, ka viņa varot staigāt tādā apģērbā, kādā pati jūtas ērti, un neviens par to viņu nedrīkstot kritizēt. Jā, savās mājās, kur viņu redz tikai viņa pati un varbūt vēl ģimenes locekļi, viņa var staigāt kaut vai tīri plika, ja tā jūtas labi un ērti, bet, tiklīdz iziet publiskā vidē, viņai jārēķinās, ka cilvēkiem var būt savs viedoklis (un nebūt ne obligāti pozitīvs) par viņas ārieni, un viņiem ir tiesības par to izteikties, cita starpā, arī fotografēt viņu un izlikt viņas bildes publiskai apskatei, neprasot viņas piekrišanu (te nav runa par paparaci slepus nofilmējiet attēliem no guļamistabas, vannas vai tualetes). Atcerēsimies, bija savulaik tāds deputāts 6.Saeimā Gundars Valdmanis, kurš bija ieradies vasarā parlamentā īsos džīnu šortos, jo viņš jutās tā labi un ērti, taču pretī saņēma iznīcinošu kritiku no masu mēdijiem, un šo notikumu viņam ilgi pieminēja vēl tad, kad viņš jau sen vairs nebija deputāts… Tādai Madariņai gan būtu jāsaprot, ka populārām personām (māksliniekiem, dzejniekiem, aktieriem, sportistiem; par politiķiem un žurnālistiem vispār nerunājot) ir dzīvē tādas blaknes, ka viņiem t.s. privātā sfēra vispār pārstāj eksistēt, un, jo populārāks šāds cilvēciņš ir, jo vairāk par viņu sabiedrība grib visu zināt – sākot no tā, kur un cik viņš pelna naudu, un beidzot ar to, kad viņš iet uz tualeti un ko tur dara (lai paturam prātā daudzkārt apspriesto Putina kakāšanas čemodānu!). Lai no tā izvairītos, ir tikai viens ceļš – nebūt populāram, tad pat par naudu neviens nebūs ar mieru izlikt nekāda veida šī cilvēka bildes publiskai apskatei, jo neredzēs tādai rīcībai jēgu! Bet īsteni populāri ļaudis sen jau pie tā ir pieraduši un kļuvuši imūni pret kritiku, uztverot to par neatņemamu viņu dzīves sastāvdaļu! Paskatieties kaut vai D.Trampa foto, gandrīz katrā no tām viņš redzams ar visai atbaidošu sejas izteiksmi (sorosītu žurnaļugas pacenšas)!. Lai celtu traci par katru no tām, viņam 10 cilvēka mūžu nepietiktu. Un lai ASV kaut viens cilvēks sadomātu iepīkstēties, ka Trampa foto ar neglītu sejas mīmiku ievietošana publiskai apskatei būtu kaut kas krimināli sodāms! Demokrātiskā valstī tas principā būtu kaut kas pilnīgi neiedomājams! Un te nav runa tikai par sorosmēdiju īpaši nemīlēto Trampu, te ir runa par jebkuru cilvēku, it īpaši publiski pazīstamu personu.
Tātad, dārgie tautieši, varat droši kritizēt publiskajos medijos jebkuras personas apģērbu un izskatu, varat likt publiskai apskatei jebkuras viņas bildes, ja vien neesat tās izzaguši no viņas viedierīcēm vai slepeni ieguvuši privātā telpā, neviens jums nekādu “neslavas celšanu” par to nevarēs piešūt!
Paliek cits aspekts – “goda un cieņas aizskaršana”. Par šādu rīcību nekāda kriminālatbildība principā sen vairs nepienākas, tagad tas pilnībā ir civiltiesisks darījums. Te nu gan nekādu ierobežojumu nav, sūdzēties var pilnīgi par jebko, arī par to, ka greizi uz kādu esi paskatījies, neglīti atraugājies, nošķaudījies konkrētas personas virzienā…utt., utjp., protams, nav izņēmums arī publiski pausta kritika sociālos tīklos. Lūk, tajā pašā sižetā parādīts arī bēdīgi slavenais pidars Rojs Puķe, kura izskatu, kurš tiešām ir jebkuram normālam cilvēkam neizsakāmi atbaidošs, atļaujoties kritizēt sociālo tīklu lietotāji, un tas šim radījumam mazinot vēlmi rīkot visādas labdarības akcijas. Te nu man gribās teikt: “Roj, cik labi būtu, ja tu mūs atbrīvotu ne tikai no savām akcijām, bet arī klātbūtnes Latvijā kā tādas, idiotu mums arī bez tevis pietiek!”. Visbeidzot tiek intervēta kāda uzņēmēja Karīna Gerke, cik saprotams, nodarbojas ar apģērbu tirdzniecību, un, lūk, viņai tie kritiķi esot tā piegriezušies, ka viņa esot nolēmusi vērsties pret viņiem ar civilprasību (netiek gan precizēts, cik to cilvēku ir un konkrēti par ko pret viņiem tiek izvirzītas pretenzijas). Un, lūk, šie draņķi tad nu gan dabūšot viņai dārgi samaksāt šo vārdu vistiešākajā nozīmē! Sižeta beigās vēl uzstājas kāda dāmīte no Regresīvo frakcijas Saeimā, kura cītīgi stāsta, kā viņu partijas biedri cītīgi kaļot plānus, lai visiem kritiķiem vēl riktīgāk aizbāzt mutes.
Te nu man jāsaka visiem zināmo parunu: “lielība naudu nemaksā”. Solīt var daudz ko, izdarīt sanāk krietni vien mazāk. Ja kāds cilvēks vēršas pret citu personu ar prasību tiesā par konkrētu naudas summu, tad viņam ir jāmaksā t.s. “valsts nodeva” (būtībā – drošības nauda), kuru viņš zaudē gadījumā, ja tiesa viņa prasību neapmierina. Jāatzīmē vēl, ka šī nauda zaudējuma gadījumā tiek piedzīta arī tad, kad prasības iesniedzējs bija no tās iemaksas atbrīvots sava trūcīgā materiālā statusa dēļ. Un jebkura veida kaitējums ir jāspēj tiesā uzskatāmi pierādīt. Ja kāds uzņēmējs, piemēram, apgalvo, ka pēc dažu personu izteiktās kritikas sociālajos tīklos viņa ienākumi ir mazinājušies, tad pretī jāceļ konkrēti fakti un skaitļi, kas to apliecina, turklāt, jāspēj pierādīt, ka tas ir tieši šīs NEOBJEKTĪVĀS (un arī šis fakts ir jāpierāda) kritikas rezultātā, nevis tāpēc, ka viņš ir sācis ražot (tirgot) sliktākas kvalitātes preci kā agrāk. Starp citu, KL ir pants par “novešanu līdz pašnāvībai”, bet praktiski tas ļoti reti darbojas, jo šādu faktu pierādīt ir tikpat kā neiespējami. Lūk, tāpat ir arī ar nodarīto morālo un materiālo kaitējumu, ko izraisījusi pret cilvēku (vai viņa uzņēmumu) publiski paustā kritika, teorētiski par to var mēģināt piedzīt naudas kompensāciju, praktiski tas ir tikpat kā neiespējami, ja tikai atbildētājs pats nav “lohs” un nesāk uzņemties neesošu vainu un nevietā atvainoties prasītājam. Redzēsim, kā veiksies Karīnai Gerkei, paredzu, ka no viņas solītās civilprāvas “čiks” vien sanāks, visticamāk, tā beigsies, nemaz vēl īsti nesākusies. Un smieklīgi izklausās viņas apgalvojumi, ka viņu apskaužot kā veiksmīgu uzņēmēju, tāpēc arī kritizējot. Nopietns un veiksmīgs uzņēmējs (kaut vai tas pats Tramps, kurš pirmkārt ir uzņēmējs un tad tikai politiķis, patīk tas mums vai nē) par tādiem sīkumiem traci necels un netērēs laiku un naudu, lai tiesātos ar katru, kas par viņu ko negatīvu “iecepis” internetā. Tā var rīkoties tikai tāds cilvēciņš, kuram biznesā neveicas un kurš alkst popularitātes, ko savukārt mēģina panākt jebkādā veidā, kaut vai piesolot uzsākt stulbu, bezjēdzīgu, neperspektīvu tiesāšanos. Vēl beigās var piemetināt tādu “mazsvarīgu” faktu, ka civilprāvā aizvainotajam cilvēkam pašam ir jāpierāda, ka, piemēram, par viņu negatīvo komentāru uzrakstījušais Jānis Bērziņš tiešām tā arī saucas realitātē, jānoskaidro viņa dzīves vieta, adrese…utt., jāparūpējas par pierādījumu bāzi gadījumā, ja atbildētājs noliegs, ka vispār ir šādu mājas lapu apmeklējis un komentāru rakstījis..utt. Vārdu sakot, darba te būs čum un mudž, iznākums prognozējams neskaidrs un vismaz par 90% visticamāk negatīvs. Ak jā, vēl būs vietā atzīmēt, ka atbildētājs arī var celt pret šādu prasītāju pretprasību un uzvaras gadījumā prasīt kompensēt gan viņam nodarīto morālo kaitējumu, gan arī izmantotā jurista (advokāta) apkalpojumus.
Tātad, mīļie draugi, arī no civilprāvām jums šai gadījuma nav jābaidās vairāk kā tam strazdam no lapsas latviešu tautas pasakā, kura esot draudējusi ar savu asti kā cirvi nocirst koku, kurā putnam bija ligzda, ja viņš kādu no bērniem šai labprātīgi neatdos apēšanai. Sakiet visām šādām inesēm supēm, madarām gruntmanem, rojiem puķēm, kaŗīnām gerkēm un tamlīdžīgiem radījumiem īsi, skaidri un nepārprotami : “EJIET DIRST !!! Mēs rakstīsim par jums visu, ko gribam un kā gribam, kritizēsim jūs vienmēr, kad vien gribēsim, un atļauju šinī nolūkā no jums neprasīsim! Un, ja jums tas nepatīk, tad atsaukšos uz pidara Streipa savulaik bieži lietoto izteicienu, kad viņš mēdza vadīt “(Ne)Brīvo mikrofonu”: “Pasūkājiet savu īkšķi un nomierinieties!”, tas vismaz jums noteikti iznāks lētāk kā tiesāšanās!”. Ja nu tomēr kādam iznāk juridiska rakstura problēmas dēļ salekšanās ar sorospistajiem radījumiem, paliek spēkā mans solījums par bezmaksas juridisko palīdzību, manu tālruņa numuru un e-pastu var bez problēmām atrast ar google meklētāju!
Visbeidzot pašā nobeigumā iesaku izlasīt par to, kas ir 4.studijā bieži redzamais dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis, uz ko viņš savulaik ir bijis spējīgs prāta aptumsuma brīdī! Nekādas “neslavas celšanas”, tikai reāli fakti: https://www.delfi.lv/161/criminal/1452678/uzbruceju-dzejniekam-baltvilkam-atzist-par-nepieskaitamu. Atliek vienīgi izteikt nožēlu, ka mūsu likumdošana pieļauj, ka šādi radījumi pēc laika iziet brīvībā un vēl gozējas teleekrānos!
PAR VĀRDA BRĪVĪBU MUTISKI UN RAKSTISKI VISOS SAZIŅAS LĪDZEKĻOS
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
12.05.2024. Aivars Gedroics
12. Maijs 2024 @ 19:58
|
| » Eiroverdzība |
|---|
20 GADI EIROVERDZĪBĀ
2024.gada 1.maijā aprit 20 gadi, kopš tika likvidēta Latvijas Republikas neatkarība, iekļaujot to cionistu-masonu-pederastu mafijas izveidotajā Eiropas Savienībā. Mūsu pērkamie saziņas līdzekļi nepārtraukti skandina, ka ar to Latvijas valstiskums esot tikai stiprināts, ka, pateicoties dalībai ES un NATO (par pēdējo esmu ar mieru vēl diskutēt) esam tik droši kā vēl nekad. Tas nav nekas jauns. Līdzīgā veidā makaronus uz ausīm mums karināja jau 1940.gadā, mēģinot iestāstīt, ka iestāšanās PSRS mums nekādā veidā nekaitēšot, sadarbība ar “brālīgajām republikām” stiprināšot mūsu ekonomiku, bet drosmīgā Padomju armija mūs sargāšot no varbūtējā “ļauno fašistu” uzbrukuma… Vēlāk daudzus no šiem žurnaļugām, kas nupat vēl bija kaismīgi slavējuši Ulmani, bet nu metās laizīt pakaļu Staļinam, okupācijas vara apcietināja, izveda uz Sibīriju un vai nu nomērdēja tur badā vai uzreiz likvidēja. Tā teikt, “moris savu bija izdarījis, nu bija laiks no viņa atbrīvoties”. Šos faktus vairums latviešu, protams, labi zina, es tikai vēlējos atgādināt senos (bet varbūt tomēr visai nesenos?) notikumus, lai mēs tos vēlreiz atcerētos un mēģinātu vilkt paralēles ar mūsdienām.
Jā, protams, ES nav burtiski nokopēta PSRS, šo to jaunās impērijas veidotāji bija mācījušies no veca režīma kļūdām; viņi, piemēram, neaizliedza mūsu karogu, himnu, ģerboni, formāli saglabāja mūsu valstiskumu un pagaidām vēl nav deklarējuši ES kā unitāru, vienotu valstisku veidojumu (lai gan aktīvie, radikālie sorosīti, piemēram, tādi kā Klubs “Māja” uz to regulāri aicina ne vien Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā). Pagaidām vēl šo to mēs varam lemt arī patstāvīgi, nesaskaņojot ar ES vadību Briselē (šī patstāvība gan regulāri tiek grauta un ar katru gadu sašaurināta). Tomēr vismaz es, dzīvojot ES impērijā, jūtos kā stikla burkā, kurā gaisa kļūst ar katru stundu arvien mazāk, bet ogļskābās gāzes daudzums pieaug, un nav vairs tālu tas mirklis, kad būs jākrīt ģībonī, bet pēc tam arī komā. Sevišķi tas attiecas uz jautājumiem, kas skar t.s. seksuālās minoritātes (arī transpersonas) un laimes meklētājus – imigrantus. Latvju Patrioti jau pirms gadiem 25 brīdināja, ka, esot ES sastāvā, viendzimuma attiecībām visās dalībvalstīs būs jāpiešķir tāds pat statuss kā normālām laulībām, bet imigrantus nāksies “brālīgi” sadalīt uz galviņām. Patlaban mēs esam viena soļa attālumā no šīs sātaniskās idejas realizēšanas dzīvē, to redz un saprot katrs, kurs seko politiskajām norisēm ES iekšienē.
Viens otrs varbūt iebildīs – nu nav jau tik traki, ES dod naudu ceļu remontiem, maksā zemniekiem subsīdijas, skat, kādu “Ŗail Baltic” ir izplānojuši uzcelt. Uz to es varu atbildēt šādi: “Labāk lai es eju (braucu) pa dubļainu grants ceļu, nevis asfaltu, bet toties zinu, ka pa to nebradās svešo ieklīdeņu netīrās, sūdainās ķepas”. Ne jau mūsu labā cenšas tie šoseju būvnieki, bet paši savā labā, lai viņiem būtu ērtāk pārvietoties pa mūsu teritoriju un ievest Latvijā arvien jaunus imigrantu pūļus, kuru jau tāpat netrūkst (par ukraiņu bēgļiem šoreiz nerunāsim – tas ir atsevišķs jautājums). Tieši to pašu var teikt par bēdīgi slaveno “Rail Baltic” – mums tāds ātrgaitas dzelzceļš 100 gadu nav bijis vajadzīgs un vēl vismaz tikpat bez tā mēs iztiktu, taču ES globalizatoriem gan tas nepieciešams kā kārtējais “čeks” pohu nomocītam narkomānam. Robežas starp valstīm taču likvidētas (viens no smagākajiem eirokosmopolītu pastrādātajiem noziegumiem), nu vajag maksimāli paātrināt tautu un rasu sajaukšanos, līdzīgi kā to dara ķīmiķis, saberot dažādas vielas mēģenē un intensīvi kratot trauku, lai ātrāk tās sajauktos savā starpā un sāktos viņam vēlamā reakcija.
Kas attiecas uz zemniekiem, tad domāju, ka vairums labprāt atteiktos no subsīdijām, pretī saņemot rīcības brīvību, kā rīkoties ar saviem lopiem - kādus “rotājumus” likt vai nelikt viņiem ausīs, kur un kā tos drīkst kaut, cik bieži izvest mēslus no kūts, kur tos pēc tam glabāt…utt., utjp. Vārdu sakot, ES prasības kļūst arvien birokrātiskākas un bezjēdzīgākas, bet tik un tā subsīdiju apjoms mums ir krietni mazāks kā Rietumeiropas valstīs. Ja es būtu Latvju zemnieks, sen jau būtu ES ar visām viņu prasībām aizsūtījis “pie krievu kuģa”, bet viņu subsīdijas novēlējis iebāzt pašiem sev pakaļā! Es labāk izvēlētos varbūt trūcīgāku, taču ne no viena neatkarīgu, brīvu dzīvesveidu. Par to postu, ko sagādā no citām ES dalībvalstīm ievestā lētā pārtika, es jau vispār klusēju.
Apgalvojums, ka ES mūs sargājot no PaRašas iebrukuma un ietekmes, ir pilnīgākais mīts. Pat pēc visiem zināmajiem bēdīgi slavenajiem 2022.gada 24.februāra notikumiem ES turpina ar šo veidojumu “taisīt rebes”, sankcijas ir maznozīmīgas un formālas. ES valstu vairums joprojām uzstāj uz nepieciešamību importēt “asiņainos” graudus un pretējā virzienā tranzītā eksportēt militārajām vajadzībām izmantojamo mangāna rūdu. Rindas uz robežas krievijas virzienā nemazinās, arvien pat pieaug, tieši uz tranzīta rēķina no ES un arī citām Eiropas valstīm (piem., Serbijas), kas pagaidām vēl nav iekļautas šai veidojumā. Pilnīga robežas slēgšana ar PaRašu šinī kontekstā šobrīd šķiet tikpat nereāla kā ekskursija kosmosa kuģī uz Marsu. ES valstis pat negrib dot savu bruņojumu Ukrainai, palīdzot tai cīnīties ar agresoru, kāds gan pamats cerēt, ka tās palīdzēs mums ar saviem karavīriem gadījumā, ja Hutins nolems pārbaudīt NATO 5.panta “reālo stiprību”? Toties pamācīt mūs, kā pareizi jāmīl nacionālās un seksuālās minoritātes, ES allaž ir gatava. Nu nācis modē arī šizofrēniskais “zaļais kurss” ar iekšdedzes dzinēju mākslīgo un piena-gaļas lopu dabīgo atgāzu ierobežošanas plāniem, sevišķi idiotiski tas vērtējams kontekstā ar notiekošo Ukrainā, kur vienas Himars vai Iskander raķetes sprādziens rada tādu piesārņojumu, ko neviena auto dzinējs neradīs, strādājot gadu bez pārtraukuma, bet neviens nabaga lopiņš nepiepukās pa visu savu gana īso mūžu. Turklāt, ne Amerikā, ne Āzijā, ne Āfrikā neviena valsts nekādu “zaļo kursu” pildīt pat nedomā, bet par ES iedzīvotājiem vienkārši ciniski ņirgājas.
Par ES “ēnas pusēm” varētu rakstīt vēl desmitiem lappušu, bet nedomāju, ka ir vērts to darīt. Kam galvā ir smadzenes, tas tāpat sen jau visu ir sapratis, kam to nav – tik un tā neko nesapratīs. Vienīgi varu ne bez lepnuma atzīmēt, ka pats jau pirms teju 30 gadiem sapratu ES prettautisko dabu un Latvijas nevēlamību atrasties tajā, mans raksts “Nepārdosim Latviju ne Austrumiem, ne Rietumiem” par šo tēmu tika publicēts “Lauku Avīzes” 1997.gada 4.marta numurā, faktiski ar to es sāku savu publisko politisko darbību. Mana publikācija tapa uz toreizējā ārlietu ministra, vēlāk pedofīlijā apsūdzētā Valža Birkava aicinājumu izteikt savas domas, kādu ceļu Latvijai iet – stāties ES vai turēties savrup, es, protams, biju par pēdējo variantu. Tas bija mans pirmais un teju vai pēdējais mēģinājums publiski kritizēt ES, vēlāk šādas iespējas tika arvien sašaurinātas. Pret ES noskaņotus rakstus teju neviens no “lielajiem” laikrakstiem neiespieda, ES kritiķiem “bāza ciet muti” pidara Streipa vadītajā “(Ne)brīvajā mikrofonā”. Sevišķi tas bija izjūtams pirms 2003.gadā plānotā referenduma, kad radio un TV uzstājās tikai un vienīgi “eirofani”, nereti ciniski apgalvojot, ka varētu jau pasaukt kādu eiroskeptiķi, bet to Latvijā tikpat kā neesot. Izņēmuma gadījumā dažreiz pasauca kā opozicionāru cilvēciņu, kurš nebija pārāk gudrs un turklāt acīmredzami promaskaviski orientēts, piemēram, radio “PIK” īpašnieks okupants Jurijs Žuravļovs, lai ļaudis klausās un secina – re, tikai tādi kā viņš negrib Latvijas atrašanos ES ! No Saeimas deputātiem praktiski neviens nebija pret Latvijas dalību ES, sākot ar “Saskaņu” un beidzot ar “TunB/LNNK”. Pie šādiem apstākļiem, godīgi sakot, ir jābrīnās, ka apmēram 1/3 referenduma dalībnieku tomēr nobalsoja pret Latvijas stāšanos ES. Absolūtais vairums t.s. eiroskeptisko organizāciju ar to faktiski atzina savu sakāvi un pārtrauca jebkādu politisko darbību šķēršļu likšanā Latvijas integrācijai “brālīgo tautu saimē Nr.2”.
Visu šo augstāk minēto iemeslu dēļ es neuzskatīju toreiz un neuzskatu tagad Latvijas atrašanos ES par leģitīmu, pat, ja mēs pieņemam, ka referendums noritēja godīgi un nekādas krāpšanās tajā nebija. Viens gan ir acīmredzams – nebija godīgas sacensības priekšvēlēšanu aģitācijas laikā! Mans protests pret šo neleģitimitāti izpaudās kā absolūta ES parlamenta vēlēšanu ignorēšana, uz ko es aicināju savā publikācijā 2004.gadā (https://spoki.lv/tribine/Ari-sogad-situacija-ir-tada-pati-ka/694090), un ko pats arī konsekventi piekopu sekojoši 2009.gadā, 2014., 2019. gadā un domāju tam sekot arī šogad. Ja Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās atļāvos reizēm iemest tukšu aploksni vai zīmīti ar aicinājumu visiem kandidātiem no visām partijām doties pie krievu kuģa, tad uz ES parlamenta vēlēšanām es konsekventi negāju, jo ne bez pamata uzskatīju, ka piedalīšanās tajās automātiski nozīmē to, ka es atzīstu Latvijas atrašanos ES par pareizu un likumīgu (līdzīgi kā tie, kas piedalās KF prezidenta vēlēšanās, tādejādi atzīst noziedzīgo Hutina režīmu par likumīgu, neatkarīgi no tā, kā viņi tajās balso). Ja man būtu iespēja vēlreiz nobalsot PRET Latvijas atrašanos ES, to gan darītu ar lielāko prieku, kaut vai katru mēnesi. Diemžēl tādu iespēju diez vai man mūža laikā kāds vēl sagādās.
Kā nepatīkams pārsteigums man bija fakts, ka Latvju Patriote Liene Apine, laikam sava priekšnieka, ilggadējā darba devēja Aleksandra Kiršteina (Sļivkina) pierunāta, šogad piekrita kandidēt uz ES parlamentu. Domāju, ka tā ir smaga kļūda, ko šī gudrā sieviete drīz vien sapratīs. Ne mazāko izredžu reāli iekļūt šai iestādījumā Lienei un viņas saraksta biedriem nav, toties reputāciju gan sev ir tādejādi pamatīgi sabojājusi. Tagad Kiršteiniņš-Sļivkiniņš liekulīgi gaužas savos rakstos “…ne par tādu ES mēs savulaik sapņojām”. Es personīgi vispār nekad NE PAR KĀDU “ES” nesapņoju, bet šis darbonis gan savulaik “ar putām uz lūpām” aicināja visu likumdošanu pakārtot ES prasībām, nevienā punktā no tām neatkāpjoties, jo citādi mēs “palikšot ārpusē”, un tad mums būšot beigas. Šādus uzskatus Sašiņš proponēja, vēl būdams LNNK biedrs (sauklis “Tauta-Zeme-Valsts” ir paņemts no turienes), unisonā ar kolēģiem no “LC”. Par to es savulaik rakstīju publikācijā “Kāpēc es neticu Kiršteinam?”(http://klab.lv/users/aivars_666/4599.html). Neizskatās, ka šis darbonis būtu savas kļūdas apzinājies un nožēlojis.
Tāpēc neņem, lūdzu, ļaunā, Liene, bet nebalsošu es par tevi un tavu sarakstu, un citus arī aicināšu to nedarīt! Un, kas attiecas uz ES, tad ir divi varianti, kā no tās tikt vaļā: 1) izstāties pēc Lielbritānijas parauga 2) likvidēt šo veidojumu kā tādu. Man personīgi variants Nr.2 liekas reālāk īstenojams. Nav mums vajadzīga ne “ES “ rietumos, ne PaRaša austrumos, kā mēdz teikt disidents Boriss Stomahins: «чума на оба ваших дома» (“lai mēris nāk pār abām jūsu mājām”)!
PAR NEATKARĪGU LATVIJU ĀRPUS VISA VEIDA SAVIENĪBAM
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
22.04.2024. Aivars Gedroics
22. Apr 2024 @ 00:00
|
| » Uldis Osis un Kiršteins |
|---|
VAI VARAM TICĒT JAUNAJIEM DEKOLONIZĒTĀJIEM ?
Cilvēki, kas regulāri seko publikācijām sociālajos tīklos, noteikti ir pamanījuši tāda kunga Ulža Oša aktivitātes, kurš vārdos kļuvis ļoti nacionāls, un nereti pat atļaujas izteikties, ka būtu nepieciešama Latvijas dekolonizācija. Tiktāl viss būtu lieliski, bet tomēr paliek aktuāls jautājums – vai šīs idejas viņam tiešām nāk no sirds? Vai tā nav jaunas politiskas nišas meklēšana no šī kunga puses, lai atkal tiktu pie varas un naudas?
Es Uldi Osi atceros kā 5.Saeimas deputātu no bēdīgi slavenā “Latvijas ceļa”, ko Patrioti toreiz savā starpā pamatoti mēdza saukt par Pleskavas ceļu. Viņš arī ieņēma Finanšu ministra amatu vēlāk pedofīlijā neoficiāli apsūdzētā Valža Birkava valdībā, kuras mūžs gan nebija pārāk ilgs – drusku vairāk par gadu. Pati 5.Saeima arī darbojās tikai nepilnus 2,5 gadus, bet sūdus gan paspēja sabrūvēt pamatīgus. Pie lielākajiem šī veidojuma pastrādātajiem grēkiem neapšaubāmi jāmin okupantiem izdevīgā Pilsonības likuma pieņemšana un noziedzīgi nelietīgā līguma ar Krieviju parakstīšana, kurš gan paredzēja 5 gadu laikā izvest no Latvijas KF karaspēku, taču atļāva te palikt 20 000 (oficiālais skaitlis, reāli viņu noteikti bija vairāk) demobilizēto Krievijas armijas virsnieku, tāpat arī maksimāli pagarināja tiesības Krievijai lietot t.s. “Skrundas lokatoru”.
Patiesībā tieši 5.Saeimai vajadzēja beidzot sākt starptautiskā līmenī aktualizēt dekolonizācijas problēmu, un vismaz šo 20 000 atvaļināto virsnieku izraidīšana atpakaļ uz mātušku būtu pirmais pozitīvais solis vajadzīgajā virzienā, vēlāk tad varētu ķerties klāt arī pārējiem okupācijas laikā nelikumīgi iebraukušajiem elementiem. Nekas tāds gan netika darīts, tieši pretēji – ar steigu tika leģitimētas un nostiprinātas okupācijas sekas. Protams, tieši “Latvijas ceļš” ar saviem 36 deputātiem (tik lielu pārstāvniecību vairs neviena partija t.s. “4.maija Latvijā” vēlāk parlamentā neieguva) bija šā noziedzīgā procesa priekšgalā. Sevišķi centās tādi “zelta mutes” kā Andrejs Panteļejevs, Indulis Bērziņš, nesen galus atdevušais Aivars Endziņš un vēl vairāki citi “Eiropas vērtību apgaismotāji”. Viņiem braši piebalsoja toreizējais LNNK biedrs Aleksandrs Kiršteins, kurš 5.Saeimā vadīja Ārlietu komisiju un kura pozīcija vairumā jautājumu bija daudz tuvāka “LC”, nevis viņa paša partijai, tomēr izslēgts no tās viņš netika, pretēji, piemēram, Zīgeristam un Kostandam. (Par šī darboņa destruktīvo rīcību pagātnē esmu jau savulaik rakstījis http://klab.lv/users/aivars_666/4599.html) U.Osis gan nebija lielo “vienotās nācijas integrētāju” un draudzības ar “demokrātisko” Krieviju sludinātāju priekšgalā, taču nekādu pretdarbību šīm nelietībām neveica, tieši otrādi – atbalstīja tās, ja ne citādi, tad vismaz ar saviem balsojumiem 5.Saeimā. Vai viņš nesaprata, ko dara, vai viņam karjera tobrīd stāvēja pāri visam? Uz šo jautājumu lai viņš pats atbild, tā vai citādi, bet viņa vaina 5.Saeimas piekoptajā genocīdā pret Latviešu tautu nav apstrīdama. Šādu pretlatvisku politiku toreiz aktīvi atbalstīja arī Zemnieku savienības, “Saskaņas Latvijai”, Kristīgo-demokrātu un Demokrātiskā centra partijas deputāti, kuru kopējais balsu skaits krietni pārsniedza nepieciešamā 51% minimumu.
Ko es kā vērotājs no malas tobrīd varēju izdarīt? Tikai bezspēcīgās dusmās lauzīt rokas un censties paturēt prātā to riebīgo neliešu vārdus un uzvārdus, kas rok paši savai tautai kapu, ar mērķi atgādināt viņu nekrietnības gadījumā, ja šie pēc laika nolems “pārmest kažoku”. Piemēru nesenā pagātnē jau bija, cik uziet – kaut vai tas pats Toļiks Gorbunovs, kas burtiski pāris gadu laikā no zvērīga ‘buržuāzisko nacionālistu” apkarotāja kļuva par “brīvības cīnītāju”. Un tauta uz tā “uzķērās”, noticēja viņam un bariem skrēja par viņu balsot. Droši varu teikt – ja nebūtu sarakstā harizmātiskā Gorbunova, kurš tā patika daudzām sievietēm, nodevīgais “LC” vairāk par 20 vietām 5.Saeimā neiegūtu. Protams, nav jau izslēgts, ka viņu vietā tad darbotos citi nelieši.
Lūk, tad es iegaumēju arī U.Oša vārdu, kuru domās iemetu t.s. “melnajā sarakstā”. Vēlāk šis kungs pievērsās biznesam, no politikas attālinājās, arī es pamazām sāku viņu piemirst, līdz pirms gadiem desmit izlasīju diezgan lielu rezonansi sorosītu mēdijos ieguvušo U.Oša izteikumu par Hitleru, kur viņš cita starpā izteicās, ka, protams, nosoda fīrera izplānotos pasaules iekarošanas plānus un mērķus fiziski atbrīvoties no t.s. mazvērtīgajiem zemcilvēkiem, bet tai pašā laikā nevar neapjūsmot viņa panākumus Vācijas ekonomikas atveseļošanā. “Tas ir apbrīnojami, kā bija iespējams valsti ar pilnībā sagrautu ekonomiku divu gadu laikā pārvērst par plaukstošu zemi, kurā pilnībā likvidēts bezdarbs!”, izteicās Osis. Viņš arī piebilda, ka gadījumā, ja kādam dakterim būtu izdevies dabūt ārā no Hitlera galvas “nacistiskās šizofrēnijas murgus”, tad viņš tiktu atzīts par gudrāko un veiksmīgāko kādas valsts vadītāju pasaulē. Protams, sorosiskajiem žurnaļugām tādi vārdi nepatika, viņu uztverē jebkura Hitlera slavināšana nozīmējot “holokausta upuru piemiņas zaimošanu”, respektīvi, par fīreru jāsaka vai nu sliktu, vai vispār neko. Gods kam gods, par spīti kritikai, U.Osis, atšķirībā no, piemēram, NA “superpatriota” Sūkalnieka, no saviem vārdiem neatteicās un tos atpakaļ neņēma, tā iemantojot manās acīs zināmu cieņu, jo, protams, ka es arī pilnībā piekrītu viņa pozīcijai Hitlera jautājumā.
Es cerēju, ka varbūt U.Osis tagad, līdzīgi kā savulaik E.Berklavs, atzīs savas partijas un arī sevis paša pieļautās kļūdas, publiski tās nosodīs un apsolīs cīnīties par to izdarīto seku novēršanu. Es vismaz personīgi būtu tad gatavs viņam piedot, jo cilvēks jau diemžēl pēc savas dabas ir vājā un grēcīgs, un kā Bībele saka:”…lai met pirmo akmeni tas, kurš pats ir pilnīgi bez grēka”. Cita starpā atceros Berklava teikto, ka viņš esot gana daudz darījis, lai labotu to ļaunumu, ko pats kopā ar citiem komunistiem-pagrīdniekiem savulaik bija paveicis, nīcinot Latvijas valstiskumu, “…tomēr es saprotu, ka tie, kas cietuši no okupācijas režīma, var man arī nepiedot, es tādu pozīciju pieņemu un neļaunojos par to uz viņiem”, viņš deklarēja. Oša darbības laiks un arī ietekme politikā bija jūtami mazāka kā savulaik Berklavam, līdz ar to grēku arī viņam nebūtu pārāk daudz. Tomēr ir viena būtiska atšķirība – Berklavs savas kļūdas atzina, kritiski vērtējot sevi, ka jaunībā bijis dumjš kalpa puika, kurš ietekmējies no komunistu propagandas; Osis diemžēl savu pagātni kritiski izvērtēt nevēlas, lai gan esmu uz to viņu arī aicinājis gan personīgi, gan publiski. Viņš izvēlas vispār par šo savas dzīves posmu klusēt, un tas, savukārt, neko labu par šo cilvēku neliecina, neļauj (vismaz man) viņam uzticēties un būt pārliecinātam, ka viņš tiešām reāli grib Latvijas dekolonizāciju, lai gan ir jau saņēmis drosmi par to rakstīt pat avīzē “DDD”. Kur ir garantija, ka pēc laika viņš nesāk atkal runāt un rakstīt savādāk? Pieredze liecina, ka pat dažs labs konkursa par Latvijas dekolonizācijas likumprojekta izstrādāšanu laureāts vēlāk no saviem vārdiem atsakās, jo “ir jau par vēlu darīt to, kas bija plānots pirms 20 gadiem”. Vai Osis varbūt tagad domā pretēji, proti, ka “nav par vēlu darīt to, kas netika (ar viņa paša līdzdalību) īstenots 5.Saeimas laikā pirms 30 gadiem”? Nezinu, nezinu… protams, cilvēks var laboties, var pārdzimt, bet šim procesam ir jāsākas ar publisku sevis paša pieļauto kļūdu atzīšanu, ja tas nenotiek, tad… Tas pats sakāms arī par Kiršteinu, kurš vēl nupat uzņemtā dokumentālā filmā par Krievijas armijas izvešanu 90.gados plātās ar saviem “varoņdarbiem”, neko nenožēlo, apgalvo, ka toreiz citādi nevarējis rīkoties…utt., utjp. Kā gan tādam cilvēkam lai tagad uzticas, jau atceroties vien, cik partiju viņš jau nav nomainījis, pie tam nebūt ne visas tās bija nacionālas – pat vārdos nē! Vai ir kāds pamats domāt, ka viņš, iekļūstot Eiropas Parlamentā (ja nu pēkšņi tāds brīnums notiktu), sāktu cīnīties par Latvijas dekolonizāciju? Manuprāt, nekāda, vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka pirms 30 gadiem viņš darīja pilnīgi pretējo – veicināja okupantu palikšanu Latvijā un viņu naturalizēšanu, un nav šādu savu rīcību nožēlojis! Vēl jāņem vērā, ka PSRS laikos valstī bija viena vienīgā partija, un bija tikai divi ceļi, kā kaut ko politiski ietekmēt – darboties pret to ārēji, kā rīkojās G.Astra, vai mēģināt graut to iekšēji, kā savulaik darīja E.Berklavs. 1990.gados bija vesela partiju buķete, varēja izvēlēties neiet uz kosmopolītisko “LC”, kā to izdarīja U.Osis, nemēģināt nacionāli tizlo LNNK padarīt vēl tizlāku, kā rīkojās A.Kiršteins… Un kamēr viņi publiski neatzīs šādu savu rīcību pagātnē par kļūdu, kamēr publiski nepalūgs par to tautai piedošanu (tik maz prasu, bet vienlaikus laikam pārāk daudz – vismaz šo darboņu uztverē), es viņiem neuzticēšos, nesadarbošos ar viņiem un, protams, nekādā gadījumā par viņiem un viņu pārstāvētām partijām nebalsošu!
PAR PATIESI BRĪVU, NACIONĀLU LATVIJU BEZ LIEKUĻIEM UN KOLABORANTIEM
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
18.02.2024. Aivars Gedroics
18. Feb 2024 @ 16:10
|
| » Krievvalodīgie |
|---|
KAS TIE TĀDI KRIEVVALODĪGIE…UN CIK VIŅU LATVIJĀ IR ???
Pēdējā laikā Latviešu mēdiju vidū aktualizējies jautājums par to, ko nozīmējot jēdziens “krievvalodīgie”, uz ko tas attiecoties un vai to vispār vajagot lietot. Ir ļautiņi, kas apgalvo, ka tādas ļaužu grupas vispār neesot, bet esot krievi, baltkrievi, ukraiņi, gruzīni, armēņi…utt., vārdu sakot, visi, kas nepieder pie Latviešu, bet citām tautām, un tos nevajagot bāzt vienā maisā un apzīmēt ar vienu vārdu krievvalodīgie, jo pēc būtības viņi esot dažādi.
Te nu man nāk atmiņā LTF laiki, kad Latviešu (ja ticam oficiālajiem datiem, ļaunas mēles apgalvo, ka tie tikuši pavilkti uz augšu mums par labu) Latvijā 1980.gadu beigās bija knapi 52%, bet pārējie – nelatvieši, kas savā starpā, protams, sarunājās krieviski. Toreizējie politiķi saprata, ka esam faktiski situācijā 1:1, un, lai mēs, pamatnācija, gūtu virsroku, nav citas izejas, kā mēģināt sašķelt tos, kas nav mūsējie – proti, uzsvērt viņu atšķirības un atgādināt viņu etnisko izcelsmi, kas nebūt ne vienmēr bija krievu, lai arī ģimenēs šie ļautiņi runāja krieviski. Un, lūk, tāpēc LTF paspārnē radās visādas gruzīnu, armēņu, azerbaidžāņu, tatāru, ebreju (neteiks taču žīdu)…u.c. t.s. “Latvijas mazākumtautību” biedrības, kurām tika gan valsts finansējums, gan arī atvēlēts raidlaiks Radio II programmā, vēlāk tā pārtapa par Radio 4,…utt. Mūsu toreizējo varturu mērķis bija panākt, lai šie ļaudis pamazām atkrievojas, atceras savas saknes un savu senču valodu un aiziet prom no t.s. “Krievijas kultūrtelpas”. Kas no tā visa sanāca? Ne vairāk un ne mazāk kā čiks! Neinteresēja šiem cilvēciņiem viņu senču valoda, negribēja viņi to atcerēties un apgūt! Savā starpā minēto biedrību sapulcēs viņi runāja krieviski, dokumentus (kamēr likums to ļāva) pildīja krievu valodā, arī radio pārraides noritēja krieviski… Kāpēc? Tāpēc, ka tā viņiem bija ērti un labi! Tāpēc, ka, neatkarīgi no tā, kas viņiem bija pasē rakstīts ailē “tautība”, iekšēji viņi jutās kā krievi, runāja krieviski, domāja krieviski, uztvēra notiekošo pasaulē tāpat kā krievi, kas dzīvo Krievijā. Un tas nekas, ka daudzi no viņiem, uzprasot, kas viņi ir pēc tautības, nereti atbildēja, ka esot ukraiņi, moldāvi, baškīri, čečeni, kalmiki…utt., utjp., respektīvi, NEkrievi, tam nebija nekādas būtiskas nozīmes, jo krievi viņi bija savā politiskajā pārliecībā un mentalitātē, lai arī viņu āriene nereti patiešām izskatījās visai nekrieviska. Pēc oficiālajiem datiem, krievu Latvijā bija tikai ap 25%, pārējie bija visādas cita veida minoritātes, bet vai mēs dzirdējām un ielas vēl kādu citu valodu, izņemot Latviešu un krievu? Praktiski nekad, ja nu tomēr brīnumainā kārtā gadījās saklausīt kādu ģimeni sarunājāmies, piemēram, ukrainiski vai gruzīniski, tie, kā likums, bija mūsu viesi – tūristi.
Vai šobrīd ir kas mainījies uz labo pusi? Nu esot jau, ja ticēt oficiālajiem datiem, Latviešu Latvijā par kādiem 10% vairāk – ne vairs 52%, bet 62%, šai skaitā, protams, iekļaujot arī tos, kas sauc sevi par Latviešiem, bet ģimenē Latviski nerunā (ne obligāti runāt krieviski, tagad modē nākusi arī angļu valoda). Bet pārējie? Joprojām absolūtais vairums minoritāšu savā starpā kā saziņas valodu izmanto krievu, pat tādas tradicionālās minoritātes kā leiši, igauņi, poļi…, par citām vispār nerunāsim. Runāsim godīgi un atklāti – Latvijai un Latviešiem lojālās minoritātes ir vai nu asimilējušās pamatnācijā, vai nu aizvākušās prom uz savu senču etnisko Dzimteni, to es saku kā cilvēks, kam etnisko Latviešu gēnu varētu būt ap 25% un kam abi vectēvi pēc savas izcelsmes bija poļi. Tai pašā laikā nekad sevi neesmu uzskatījis par kaut kādu minoritāti, poļu valodu neprotu un netaisos to mācīties, es dzīvoju Latvijā, man ir jābūt Latvietim, un punkts, pie tādas atziņas turējās mani senči un patlaban turos es pats.
Un tad nu jājautā – vai mums, Latvijā, ir krievvalodīgie un ko par tādiem uzskatīt? Mana atbilde – jā, protams, ka ir, tie ir cilvēki, kas savā ģimenē runā krieviski, domā krieviski, izmanto saziņas līdzekļus, kas raida krievu valodā (nevajag demagoģiski apgalvot, ka to tikpat kā vairs neesot, vai tie ir nobanēti; kas meklē, tas arī atrod)…utt., utjp. Un tādu ļautiņu Latvijā, ja ieskaitām arī pārkrievotos Latviešus, ir ne mazāk kā 40% no mūsu valsts iedzīvotāju kopskaita. Dažs labs varbūt iebildīs: “Nu, tu, vecīt, pūt Putina stabulē, viņš un viņa draugi jau apgalvo to pašu!”. Uz to nākas vien atbildēt: “Tādēļ, ka mūsu tautas ienaidnieki saskata mūsu reālās situācijas bēdīgo patiesību, mums nav jāizliekas, ka tā ir savādāka un nav jāmelo vismaz pašiem sev!”. Kā to nesen laikrakstā “DDD” pamatoti norādīja A.Garda, ja lielkrievu šovinisti mūsu prezīti Pidareviču sauc par riebīgu izvirtuli, tad mums par to, protams, ir kauns, taču mēs nevaram noliegt acīmredzamo un teikt, ka tas tā nav, ja paši labi zinām, ka viņiem diemžēl šajā ziņā ir taisnība.
Mūsu varturi tagad mēģina mums iestāstīt, ka t.s. “minoritātes” izdošoties pārtaisīt un atkrievot, ja mācību iestādēs pilnībā pāriesim uz Latviešu valodu un pat nemācīsim krievu valodu kā svešvalodu. Viss tomēr nebūt nav tik vienkārši. Šie bērneļi lauvas tiesu informācijas par notiekošo pasaulē gūst no ģimenes, kur valda un valdīs gan krievu valoda, gan Krievijas informatīvā telpa. Mans nu jau nelaiķis tēvs pēc aiziešanas pensijā piepelnījās kā repetitors matemātikā, pie viņa nāca daudzi bērni no krievvalodīgo ģimenēm, viņu vecāki savā absolūtajā vairumā uzstāja, lai mēs ar viņu bērniem runājam latviski, kaut arī pašu ģimenes valoda bija krievu (protams, ne jau tādēļ, lai viņi izaugtu par Latviešu Patriotiem, bet gan rūpējoties par viņu potenciālo karjeru). Daži no šiem skolniekiem nāca pat vairākus gadus, kļūdami par tādiem kā neoficiāliem ģimenes locekļiem. Vēl jo vairāk, dažs labs no viņiem turpināja uzturēt ar mūsu ģimeni sakarus arī pēc tam, kad skolu jau bija beidzis, un palīdzība matemātikā vairs nebija vajadzīga. Viena no mana tēva bijušajām skolniecēm pat ziedoja tēva bērēm pietiekami iespaidīgu (priekš viņas) naudas summu, ko es sākumā nemaz nevēlējos no viņas pieņemt, bet beigās tomēr viņas uzstājībai pakļāvos. Nolēmām, ka turpināsim uzturēt draudzīgas attiecības arī priekšdienās. Un, lūk, nepilnu gadu pēc tēva nāves saņēmu no šīs meitenes ziņojumu, cik lieliski esot tas, ka Putins sācis “atbrīvot” Ukrainu, viņa un visi viņas radi ar lielu nepacietību gaidot, kad viņš ieradīšoties arī Latvijā, lai patriektu prom pie varas esošos fašistus, un tad tik mums sākšoties “zelta dzīve”. Lūk, to man teica Latviskas izcelsmes meitene, kas beigusi skolu ar Latviešu mācību valodu un Daugavpils Universitātē ieguvusi bakalaura grādu Latviešu filoloģijā! Diemžēl tas viss izrādījās pupu mizas pret ģimenē valdošo krievu valodu, krievu šovinisma ideoloģiju un krievu informatīvo telpu, ko, kā viņa pati atzina, nepārtraukti skatoties pa satelīttelevīziju. Šīs būtnes prokrieviskums man bija zināms arī agrāk, nebiju gan domājis, ka tas sasniedzis šādus apmērus. Es atbildēju, ka nevaru aizliegt viņai sapņot par šādu gaišo nākotni, bet turpmāk “mīļā miera labad” lai dara to bez manas klātbūtnes. Un uz atvadām ieteicu palasīt, kādu nākotni viņas mīļotajai Maskavai prognozējis gaišreģis Finks, proti, ka miljoni ļaužu tur aizies bojā un akmens uz akmeņa tās pilsētas vietā nepaliks; līdz šim visi šī kunga paredzējumi ir piepildījušies.
Nevajag naivi domāt, ka šis bija izņēmuma gadījums! Pēc maniem aprēķiniem, līdzīgi domā ap 90% Latvijas krievvalodīgo un ne mazāk kā 10% latviešu (šoreiz tiešām ar mazo ¨l”). Tikai vairums no viņiem ir pietiekami gudri un slīpēti, lai pirms laika savus patiesos uzskatus neatklātu! Šī dāma mani uzskatīju par lielu savu draugu un domāja, ka es viņu sapratīšu, bet pārrēķinājās!
Pieredze Eiropā un pasaulē liecina – jo tālāk no Krievijas dzīvo kāds cilvēciņš, jo mazāk viņš saprot šīs valsts īsto dabu un lielkrievu šovinisma īsto seju! Un krievu valodas neprasme šo viņa tumsonību tikai vēl vairāk pastiprina! Piemēri nav tālu jāmeklē, kaut vai sorosiskais marasmātiķis Asīzes Francisks, kurš kā pozitīvus piemērus minēja lielkrievu šovinistus – iekarotājus – Pjotru I un Katrīnu II. Vēlāk viņš taisnojās, ka citādu informāciju par šiem darboņiem nav saņēmis kā vien pozitīvu. Nav nekāda pamata cerēt, ka krievu valodas neprasme mūsu jauniešiem liegs iespēju iepazīties ar putinistu propagandu – pietiekami daudz tādas internetā ir atrodams arī angliski! Vietā atgādināt, ka daudzi ārvalstu politiķi – Hutinam dirsā līdēji – krievu valodu neprata, kaut vai tā pati Merkele! Un mūsu pašu gaišo saulīti – Vairiņu – arī nevajadzētu aizmirst, kura pat divreiz paspēja Vovanam ‘pielaizīties’, cerot, ka tādejādi kļūs par “pasaules valdnieci’, respektīvi, ANO ģenerālsekretāri, nez kurš viņai bija tādas cerības iepūtis?
Par Latviešiem un to, vai viņiem būtu jāprot krievu valodu, esmu savulaik jau rakstījis sava blogā, nekur citur šis raksts nav ticis publicēts: http://klab.lv/~aivars_666/55694.html. Manas domas 14 gadu laikā kopš šī raksta publicēšanas nav mainījušās. Varu tikai piebilst, ka daudz zaudē tie krievu valodas nepratēji, kuriem nav iespējas Krievijas bāzētajos sociālajos tīklos izlasīt komentētāju sajūsmu par nogalinātajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, t.sk., sievietēm un bērniem, klāt pieliekot aicinājumus “žmiegt ukrus vēl nežēlīgāk!”, un vispār, “ko tas Putins te māžojas, lūk, būtu viņa vietā Staļins, jau 2 nedēļu…, nu labi, ja ne nedēļu, tad 2 mēnešu laikā visa Ukraina būtu iekarota, bet te jau 2 gadi drīz būs apkārt, un nekas uz priekšu nevirzās”. Varbūt tad viņi atmestu ilūzijas, ka ar Putina Krieviju “kaut ko var sarunāt”, un, ja viņam iedotu daļu Ukrainas teritorijas, tad vairāk viņš neprasītu… Cilvēka īstā daba parādās, kad viņš runā ar savējiem, nevis izrādās svešajiem! Un ar savējiem viņš, protams, ka dzimtajā valodā runās !!!
Nobeigumā atliek vēlreiz atgādināt sen zināmo patiesību, ka nekāda integrēšana, skolu latviskošana un krievu valodas nemācīšana (ģimenē to vienalga apgūs tie, kam tā ir svarīga) mūsu valstī esošos mūsu tautas ienaidniekus nepataisīs par draugiem. Visi šie procesi tikai palīdzēs viņiem noslēpties – uzvilkt uz vilku mēteļiem aitādas kažociņus, ko mēs paši viņiem labprātīgi pasniedzam! Un tad pēcāk šausmināsimies – kas un no kurienes mums šauj mugurā gan pārnestā, gan arī burtiskā nozīmē?! Nu gluži kā tas trakais no anekdotes, kurš dur sevi ar nazi un kliedz: “Dakter, kas par lietu, kāpēc man tā sāp?”. Nāksim taču reiz pie prāta, dārgie tautieši, un sapratīsim reiz, ka Latvijas dekolonizācijai nav un nevar būt nekādas alternatīvas !!!
LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESES AUGSTĀK PAR VISU !!! LATVIJU LATVIEŠIEM !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
21.01.2024. Aivars Gedroics
21. Jan 2024 @ 17:32
|
| » Pidarattiecību likums |
|---|
VISI UZ CĪŅU PRET PIDARATTIECĪBU LIKUMU !!!
Tikko kā nesen bija sākusies parakstu vākšana 14.Saeimas atlaišanai, kā jau pēc pāris nedēļām atkal jauna politiska akcija pie horizonta – parakstu vākšana referenduma rīkošanai par izmaiņām “Notariāta likumā”, kas paredz dot tiesības slēgt t.s. “Partnerattiecības”, ko tauta savā starpā dēvē par pidarattiecībām, jo faktiski šīs likuma izmaiņas vajadzīgas tikai homoseksuālistiem – pidariem un lezbām, kuriem nu būs iespēja noslēgt savā starpā ja ne laulību, tad t.s. “partnerattiecības”, kuras pagaidām vēl netiek pielīdzinātas laulībai… Uzsveru – PAGAIDĀM, jo Igaunijas piemērs rāda, ka ar to jau viss tikai sākas, dažu gadu laikā šī atšķirība tiek pamazām mazināta, līdz likvidēta pavisam, un pidaru&lezbu attiecības ne ar ko vairs neatšķiras no laulībām, kas definētas Satversmē; tāds jau būtība arī ir pasaulē valdošo cionistu-masonu-pederastu ložu mērķis. Tātad, ja mēs to negribam (un gribētos cerēt, ka tik tiešām vairums normāli orientēto Latvijas iedzīvotāju to negrib), ir steidzami jārīkojas un pret šādām likuma izmaiņām jāparakstās!
Abu akciju praktiski paralēlā norise jauc cilvēkiem prātus, un dažs labs domā, ka, parakstoties par Saeimas atlaišanu, viņš jau automātiski ir parakstījies arī pret pidarattiecibām, vai otrādi. Nē, mīļie draugi, tās ir dažādas akcijas un dažāds ir arī veids, kā tajās piedalīties. Ja par Saeimas atlaišanu visērtāk var parakstīties caur portālu latvija.lv, izmantojot internetbanku (lai gan var šai nolūkā iet arī uz vietējo pašvaldību), tad pret pidarattiecībām parakstīties ir jāierodas personīgi noteiktā laikā speciālos parakstu vākšanas punktos, kas norādīti https://www.cvk.lv/lv/parakstu-vaksana-par-aptureta-likuma-grozijumi-notariata-likuma-atcelsanu. Tur ir arī teikts, ka gadījumos, kad cilvēkam ir veselības problēmas, var izsaukt parakstu reģistratorus pie sevis uz mājām. Parakstu vākšanas termiņš ir līdz 2024.gada 5.janvārim ieskaitot.
Interesanti ir atzīmēt, ka daudzi politiķi un žurnaļugas (ne tikai atklāti sorospistie, bet arī viens otrs it kā nacionāli orientēts) uzreiz sākuši taisīt prognozes, ka parakstu vākšana neko nepanākšot, ka tādu skaitu (pāri par 150 000) parakstu savākt mēneša laikā nemaz fiziski nevarot..utt., utjp. Viens otrs garīgi tērēts radījums pat sācis muldēt, ka agrāk referenduma ierosināšanai esot pieticis ar 10 000 parakstu, kas pilnībā neatbilst patiesībai! Lai ierosinātu referendumu, vienmēr vajadzēja savākt vai nu 1/10 daļas pilsoņu-vēlētāju parakstu vai 1/10 no pēdējās velēšanās piedalījušos vēlētāju skaita parakstu (atkarībā no iniciatīvas satura). 10 000 parakstu, kurus savulaik vajadzēja apstiprināt pie notāra, bija tikai 1.posms parakstu vākšanā, kad tie bija savākti un iesniegti CVK, tad pēdējā organizēja parakstu vākšanas otro posmu, kurā mēneša laikā bija jāsavāc manis jau minētais parakstu skaits.
Kā to rāda vēsture, tad pietiekoši daudzos gadījumos šie paraksti ir tikuši savākti, pat ar uzviju: https://www.cvk.lv/lv/parakstu-vaksanas-lidz-2012gadam. Tā, piemēram, parakstu vākšanā pret “Latvenergo” privatizēšanu būtu pieticis ar 135 000 parakstu, bet savāca pāri par 300 000 (https://www.cvk.lv/lv/par-grozijumu-energetikas-likuma-ierosinasanu-2000). Protams, arī toreiz bija neveiksmīgi parakstu vākšanas mēģinājumi, kad vai nu pati ideja vairumam ļaužu nelikās interesanta, vai arī aģitācija par to medijos nebija pietiekama.
Protams, laiks nestāv uz vietas, zinātne un tehnika progresē. Ja laikā, kad tika vākti paraksti, lai “Latvenergo” netiktu izputināts (ko diemžēl pilnībā novērst vienalga neizdevās), internets vēl šķita kā eksotika un bija pieejams tikai dažiem izredzētajiem, tad tagad tas ir teju katrā mājā, un ļoti reti kurš vairs dodas maksāt rēķinus par dzīvokli un citiem pakalpojumiem uz bankām vai lielveikalu kasēm, 90% gadījumu ļaudis tagad to izdara paši, noklikšķinot taustiņus uz datora vai pat spaidot mobilā tālruņa ekrānu. Līdz ar to cilvēki diemžēl ir kļuvuši arī diezgan slinki, viņiem gājiens līdz parakstu vākšanas vietai jau sāk likties kā brauciens apkārt pasaulei, un nereti dzird šādu kurnēšanu: “Ko viņi iedomājas, par dzīvokli es varu samaksāt, sēžot uz dīvāna, lai parakstītos par referendumu, man jāiet kāds kilometrs vai vēl tālāk!”. Jā, protams, ka mūsu likumdevēji varēja sekot laikam līdzi un ne tikai par pilsoņu pašu iesniegtajam iniciatīvām, bet arī par likumiem, ko apturējis Valsts prezidents (pēc 34 deputātu prasības vai pēc savas iniciatīvas) ļaut parakstīties, izmantojot internetbanku un tādejādi faktiski neizejot no mājas. Tas netika izdarīts laikam jau speciāli, zinot mūsu ļaužu paradumus un cerot, ka viņiem būs slinkums meklēt parakstu vākšanas vietas (kuru skaits diemžēl ir krietni mazāks kā bija pirms 20 gadiem; valsts līdzekļus mēs, redz, taupot tādā veidā, tāpat kā masveidā likvidējot pasta nodaļas). Jo, būsim godīgi, teju neviena partija un neviens Saeimas deputāts faktiski nevēlas, lai tauta reāli iejauktos viņu darbā un bakstītu šiem ar pirkstu, kādus likumus vajag pieņemt un kādus nevajag. Tāda “konsultēšanās ar tautu” faktiski ir nožēlojama imitācija, lai ik pa laikam celtu savu reitingu…
Par spīti manis jau minētajiem faktoriem – ļaužu paradumu maiņai un parakstu vākšanas vietu skaitu sarukumam – nedomāju, ka savākt 150 000 un vēl drusku vairāk parakstu mēneša laikā nebūtu reāli iespējams. To var reāli izdarīt, ja vien tauta tiks nepārtraukti bikstīta. Atceros, kā pirms 23 gadiem Latvijas Radio vismaz reizi pusstundā bija dzirdama J.Bojāra balss. Nevaru, protams, precīzi vairs vārds vārdā citēt viņa teikto, bet doma bija šāda: “Latvijas pilsoni, vai tu jau parakstījies pret “Latvenergo” privatizēšanu? Nē? Vai tu apzinies, kādas būs sekas tavai pasivitātei? Cenas par elektrību uzleks fantastiskos apmēros, tu tās nespēsi apmaksāt un paliksi sēžot pie sveces gaismas! Tu to gribi? Nē? Nu tad fiksi tūlīt pat celies no dīvāna un dodies parakstīties jau šodien!”. Un efekts tam bija, kā redzam, vairāk nekā pietiekams! Arī tagad tāda veida sludinājumus varētu laist regulāri, ja tos arī neņemtu pretī LTV un Latvijas Radio, ir gana daudz komercradio un komerctelevīziju, par reklāmu internetā vispār nerunājot. Diemžēl nav neviena politiskā spēka (arī to vidū, kas sēž Saeimā un saņem prāvu finansējumu no valsts budžeta), kas būtu gatavi likt tautai ar bomi pa pieri, proti, uzkliegt no ekrāna: “Latvijas pilsoni, tu apzinies, kas notiks, ja spēkā stāsies Partnerattiecību likums? Pidari un lezbas drīzumā iegūs tiesības adoptēt bērnus savās t.s. “ģimenēs”, bet tālākā perspektīvā nav izslēgta arī pedofīlijas, zoofīlijas un nekrofīlijas legalizēšana! Tu tiešām to gribi? Ja nē, tad tūlīt pat ej un paraksties pret to, lai tas nekad nevarētu notikt!”.
Tikai paliek jautājums – kurš to darīs? “Apvienotais saraksts” un “Nacionāļi” (kā negribas zaimot šo jēdzienu, attiecinot to uz vislatvjatku deģenerātiem!) to vien sapņo, kā ātrāk atgriezties valdībā par jebkuru cenu, tādēļ joprojām grib uzturēt labas attiecības ar Jenotiem, un homofobu imidžs viņiem nu galīgi nav vajadzīgs. Cita starpā, kā man nesen “pa kluso” izteicās viens avīzes izdevējs Latgalē, pats būdams cieši saistīts ar “AS”: “Tu, Aivar, nemaz nestādies priekšā, cik mūsu partijā patiesībā ir pederastu – šī vārda visnaturālākajā, fizioloģiskajā nozīmē !!! Un arī citās partijās viņu ir papilnam! Es, godīgi sakot, nezinu nevienu partiju, kur viņu vispār nebūtu!”.
Man šim apgalvojumam neticēt nav nekāda pamata. Vēlos arī atzīmēt, ka “tradicionālo vērtību aizstāvju” partijas deputātei Ramonai Petravičai par palīgu strādā pērkamais žurnaļuga, pederasts Māris Ruks (Valsts policijas priekšnieka bračka), kurš pirms gadiem 30 bija cieši sadraudzējies ar Zīgeristu, bet izšķīrās no viņa, jo laikam nedabūja to, ko bija cerējis – baumas par Joahima “netradicionālo orientāciju” izrādījās nepatiesas. Kāpēc es par to rakstu? Lai tauta nebrīnās par Šlesera un viņa komandas pasivitāti parakstu vākšanas laikā! Uzriez pēc tās sākšanās Aināriņš izmuldējās, ka nekas jau nesanākšot, jo priekšā esot brīvdienas un tauta masveidā braukšot uz ārzemēm ceļot (laikam spriež par visiem pēc sevis; gluži kā tā Francijas karaliene, kas savulaik izteicās, ka neesot jāraud, ja kādu brīdi neesot maizes uz galda, jo varot taču pa to laiku pagrauzt kūkas), tāpēc nebūšot, kas iet parakstīties. Patiesībā viņš nemaz negrib, lai paraksti tiktu savākti, viņš arī cer vēl šajā Saeimā iekļūt valdībā un ieņemt, piemēram, Satiksmes ministra krēslu. Un tad to nožēlojamo homofobiju varēs nekavējoties atmest, līdzīgi kā to jau izdarīja visiem zināmais A.Lembergs un viņa komanda – ZZS. Savukārt, “Stabilitātei” pirmajā vietā ir okupantu interešu aizstāvība, ja Jenoti apsolītu (ļoti iespējams, ka tas ir jau izdarīts), ka nevienu KF pilsoni ne pie kādiem nosacījumiem no Latvijas neizraidīs, tad mierīgi varētu draudzīgi apskaut un apmīļot jebkuru pidaru un lezbu. Lūk, tāpēc, ne no vienas Saeimas partijas faktiski nekāda aģitācija nenotiek !!!
Kas vēl varētu ko darīt? Lielo pašvaldību vadītāji, kuriem ir autoritāte tautā? Jā, tie varētu gan, bet kuram mēram gan gribas kļūt par mūsu prezīša Pidarēviča nemīluli? Turklāt tagad jau tiek gatavoti likumprojekti, kas uzliks par pienākumu viņiem iegūt no drošības iestādēm pieeju valsts noslēpumam. Labi zinām, kādas ir mūsu drošības iestādes un kam tās kalpo, pidaru un lezbu ietekme tajās noteikti ir gana ievērojama! Lūk, tāpēc arī, piemēram, Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš lai gan neslavē Pidarattiecību likumu, tomēr nebūt neaicina tautu pret to vērsties! Saziņas līdzekļos nesen izskanēja informācija, ka KNABs un VIDs pārbaudīšot, vai šis cilvēks nedzīvo pāri saviem līdzekļiem! Tad nu viņš saprot, kā jāuzvedas, lai pārbaudes beigtos viņam labvēlīgi! Un, kā es viņam ieteicu pus pa jokam, pus nopietni: “Andrej, iegādājies kārbiņu ar vislabāko vazelīnu, ja Pidarevičs atbrauks uz Daugavpili, jāprot viņš godam uzņemt!”. Arī citu pilsētu mēri ne ar ko nav labāki! Piemēram, “nacionālists” Egils Helmanis regulāri TV ekrānos reklāmās liela labo dzīvi Ogrē, bet par parakstu vākšanas kampaņām pat neieminas.
Tātad, tautieši, lai cik tas kārtējo reizi neizklausītos banāli, bet atliek vien paļauties pašiem uz sevi, uz spēju pārliecināt radus, draugus, paziņas, būtībā jebkurus cilvēkus, izņemot tos, par kuriem jau skaidrs, ka viņi pieder t.s. seksminoritātēm , ka ir jāuzzina parakstu vākšanas vietas, to darbošanās laiki, jāiet un jāparakstās !!! Bet tiem, kas veci un slimi, jāizsauc CVK locekļi uz mājām, tāpat kā balsojot visa veida vēlēšanās! Parādīsim nelietīgajiem varuriem, ka mums tomēr nav vienalga, kas tiek gatavots mūsu valstij un tautai! Pretējā gadījumā atkal varēsim vainot tikai un vienīgi paši sevi un nevienu citu! Starp citu, īpaši bailīgos varu informēt, ka zīmogus pasēs vairs nevienam nesit, kā tas notika vēl pirms gadiem desmit, pases vietā var uzrādīt arī t.s. “ID karti” !!!
PAR LATVISKU UN DEPIDARIZĒTU LATVIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
12.12.2023. Aivars Gedroics
12. Dec 2023 @ 17:02
|
| » 14.Saeimas atlaišana |
|---|
LATVIEŠI, IR JĀPARAKSTĀS !!!
Vairākas partijas – tādas, kas ir parlamentā un arī tādas, kas nav tajā tikušas un kam, visdrīzāk, arī nākamajā iekļūt nav tikpat kā nekādu izredžu, ir iniciējušas parakstu vākšanu par 14.Saeimas atlaišanu. Aplūkojot šo partiju sarakstu, nākas atzīt, ka praktiski visas tās ir mūsu tautai naidīgas, un neviens prātīgs Latvietis pat ļaunākajos murgos nevarētu iedomāties par kādu no tām vēlēšanās balsot. Tajā pašā laikā, vērojot pašlaik Saeima notiekošo, jāsecina, ka bēdīgi slavenā Evikas Siliņas valdība arī ir izteikti naidīga Latvijai un Latviešiem – uzspiež Saeimai ratificēt bēdīgi slaveno “Stambulas konvenciju”, t.s. Partnerattiecību likums jau ir tikpat kā pieņemts, pie mūsu briesmīgā bezdarba (it īpaši laukos un Latgalē) visa nopietnībā tiek apsvērta iespēja piesaistīt viesstrādniekus no t.s. 3.pasaules valstīm, jo dažās ražošanas sfērās “katastrofāli trūkstot darbaspēka”…. Un Saeimas vairums tam visam klusībā pakļaujas – nu tieši kā PSRS laiku strādnieku un zemnieku veidotā Augstākā Padome, kas bez debatēm apstiprināja visu, ko tai lika priekšā PSKP Centrālā Komiteja. Saeimas opozīcija – ai, vai to vispār par tādu var nosaukt? Neviena ministra (kur nu vēl visas valdības) demisiju pat nemēģina pieprasīt. Vēl jo vairāk – pat netīkamus jautājumus valdošajai koalīcijai neuzdod, pieprasījumus neraksta… Sevišķi izceļas tā dēvētā “Nacionālā apvienība”, kas pašreizējo formālo atrašanos opozīcijā acīmredzami uzskata par pārpratumu un ir gatava jebkurā brīdī pievienoties valdošajam vairākumam, ja tik tajā atradīsies vieta, kur iespraukties. Vārdu sakot, pašreizējā 14.Saeima ir izvērsusi atklātu genocīdu pret Latviešu tautu !!! Un dabiski, ka ar visiem legālajiem līdzekļiem jācenšas no tās tikt vaļā.
Jāsaprot arī, ka mūsu varturi ne jau paši sev ir saimnieki, absolūtā vairākumā viņi pakļaujas Eiropā un pasaulē valdošajām mafiozajām cionistu-masonu-pederastu ložām, kuras diktē, kurai valstij kādas izmaiņas likumdošanā jāveic, lai to varētu uzskatīt par eiropeisku un civilizētu. Arī Baltija un Latvija, protams, šai ziņā nav izņēmums. Igaunija jau ne tik sen parādīja, no sorosītu viedokļa, ļoti pozitīvu piemēru, ne tikai ratificējot izvirtuļu tiesības aizstāvošo Stambulas konvenciju, bet arī pilnīgā legalizējot homoseksuālistu attiecības juridiski, faktiski tās pielīdzinot normālu cilvēku laulībai (un vairumam igauņu, tas diemžēl, šķiet, ka ir, ka tautā saka, pie kājas). Kā virzītājspēks šai nelietībai bija izvēlēta premjere Kaja Kallasa; pati pārstāv it kā normālu ģimeni, ir 4 bērnu māte, bet tas netraucē šai darīt visu, lai iznīcinātu savu valsti un tautu. Mūsu Evika Siliņa arī ir ļoti līdzīga persona kolēģei igaunietei – pati ārēji simpātiska, ģimene šķiet normāla, bet iekšējā būtībā pilnībā pārdevusies izvirtuļiem un deģenerātiem. Nav šaubu, ka viņas uzdevums ir panākt, lai Latvija pilnībā dotos Igaunijas pēdās. Vispār jau 13.Saeimai bija uzdots stambulizēt un partnerizēt Latviju, tā ar šo rīkojumu netika galā, arī 14.Saeimai sākuma likās, ka tas neizdosies, bet tad caur vadoni Lembergu tika ietekmēti ZZS biedri, kā trāpīgi atzīmē dažs labs feļetonists – no zaļajiem pataisīti par zilajiem, pierunājot šos pievienoties atklāti sorosiskajiem jenotiem un regresīvajiem. Visa tā rezultātā netika pārvēlēts Levitiņš (kas to lai zina, varbūt arī L.Lapsa nomelnojošās grāmatas par viņu rakstīja pēc sorosītu pasūtījuma; nevajag aizmirst, ka šis tips ir izteikts kosmopolīts, pie tam vēl arī liels gļēvulis) un drīz vien zaudēja premjera vietu arī Kariņš. No nacionāla Latvieša viedokļa par to varētu tikai priecāties, ja viņu vietā nenāktu vēl daudz lielāki draņķi – Pidarevičs un Evucīte.
Tāpēc pašreizējā situācijā nekas cits neatliek, kā vien pievienoties tiem, kas grib sūtīt 14.Saeimu pie krievu kuģa un vel tālāk… Lai gan pastāv vismaz 99% varbūtība, ka tās atlaišanas gadījumā Latvju Patriotiem kārtējo reizi nebūs, par ko balsot (pat partija NS”Taisnīgums”, uz ko es savulaik liku zināmas cerības, nu ir paziņojusi, ka no idejas veikt Latvijas dekolonizāciju pilnībā atsakās, jo tautai to nevajagot), tik un tā ir vismaz divi iemesli, kāpēc tā būtu jāiniciē.
1) lai pašreizējiem varturiem “padreb bikses”. Neviens no viņiem nevar būt 100% drošs (sākot ar jenotiešiem un beidzot ar šleseriešiem), ka tiks ievēlēts nākamajā Saeimā. Tas pats J.Urbanovičš sēdēja saeimās jau kopš 1993.gada, bet savu 30 gadu jubileju parlamentārieša amatā, viņam par lielu nelaimi, tomēr nesagaidīja. Ļoti ceru, ka ZZS rindas kļūs stipri retākas, dod Dievs, ka šī neliešu varza vispār nākamajā parlamentā nebūtu. Tāpat labi būtu, ja stipri paretinātos nacionālo tautas aizstāvju rindas, kas nāk uz parlamentu nevis, lai apturētu mūsu tautas iznīcināšanu, bet, lai tajā piedalītos. Vārdu sakot, nevienai no Saeimā esošajām partijām labākus rezultātus par esošajiem nevēlu, tikai sliktākus, kā realitātē būs, to tad mēs redzēsim.
2) Tautai jāparāda neliešiem-varturiem, ka to neapmierina viņu piekoptā genocīda politika. Paskatieties, cik aktīvi protestē ļaudis Rietumu zemēs (pārsvarā gan tie ir nebaltās rases imigranti), tiklīdz vietējie varturi izdara ko viņiem ne pa prātam – dauza veikalu skatlogus, dedzina automašīnas, bloķē ar barikādēm ielas…utt. Mums kā tādu notikumu vāja atblāzma bija 2009.gada 13.janvāris. Labi, piekrītu, mēs, latvieši, esam civilizēta tauta, varam panākt savu arī bez vardarbības, īpaši, ja mums tiek dota iespēja paust savu viedokli. Nu, tad, lūdzu, darīsim taču to! Nevajag nekur iet pat ārā no mājas, atvērt cvk.lv mājas lapu, sameklēt sadaļu “pilsoņu iniciatīvas”, autorizēties ar internetbanku (kas tagad ir pat vairumam pensionāru) un ar dažiem “peles” klikšķiem izdarīt savu izvēli. Pretējā gadījumā sorosītiskajiem mūsu tautas slepkavām būs pilnas tiesības demagoģiski bazūnēt, ka tautas vairumam viņu politika patīk vai, ļaunākajā gadījumā, tai ir viss vienalga.
Viens otrs varbūt teiks, ka tik lielu balsu skaitu (pāri par 150 000) savākt nav iespējams. Vēsture gan liecina par pretējo. Tika savākts tāds (un pat lielāks) parakstu daudzums jautājumos par Pilsonības likuma grozīšanu (protams, okupantiem vēlamā virzienā), par izmaiņām Pensiju likumā, par VAS “Latvenergo” (ne)privatizēšanu…utt. Un toreiz nevarēja parakstīties, sēžot mājās uz dīvāna, bija jāiet uz parakstu vākšanas vietām, kas darbojās dienā noteiktu laika sprīdi un nebūt ne katram tuvu viņu dzīves vietai. Divas lietas vien bija vajadzīgas: 1) tautas vairumam aktuāls parakstu vākšanas temats; 2) politiķi, kas par to nepārtraukti tautai atgādina un aģitē. Diemžēl ir arī kontrpiemērs – izmaiņas Satversmē par nepārprotamu Ģimenes jēdziena definēšanu tajā, kad jau 3.gadu pēc kārtas tiek uzsākta parakstu vākšana par šo tēmu, bet noris neveiksmīgi, jo neviens par to neaģitē – ne tie “tikumības pārstāvji”, kas ir Saeimā, ne tie, kas atrodas ārpus tās! Un arī pati vienkāršā tauta diemžēl ir pārāk slinka, lai nodotu šo aicinājumu rads radam, draugs draugam, kaimiņš kaimiņam… (kā es savulaik jau biju aicinājis http://klab.lv/users/aivars_666/2021/08/03/). Nu varu tikai vēlreiz atkārtot – visi ļaudis, kas ir par Normālu, Latvisku Latviju, neesiet slinki! Parakstu vākšanai gan atvēlēts vesels gads, bet labi būtu šo procesu pabeigt kaut kur ar Jaungadu, lai referendumu par Saeimas atlaišanu var sarīkot jau pavasarī. Un tad, savukārt, domāsim, ko likt vietā pašreizējo pie varas esošo neliešu vietā! Bet tagad gan sākumā dabūsim nost pašreizējos draņķus un mēslus! Tik vien mums ir jāizdara, kā jāveic daži klikšķi uz datora, ja to pat nevaram, nav vērts, ka mēs vispār pastāvam !!!
PAR NORMĀLO LATVIEŠU LATVIJAS INTERESĒM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
12.11.2023. Aivars Gedroics
12. Nov 2023 @ 19:30
|
| » Lai menti dodas pie krievu kuģa !!! |
|---|
LATGALES APGABALTIESAI
Atbrīvošanas alejā 95, Rēzekne, LV 4601
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35, tel. 28229894,
e-pasts: aivars_666@inbox.lv
APELĀCIJAS SŪDZĪBA
2023.gada 8.septembrī Latgales rajona tiesas Krāslavā tiesnese Ināra Galeja, izskatot lietas Nr. 16770004711823-2 materiālus administratīvā pārkāpuma lietā, nolēma atzīt manu sūdzību par nepamatotu, vienlaikus grozot soda apmēru.
Uzskatu, ka šis tiesneses lēmums ir nepamatots un pilnībā atceļams.
Tiesnese I.Galeja jau sākotnēji parādīja, ka viņas simpātijas ir policijas, nevis sūdzības iesniedzēja pusē. Par to liecina viņas atteikums nopratināt kā lieciniekus valsts policistus M.Bricu un J.Širinu, savukārt. pašvaldības policists V.Pupins, lai gan bija izsaukts uz tiesu, neieradās uz nopratināšanu, nesniedzot nekādus paskaidrojumus par šādas rīcības iemesliem. Lai gan es aicināju uzlikt par to minētajai personai naudas sodu, tiesnese uz to nekādi nereaģēja. Tiesnese nekādi nereaģēja arī uz manu prasību izvērtēt, vai dokumentā, kas tika atsūtīts tiesai no policijas un kurā bija rupji sajaukti datuma un gada skaitļi, neizpaužas necieņas izrādīšana tiesai. Vēl vairāk – viņa negribēja pieņemt manu iesniegumu ar šo prasību, aizbildinoties, ka es to neesot nosūtījis likumā noteiktajā veidā, lai gan jau iepriekš mums bija noruna, ka saziņai ar Krāslavas tiesu izmantošu tās darbinieces Kristīnes Cimmermanes oficiālo e-pastu, un līdz šim vairākus dokumentus es biju sūtījis tieši iepriekš norādītajā veidā. Tāpat viņa atteicās pievienot lietas materiāliem manu saraksti ar policiju vairāku gadu garumā, kas, lai gan tiešā veidā neattiecas uz manas administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem, tomēr parāda mani kā personību, kas kopumā ir krasi neiecietīga pret administratīvo pārkāpumu izdarīšanu ceļu satiksmē, kā arī policijas cinisko attieksmi pret maniem iesniegumiem, uz vienu no tiem pēc būtības atbildot, ka abos krustojumā esošajos ceļos esot varējusi vienlaikus degt zaļā gaisma. Šie lietas materiāli uzskatāmi raksturo mani kā personību, vienlaikus parādot policijas nevēlēšanos sodīt patiešām reālus likuma pārkāpējus, kas ar savu rīcību apdraud satiksmi uz ielām. Acīmredzot tieši tāpēc I.Galeja arī nevelējās tos pievienot manai administratīvajai lietai, jo tie nāktu par labu man, nevis policijai.
Ar šādu rīcību tiesnese I.Galeja pārkāpa neitralitātes un vienlīdzības principu tiesā, jau sākotnēji nepārprotami nostājoties nepamatoti bargo sodu uzlikušās iestādes pusē.
Sprieduma motīvu daļā [11.1} punktā tiesnese I.Galeja apgalvo, ka es esot braucis pa ietvi, tai pašā laikā nepaskaidrojot, kādus kritērijus viņa ir izmantojusi, lai nonāktu pie šāda secinājuma. Citēju: “…Ceļa segums nav tas kritērijs, pēc kura var vadīties, lai secinātu, vai konkrētajā vietā drīkst braukt ar transportlīdzekli. Tiesa uzskata, ka no videomateriāla un fotogrāfijām ir secināms, ka sūdzības iesniedzējs brauca pa ietvi, lai iebrauktu stāvvietā. No lietas materiāliem neizriet, ka ir atļauts iebraukt stāvvietā pie ēkas Kandavas ielā 4 ar transportlīdzekli tajā vietā, kur Aivars Gedroics iebrauca 2023. gada 7. aprīlī plkst. 13.25.”. Tātad, tiesneses Galejas uztverē, ceļa segums kā kritērijs būt nevarot, bet nekādu citu kritēriju tā vietā viņa arī nemin. Nav saprotams, no kā viņa secina, ka esmu braucis pa ietvi. Tāpat neloģisks ir izteikums: “…neizriet, ka ir atļauts…”. Normālā demokrātiskā valstī atļauts ir viss, kas nav aizliegts. Ja nav zīmes, kas aizliegtu tajā vietā piebraukt pie veikala (un tiesnese I.Galeja faktiski atzīst, ka tādas tiešām nav), tad to darīt drīkst, un nav nekāda pamata mani par šādu rīcību sodīt.
Tiesnese I.Galeja atklāti un ciniski melo, apgalvodama, ka “…Pārbraucot pa ietvi, lai iebrauktu stāvvietā sūdzības iesniedzējs nav rīkojies tā, lai netiktu apdraudēti citi mazāk aizsargātie ceļu satiksmes dalībnieki…”. Patiesībā ne pa kādu ietvi es nebraucu, un nekādi mazaizsargātie ceļu satiksmes dalībnieki manas rīcības rezultāta nav tikuši apdraudēti, kā to jau apliecina tiesai iesniegtais videoieraksts. Sprieduma [12] punktā I.Galeja, atkal pilnīgi ne ar ko savu apgalvojumu nepamatojot, pauž uzskatu, ka mans pārkāpums neesot formāls un maznozīmīgs, lai gan, mana uztverē, manu rīcību vispār nebūtu nekāda pamata saukt par pārkāpumu.
Viss iepriekš minētais kopumā parāda, ka tiesnese I.Galeja nav bijusi neitrāla un ir izrādījusi klaju ieinteresētību izlemt lietu par labu policijai, uzklausot tikai tās paustos argumentus un pieņemot tos kā neapstrīdamu patiesību. Nepatika pret manu personu izpaudās arī, vairākkārt mani pārtraucot, apgalvojot, ka es it kā “nerunājot par lietu”, lai gan es vienkārši minēju faktus, kurus tiesnesei dzirdēt nebija patīkami. Ievērību pelna arī tas, kas sākotnēji tiesnese man atļāva sniegt liecības sēdus, bet vēlāk tomēr lūdza piecelties kājās, savukārt, pretējās puses dalībnieks J.Fjodorovs visu tiesas procesa laiku pavadīja sēžot pie datorekrāna. Iespējams, ka tiesnese bija lasījusi manā blogā pausto aicinājumu cilvēkus apmeklēt minēto tiesu un vispār nebaidīties aizstāvēt savas tiesības tiesās un pārsūdzēt visus viņiem uzliktos administratīvos sodus: http://klab.lv/users/aivars_666/137780.html, kas viņā izraisīja nepatika pret mani kā personību.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu apgabaltiesu:
1. Pilnībā atcelt tiesneses I.Galejas 08.09.2023. spriedumu manā lietā.
2. Apmierināt visas manas prasības, ko biju izteicis 1.instances tiesai.
11.09.2023. Aivars Gedrocis
11. Sep 2023 @ 17:21
|
| » Sevis aizstāvēšana |
|---|
VAI GRIBAM UN PROTAM SEVI AIZSTĀVĒT ???
Kopš PSRS okupācijas laikiem mūsu tautas lielākajā daļā bija nostiprinājies šāds uzskats – ja kāda atbildīga institūcija par kaut ko kādam ir uzlikusi sodu, tad tur jau nekas vairs nav darāms, ir vien jāsamierinās un jāmaksā. Daudzi tā domā arī šobrīd, arī tad, ja sodīti tiek, viņuprāt, nepelnīti. Labākajā gadījumā šāds cilvēciņš tad sazinās ar pārraidi Bez Tabu, 4.studija vai Degpunktā, un ja viņš nav šo raidījumu sižetu veidotāju melnajā sarakstā, tad dažreiz par viņa problēmu arī tiek uztaisīts sižets, bet tas viņa liktenī lielākoties neko būtisku nemaina. Kā jau parasti sižetos skaidro tā saucamie eksperti – ja ar soda uzlicēju nav iespējams vienoties, tad sods ir jāapstrīd tiesā, bet, lūk, tieši to mūsu tautieši ne par ko nevēlas darīt. Parasti seko atrunas – ko tad es, es jau neko nevaru un nemāku, man arī laika nav…ja kāds cits manā vietā to izdarītu… Ar katru gadu arvien mazāk paliek to cilvēku, kas daļu apzinīga mūža pavadījuši t.s. padomju laikos, taču cerība, ka mūsu problēmas atrisinās kāda mistiska arodbiedrība vai partijas komiteja (starp citu, arī vecajos laikos šīs iestādes nebūt nepalīdzēja visos gadījumos un visiem) joprojām paliek. Un, kad nu tādas instances neatrodas, tad cietušais atmet ar roku un saka: “Eh, maksās vien nost, kas būs, tas būs!”.
PSRS laikos un arī pirmajos “4.maija republikas gados” administratīvos sodus pārsūdzēt vispār nebija iespējams, tai skaitā, pat uzliktos arestus līdz 15 diennaktīm. Vēlāk mūsu varturiem nācās atzīt, ka šāda kārtība nav eiropeiska, un tika dota iespēja apstrīdēt šos sodus sākumā Administratīvajā, vēlāk arī parastajā tiesā. Soli pa solim, maz pa mazām cilvēki sāka mācīties to darīt, sodu apstrīdējumu kļuva arvien vairāk, un 4.maija varturi sāka domāt, kā to nobremzēt, jo sodu izskatīšana augstākajās instancēs valstij “sita pa kabatu”, respektīvi, arī tajos gadījumos, kad sodu tomēr izdevās no konkrētā cilvēka vai iestādes piedzīt, tā iegūšanai iztērētie līdzekļi nereti pārsniedza to summu, kas gala rezultātā valsts budžetā tika iemaksāta. Ar to kaut kas bija jādara, tāpēc sākumā tika atņemta iespēja par administratīvajiem sodiem iesniegt Kasācijas sūdzību, bet vēlāk izveidotas speciālas t.s. “Rīcības sēdes”, kas jau apelācijas instancē nonākušās lietas rūpīgi “sijāja” – vai tāds gadījums jau iepriekš nav izskatīts, vai vispār šai lietai ir būtiska nozīme judikatūrā… utt., utjp., visi šie argumenti varēja tikt atzīti par gana pamatotiem, lai lietu pēc būtības vispār neizskatītu, atstājot spēkā 1.instances pieņemto spriedumu. Un varturi ciniski priecājās – re, tiesnešiem darba kļuvis mazāk, lietas ātrāk virzās uz priekšu… Pēc analoģijas varētu izteikt sajūsmu par to, ka ārsts dienā pieņem 3 reizes vairāk slimnieku, ja mazāk ar katru runā un nesūta nevienu pacientu ne uz kādiem izmeklējumiem. Šīs izmaiņas likumdošanā tika veiktas 2009.gada “finanšu krīzes” laikā un ir spēkā joprojām, “kovida laiks” bija varnešiem papildus arguments to saglabāšanas lietderībai.
Tomēr tik un tā pietiekami daudzi ļautiņi bija gatavi viņiem uzliktos sodus apstrīdēt. Un tad mūsu gudrajām galvām ienāca prātā līdztekus pātagai piedāvāt arī burkānu, proti, ja sodītā persona uzlikto sodu labprātīgi nomaksās divu nedēļu laikā, tad to varētu samazināt uz pusi. Tā teikt: “Tu tak saproti, vecīt, ka neko nepanāksi, spirinoties pretī, labāk maksā uzreiz un nedirsies, pašam tas būs izdevīgāk!”. Un diemžēl šī kārtība daudzos gadījumos sākusi “nostrādāt”. Vēl jo vairāk – prakse noslēgt vienošanos arvien biežāk tiek piemērota arī krimināllietās. Vēlāk tad sodu saņēmušie nereti sūkstas, ka sodīti vispār nepamatoti vai nepelnīti bargi, bet uzreiz seko atruna – prokurors man teica, lai es labāk piekrītot, citādi tiesa piespriedīs vēl bargāku sodu, es nobijos un nolēmu labāk nepretoties. Tādiem ļaudīm gribētos teikt: “Ja nolēmi nepretoties, tad tagad arī klusē! Veca paruna saka, ka pēc kautiņa vairs nav jēgas dūres pa gaisu kratīt!”.
Pats pirmo reizi ar šādu piedāvājumu saskāros 2005.gadā, kad toreiz Daugavpils čekas inspektors Edmunds Buls, smīnot pasniegdams man pavēsti ierasties uz pratināšanu Rīgā pie viņa kolēģa Alda Višņevska, mierinot teica: “Tu, vecīt, nepārdzīvo, nekāds cietums tev jebkurā gadījumā nedraud, tu galvenais nerunā pretī un piekrīti visam, ko tev saka, tad varēs tikt cauri ar vienošanos par simbolisku sodu”. “Labi jau labi”, es par atbildi noteicu, pie sevis nodomādams, ka nekādā gadījumā neatzīšu savu vainu, ja man mēģinās piešūt kādu pārkāpumu, kura faktiski nemaz nav bijis. Kā beidzās mana vizīte, esmu jau aprakstījis pirms 18 gadiem, internetā šis materiāls ir atrodams, varu tikai piebilst, ka jaunajam censonim, kas tikko bija ierosinājis lietu pret “DDD” žurnālistēm L.Muzikanti un I.Liepu, nācās atzīt, ka A.Gedroics gan viņam “nav pa zobam”, toties otrs tai pašā lietā iejauktais čalītis, viens no Viktora Birzes dibinātās partijas “NSS” biedriem, tiesneses dēls Kārlis Dumbris sekoja tam padomam, ko man bija devis E.Buls – atzina savu vainu un samaksāja dažus simtus latu lielu naudas sodu, izvairoties no lietas izskatīšanas tiesā, spilgti parādot sevi kā mazdūšīgu, nekompetentu gļēvuli! (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/5942.html).
Vēl pēc dažiem gadiem man pie dzīvokļa durvīm piezvanīja trīs municipālie menti, pieprasot novākt manu automašīnu, kas it kā stāvot uz zaļās zonas. Es atbildēju, ka mašīna ne uz kādas zaļās zonas nestāv, un aizvākt es to netaisos, neskatoties uz formās tērpto mužiku teju asarainajiem lūgumiem. Gala rezultātā man tika sastādīts protokols ar aicinājumu ierasties pilsētas Administratīvajā komisijā. Sākās gara epopeja, kura ari ir aprakstīta manā personīgajā blogā, tiem, kam tas sīkāk interesē, ir iespēja ar to iepazīties, apskatot manus 2009.-2010. gada ierakstus, piebildīšu tikai, ka man sākotnēji uzliktais 25 latu naudas sods tika beigās samazināts līdz 5 latiem, arī tos es, protams, nesamaksāju, un pašvaldības pārstāvji pat necentās no manis tos piedzīt. Kā jau parasti, neiztika bez negodīgas rīcības no tiesnešu puses, pat sēdes protokola viltošanas, kurā toreizējā ģenerālprokuratūra nekā noziedzīga nevēlējās saskatīt. Kā pozitīvs fakts gan jāatzīmē liels interesentu pulks, kas bija ieradies uz manas lietas izskatīšanu apelācijas instancē Administratīvajā tiesā Rīgā!
Pēc 10 gadiem atkal man piesējās D-pils municpoliči, jo kāda jukusi vecene bija piezvanījusi, ka mana un vēl kāda mašīna stāvot uz “gājēju ietves” (arī par to ir gana sīki rakstīts manā blogā). Šoreiz man automātiski iešķieba 40 eirikus, netērējot laiku manis meklēšanai. Sodu, protams, pārsūdzēju sākumā municipāļu vadonim G.Kaminskim, kurs to, dabiski, negrozīja, vēlāk vērsos arī tiesā. Pirmā instance sodu atstāja negrozītu, otrajai “rīcības sēde” nemaz neļāva to izskatīt pēc būtības. Vienīgais prieks, ka draņki G.Kaminski velns drīz aizsauca pie sevis, liekot viņam nobeigties no kovida. Pats par sevi saprotams, ka atteicos maksāt šo nepamatoti uzlikto sodu. Sakarā ar to CSDD 2021.gadā man negribēja ļaut veikt uzrādāmajai mašīnai tehnisko apskati, ultimatīvi pieprasot tās rēķinā iekļaut soda naudas apmaksu. Man nācās to apmaksāt, bet CSDD darbinieces rīcību es apstrīdēju Administratīvajā rajona tiesā un apgabaltiesā. (Atkal varu aicināt iepazīties ar lietas apstākļu sīku aprakstu manā blogā.) Mūsu “loģiskie” likumi prāvas zaudēšanas gadījumā paredz piedzīt tiesas nodevu arī tad, ja iesniedzējs iepriekš bijis no tās atbrīvots. Tā kā tiesas kārtējo reizi nosprieda, ka činavniekam ir taisnība jau tāpēc vien, ka viņš ir činavnieks, Administratīvā apgabaltiesa mēģināja no manis piedzīt 90 eiriku (kopskaitā par lietas izskatīšanu 1. un 2.instances tiesā), ko es, protams, atteicos maksāt un pasūtīju prasītājus pie krievu kuģa, savukārt, ierakstīto vēstuli no tiesu izpildītājas pavēlēju nosūtīt atpakaļ tās izsūtītājam, nepieņemot to un neiepazīstoties ar tās saturu. To es droši varu darīt, jo mani bankas konti ir praktiski tukši, kā arī nekāds kustams un nekustams īpašums man nepieder. Atceros, savulaik bijusī LNF priekšsēža vietniece Līga Krieviņa, kad abas kopā ar Līgu Muzikanti pēc spraigas cīņas gala rezultātā tomēr zaudēja K.Streipam t.s. kazu lietā, briesmīgi apvainojās, kad es viņai ieteicu nemaksāt pidaram tiesas piespriestos 50 latus, bet ļaut, lai tos no viņas piedzen tiesu izpildītājs, kas varbūt to nemaz arī nespētu izdarīt…
Tagad dažs labs lasītājs man varbūt pajautās: “Nu un kā, Aivar, vai nenožēlo, ka tiesājies, neuzvarēji taču, vai bija vērts?”. Es atbildu skaidri un nepārprotami: “Nē, nekādā ziņā nenožēloju, bija, ir un būs vērts tiesāties, aizstāvot savu cieņu, godu un savas likumīgās tiesības uz Taisnīgumu savā zemē! Ne mana vaina ir tā, ka tiesas ir neobjektīvas, negodīgas un, ļoti iespējams, pērkamas! Kauns nav zaudēt, kauns ir necīnīties, pacelt rokas gaisā katrreiz, kad kāds tev uzkliedz “Padodies!”. Jau tas fakts vien, ka šāda prāva notika, ka netaisnība, kas pret mani bija vērsta, ieguva publisku skanējumu, atsvēra tās fiziskās un garīgās pūles, ko prasīja piedalīšanās prāvā! Es nekad pats sev nepiedotu, ja būtu bez cīņas pakļāvies mentu nekaunībai un patvaļai. Arī pēc cīņās es nedomāju to darīt, cik vien ilgi tas būs iespējams, nemaksāšu man nelikumīgi pietiesātās naudas summas! Lai nelietīgie varturi ar visām savām pretenzijā pret mani iet un ieskrienas!”.
Tāpat arī citus līdzcilvēkus gribētu aicināt – nepadodieties, pārsūdziet jums uzliktos sodus līdz pat pēdējai instancei, cīnieties VIENMĒR, arī tad, ja jūs varbūt iekšēji jūtat, ka jums, iespējams, nav līdz galam taisnība, arī tad, ja jūs zināt, ka beigās visticamāk zaudēsiet, vienalga, tik un tā cīnieties! Jūs taču saprotat, ka patlaban Latvijā valda prettautisks cilvēkēdāju režīms, kas nu jau vairāk kā 30 gadus sistemātiski un apzināti cenšas iznīcināt Latviešu tautu pārsvarā ar pašu tautiešu-nodevēju mēslainajām ķepām! Tiesāšanās ar šo režīmu, ko pārstāv tā izveidotās represīvās iestādes, ir viens no veidiem, kā to sistemātiski un likumīgi graut! Viens triviāls piemērs – katru dienu vairāki desmiti, bet nedēļā vairāki simti šoferu saņem sodu par ātruma pārsniegšanu. Ja tikai katrs desmitais no viņiem vērstos ar sūdzību tiesā, prasot šos sodus atcelt, tad, neatkarīgi no tā, kāds būtu šī procesa gala iznākums, šāda rīcība no viņu puses praktiski torpedētu visu tiesu sistēmu Latvijā! Un nelietīgie varturi gala rezultātā daudz vairāk zaudētu, nekā iegūtu no uzlikto soda naudu iekasēšanas! Ja tikai mēs nebūtu slinki, ja nebūtu neuzņēmīgi un gļēvi! Daudzas reizes jau esmu piedāvājis tautiešiem savu juridisko palīdzību (politiski vajātiem – pilnīgi par velti) šādās reizēs, arī izmantojot laikrakstu “DDD”. Atsaucība ir bijusi minimāla, tikpat kā vispār nekāda. Ļaudis labākā gadījumā vēršas pie Ineses Supes no LTV vai Egona Reitera no TV3, kuri paši ir nekompetenti juridiskās lietās un pat nespēj atšķirt jēdzienus “parādu piedzinējs” un “tiesu izpildītājs”, par nopietnākām lietām vispār nemaz nerunājot… Katrs, protams, pats ir sava dzīves ceļa noteicējs, bet tad nevajag tizli gausties, palienot zem segas, ka nav valsti taisnības. Taisnība pati no sevis nerodas, ļaudis to izcīna!
Nobeigumā gribētu aicināt visus, kam vien tas ir iespējams, ierasties 2023.gada 4.septembrī plkst. 11.00 Latgales rajona tiesā Krāslavā, kur atklātā tiesas sēdē tiks izskatīta mana t.s. “administratīvā pārkāpuma” lieta. Manā blogā ir aprakstīts, cik nekrietni un necilvēcīgi ar mani un manu māti – 2.grupas invalīdi - šā gada 7.aprīlī (starp citu, Lielajā Piektdienā) apgājās sākumā pašvaldības, bet vēlāk valsts menti, būtībā pilnīgi bez iemesla piesienoties, pusotru stundu marinējot un beigās ne par ko uzliekot 100 eiriku lielu naudas sodu. (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/137106.html ; http://klab.lv/users/aivars_666/137246.html). Šo netaisno un pretlikumīgo lēmumu es esmu apstrīdējis, kā jau parasti mēdzu to darīt tādās reizēs. Būtu ļoti priecīgs, ja uz tiesas prāvu ierastos prāvs pulks manu atbalstītāju, vēlams, ņemot līdzi plakātus un Valsts karogus; labi būtu, ja varētu notikt arī videofilmēšana. Jo vairāk būs manu atbalstītāju, jo lielāka cerība uz man labvēlīgu tiesas iznākumu. Turklāt, vēlētos kārtējo reizi arī nodemonstrēt piemēru, kā var un vajag cīnīties par savām tiesībām, ja tās tiek aizskartas! Domāju, ka man nevar pārmest, ka tikai regulāri gudri pamācu citus, bet pats saviem ieteikumiem nesekoju! Es ļoti ceru uz Jums, draugi, ka neatstāsiet mani vienu cīņas laukā! It īpaši, protams, uz maniem jau esošajiem un potenciālajiem atbalstītājiem Latgales novadā !!!
Tas spēks, ko neredz pilienā, top liels un stiprs kopumā !!! (Rainis)
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
23.07.2023. Aivars Gedroics
23. Jul 2023 @ 23:14
|
| » Pidarevičs |
|---|
VALSTS PREZIDENTS – PEDERASTS… VAI ESAM PELNĪJUŠI KO LABĀKU ?
2023.gada maija beigas daudzus Latviešus patīkami pārsteidza ar negaidīti labo Latvijas hokeja komandas rezultātu, iegūstot 3.vietu Pasaules čempionātā. Uzreiz jāatzīmē, ka Latvijas hokejistu komanda ne tuvu vairs nav tāda kā pirms gadiem 20, kad tās vairumu sastādīja vai nu vietējie nelatvieši, vai par īpašiem nopelniem naturalizētie okupanti. Tagad tā ir gana latviska, un, ja ko šinī sakarā var nožēlot, tad tikai to, ka naturalizētie jaunlatvieši hokeju jau sen vairs kā nespēlē, bet viņiem un viņu pēctečiem par izciliem nopelniem piešķirtā pilsonība joprojām ir spēkā… Diemžēl jau pēc pāris dienām šim priekam sekoja auksta ūdens šalts no mūsu likumdevējiem – Valsts prezidenta amatā ievēlēts Edgars Rinkevičs, tautā saukts par Pidarēviču; cilvēciņš, kurš, analogi kā bēdīgi slavenais Kārlis Streips, atzīst, ka ir gejs un lepojas ar šo statusu (izcēlums mans – A.G.). Sorosiskie saziņas līdzekļi jau labu laiku prognozēja šādu notikumu attīstību, tomēr es biju viens no tiem cilvēkiem, kas klusībā cerēja, ka varbūt tomēr tā nenotiks, varbūt būs kāds faktors, kas šiem zemiskajiem plāniem neļaus īstenoties…
Taču tā tas diemžēl notika. Skaidrs, ka izšķiroša nozīme te bija tieši ZZS balsīm, tāpat skaidrs arī tas, ka šī partija neko nedara, kas būtu pretrunā ar tās faktiskā līdera un maizes devēja Aivara Lemberga interesēm. Dievs vien zina, kas šoreiz Lembim bija apsolīts par Pidarēviča atbalstīšanu, domāju, ka šeit nav runa tikai par hipotētiskām vietām valdībā ZZS ministriem. Noslēgumam tuvojas apelācijas lietas izskatīšana Lemberga kriminālprocesā, un jābūt stipri naivam cilvēciņam, lai domātu, ka tās rezultāts nekādā veidā nav atkarīgs no politiskās situācijas valstī. Ja pēkšņi brīnumainā kārtā izrādīsies, ka Lembergs tiek visās apsūdzībās attaisnots, tad tas ļoti daudz ko izskaidros… tāpat nebūšu stipri izbrīnīts, ja pēkšņi ASV varturi konstatēs, ka pret Lembergu&Co izvirzītās sankcijas tomēr ir bijušas pārspīlētas vai vispār nepamatotas. Tā kā šo to (varbūt pat diezgan daudz ko) Lembis un viņa draugi ar minēto balsojumu nenoliedzami iegūs, taču pietiekami daudz arī zaudēs. Es ceru, ka nekļūdīšos, apgalvodams, ka Lembergs un ZZS pēc notikušā būs tādi pat politiskie līķi, kā patlaban jau ir “Saskaņa” un “Jaunie Konservētāji”. Jo, cik man ir gadījies runāt ar cilvēkiem – potenciālajiem ZZS atbalstītājiem, tad kā pamatojumu savām simpātijām pret šo politisko spēku vienmēr dzirdēju šādus argumentus: “Jā, varbūt viņš ir korumpēts, un ir jau viņš arī gana prokrievisks, bet viņš tomēr cīnās pret Sorosa bandu un visām preteklībām un neķītrībām, ko tā aizstāv un grib arī mums “iepotēt””. Nu izrādās, ka tā tas nebūt nav. Nākamais solis no ZZS puses laikam būs bēdīgi slavenās “Stambulas konvencijas” ratificēšana un “viendzimuma partnerattiecību” likuma pieņemšana. No sorosītu puses, savukārt, sekos t.s. sarkano līniju noņemšana un atzīšana, ka ne ZZS, ne Lembis nav nemaz tik slikti kā sākotnēji likās… Bet tauta? Nu, tauta gan jau kārtējo krupi sagremos, turklāt līdz jaunām Saeimas vēlēšanām vēl vairāk kā 3 gadi, gan jau varbūt daudz kas līdz tam aizmirsīsies…
Dažs labs varbūt iebildīs, ka nav tik svarīga indivīda seksuālā orientācija, ka tikai cilvēks būtu labs un kārtīgs Patriots. Šādai nostājai, protams, nevar piekrist. Pirmkārt, Pidarevičs nav nekāds Patriots, cita lieta, ka sorosiskie mediji gan cenšas viņu par tādu pataisīt, taču viņiem trūkst pārliecinošu argumentu, lai pamatotu šādu šī indivīda vērtējumu. Jā, pēc 2022.gada 24.februāra daudzi varturi kļuva stingrāki savā retorikā pret Krieviju, taču atcerēsimies, kādi viņi bija pirms šī datuma, un redzēsim gan jau, kādi viņi būs pēc t.s. Ukrainas krīzes atrisinājuma vienā vai otrā virzienā. Jāatceras, ka mūsu varturi jau paši praktiski neko nelemj, viņi lielākoties skatās ES un ASV līderiem mutē un atkārto to, ko šie viņiem pasaka priekšā… Tie savulaik noteica, vai mūsējiem jābrauc ir uz Maskavu svinēt 9.maiju, ko darīt ar okupekli, ar KF pilsoņiem…utt., u.tjp. Domāju, ka arī jaunais prezis pēc stāšanās amatā nebūs mazāk pretlatvisks un prokrievisks kā visi viņa priekšgājēji.
Otrkārt, prezidents nav tikai augstākā valsts amatpersona, viņš zināmā mērā pilda arī valsts un tautas simbola funkcijas. Un, ievēlot šai amatā pederastu, mēs ar viņa personību paužam arī to, kas mēs paši esam un kādas vērtības pārstāvam. Lai cik tas nebūtu nepatīkami, tomēr, kad paRašas varturi ironizē par Gejropu, viņu teiktajā ir gana daudz patiesības. Turklāt, Latvija šajā jomā nu ir nonākusi pirmrindniekos – nevienā kaut cik pasaulē pazīstamā valstī (visādus salu arhipelāgu vadoņus un Āfrikas džungļu cilšu virsaišus šoreiz atļaušos ignorēt) pederasts nav bijis Valsts vadoņa amatā. Ir bijuši daudzi geji un lezbietes - deputāti, mēri, ministri, arī premjeri, bet prezidenti tomēr nē. Arī ASV progresīvie demokrāti nav pagaidām mēģinājuši izvirzīt valsts pirmās personas amatam kādu netradicionāli orientētu īpatni, acīmredzot saprotot, ka tādam nav reālu izredžu tikt ievēlētam. Mēs nu varam lepoties, ka esam progresīvāki kā visi pārējie… Un man neviļus nāk prātā pirms padsmit gadiem radio dzirdēta smēķētājiem adresētā reklāma: “Viņiem nav naida pret tevi, viņiem riebjas tavs kaitīgais ieradums…”. Tā tas ir arī ar pederastiem, var jau būt, ka kā cilvēks dažs labs no viņiem nav nemaz tik slikts, taču, ja šis indivīds savu netikumu ne tikai neapkaro, bet vēl ar to publiski lepojas, tad skaidrs, ka viņš cieņu nepelna, kur nu vēl iespēju ieņemt Valsts pirmās un augstākās amatpersonas posteni.
Vēl kāds varbūt sāks piesaukt jaunāko laiku vēsturi un atgādināt, ka Kārlis Ulmanis arī bija pederasts. Te nu jāsaka, ka pārliecinošu pierādījumu šim faktam nav, ir gan daudzas aizdomas, ko par viņa attiecībām ar Munteru, Lūkinu un Rudumu savulaik izplatīja politiskie konkurenti un nelabvēļi, sākot ar nodevējiem sociķiem un beidzot ar Patriotiem pērkonkrustiešiem. Bet, kā saka ķīniešu sakāmvārds: “1000 zvirbuļi vēl nav zilonis, 1000 aizdomas vēl nav pierādījums”. Ticamāks man liekas fakts, ka K.Ulmanis nebija precējies jaunībā gūtās traumas dēļ, kuras rezultātā viņam bijušas traucētas reproduktīvās funkcijas un, kā divdomīgi jokoja viņa nedraugi, nebija vajadzības skūties, jo bārda nemaz neauga… Taču, lai gan pašam viņam ģimenes nebija, K.Ulmanis vienmēr uzsvēra ģimenes nozīmi tautas un valsts dzīvē, ne prātā viņam nenāca kā normu sludināt kaut kādas “netradicionālās attiecības” un “dažādu veidu ģimeņu modeļus”, kas visi esot vienlīdzīgi. Atkal kāds teiks – bet tie bija citi laiki, toreiz nekur pasaulē praktiski homoseksuālismu nesludināja par normālu parādību. Te nu nākas vien piekrist, un tieši tāpēc jākonstatē, ka toreiz pederasta (slēpta vai atklāta) ievēlēšana (vai pašiecelšana) prezidenta amatā nebija ne tuvu tik bīstama kā tagad, toreiz zilā mafija nebija izpletusi savus taustekļus pa visu pasauli un nemēģināja piespiest teju visu cilvēci savas piekoptās pretīgās perversijas uztvert kā dabiskas un leģitīmas. Tāpēc, lai nu kāds būtu bijis K.Ulmanis un cik daudzas smagas kļūdas savā politiskajā darbībā pieļāvis, tomēr apvainot viņu kā pretdabīgu seksuālu attiecību popularizētāju un legalizētāju nav nekāda pamata. Savukārt, Pidarēvičs, es domāju, darīs visu, kas viņa spēkos, lai gan Stambulas konvenciju ratificētu, gan “partnerattiecību likumu” pieņemtu, gan kriminalizētu homoseksuālisma kritiku.
Vai būs deputāti, kas viņam pretosies? Baidos, ka ne īpaši daudz. Cik man gadījās dzirdēt vēlēšanu debates, ne no t.s. nacionāļiem, ne tikumības sargiem – Šlesera&Co (kuru vienai deputātei, starp citu, par palīgu strādā pederasts M.Ruks) kā arguments Edika nepiemērotībai prezidenta amatam ne reizi neizskanēja viņa seksuālā orientācija; pamatā runāja par to, ka vienai partijai nedrīkstot būt gan premjera, gan prezidenta postenis, ka tas izraisīšot nestabilitāti koalīcijā…utt., u.tjp. Vai šādi iecietīgi un progresīvi (ne tikai no šā vārdā nosauktās partijas) deputātiņi iebildīs pret prezīša eiropeiskajām iniciatīvām? Nav nekāda pamata uz to cerēt. Un mūsu garīdzniecības pārstāvji? Luterāņu vadonis J.Vanags jau kā īstens advokāts izdomāja atrunu – Pidarēvičs esot teicis, ka viņam šobrīd nekādu attiecību neesot, tātad, varbūt savu grēcīgo netikumu jau ir atmetis, un, ja nu tomēr tā nav, ja viņš melo, tad tas ir viņa paša grēks Dieva priekšā, bet mēs nedrīkstot viņu nosodīt, mums viņam jāticot uz vārda. Savukārt, katoļu vadonis Stankevičs vispār klusē, un ko gan viņš var teikt, visiem tak zināma ir pašreizējā Romas pāvesta iecietīgā attieksme pret homīšīem, kā arī daudzie kriminālprocesi, kas ierosināti pret katoļu priesteriem par izvirtību piekopšanu ar bērniem… Tātad, arī viņi nebūs normālo attiecību aizstāvji un NEpederastu draugi.
Atliek vēl jautāt – un kā ar mūsu tautu? Dažs labs uzreiz visgudri sacīs: “Ja mums pašiem būtu tiesības vēlēt, nekad tāds cilvēciņš ievēlēts netiktu”. Atļaušos šo apgalvojumu apšaubīt. Mēs redzam, kāds augsts reitings joprojām ir mūsu tautas slepkavai (viens no maigākajiem apzīmējumiem, ko viņai var veltīt) Veročkai, kā cildināts tiek Vzjatlers, izteikta nožēla par Levita-Melita aiziešanu (“labs prezidents bija, velna Lapsa viņu noēda”), kā apjūsmota tiek ilgā Kariņa atrašanās premjera amatā. Izskanēs iebildes, ka tautu ir nozombējuši saziņas līdzekļi, un tā tas tiešām arī ir, 99%, ja ne vēl lielāks to skaits atrodas sorosītu rokās, bet kāds pamats domāt, ka tas pats nenotiktu prezidenta vēlēšanās, ja tajās arī piedalītos visa tauta? Noteikti bez problēmām iestāstītu (it īpaši plānprātīgajiem senioriem, kuru vēlme balsot ir apgriezti proporcionāla viņu spējai saprast Latvijā un pasaule notiekošo), ka tieši Pidarēvičs ir īstais un neaizstājamais kandidāts, par kuru ir jāatdod savu balsi. Cerēt, ka tauta pašorganizēsies un kaut ko sāks darīt pēc savas iniciatīvas, ir visai naivi. Jau otro gadu pēc kārtas nevar savākt 1/10 daļas vēlētāju parakstus ģimenes jēdziena definēšanai Satversmē, lai gan šim nolūkam nevajag pat dibenu pacelt no dīvāna, vien atvērt portālu latvija.lv un dažus datora taustiņus nospiest. Kā neticama leģenda izskan fakts, ka pirms padsmit gadiem ekstrēmisti esot apmētājuši praida dalībniekus ar mēsliem, tagad pat ar plakātu teju neviens viņiem neuzdrošinās iziet pretī… Un tad nu rodas jautājums – bet varbūt mēs nemaz neesam labāku prezi sev pelnījusi, varbūt tieši tādu mums arī vajag? Atbildi uz šo jautājumu lai katrs sev sniedz pats. Bet, kas attiecas uz indivīdu Pidarēviču, tad mans ieteikums būtu – ignorēsim šo personību! Neuzskatīsim viņu par mūsu prezidentu – nerakstīsim viņam vēstules (t.sk., arī lūgumus apžēlot sevi vai mūsu tuviniekus), neiesim uz pasākumiem, kur viņš piedalās, ja nejauši gadīsies viņam uzdurties, nespiedīsim viņam roku, bet griezīsim muguru. Protams, ideālais variants būtu masveidā rakstīt vēstules uz Prezidenta kanceleju ar aicinājumu perversiju piekopējam atteikties no sava amata, atstājot to kādam normālam cilvēkam. Bet, vai mūsu tauta būs uz to spējīga? Diezin vai, drošības iestādes tak var sākt uz tādiem šķībi skatīties, iekļaut kādā melnajā sarakstā…utt., utjp. Un tad nu atkal paliek atkārtot jau līdz nejēdzībai “nodrāzto” izteicienu par to, ka katrai tautai ir tādi vadoņi, kādus tā ir pelnījusi! Arī mūsu tauta šai ziņā nav nekāds izņēmums!
PAR PATRIOTISKU UN TIKUMISKU LATVIEŠU NĀCIJU
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
04.06.2023. Aivars Gedroics
4. Jun 2023 @ 23:29
|
| » Smerdeļi menteļi |
|---|
DAUGAVPILS TIESAI
18.novembra ielā 37, Daugavpilī, LV 5400,
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV 5400,
tel. 28229894, e-pasts: aivars_666@inbox.lv
SŪDZĪBA
07.04.2023. Valsts policijas inspektors Mārtiņš Brics sodīja mani ar 100 (simts) euro naudas sodu, apsūdzot mani “agresīvā braukšanā”. Notikušā būtība ir jau sīki izskaidrota iesniegumā, ko 11.04.2023. piereģistrēju Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Daugavpils iecirknī Komandanta ielā 7, tāpēc tajā minēto vēlreiz neatkārtošu.
08.05.2023. e-pastā saņēmu Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas Biroja Priekšnieka Vietnieka Ritvara Širina parakstītu lēmumu 16770004711823-2, kurā tika apgalvots, ka mana sūdzība tiekot noraidīta, bet lēmums par soda uzlikšanu paliekot spēkā. Tai pašā laikā R. Širins apgalvo, ka M.Brics man esot uzlicis sodu 70 (septiņdesmit) euro apmērā, lai gan lietas materiāli liecina, ka sods tika uzlikts 100 euro apmērā. Tādā gadījumā nav saprotams, vai R. Širins nav kārtīgi iepazinies ar lietas materiāliem, vai arī tomēr ir vēlējies mīkstināt man uzlikto sodu, bet tādā gadījumā kā gan var rakstīt, ka “lēmums tiek atstāts negrozīts”?
Lēmumā 16770004711823-2 ir rakstīts, ka “…apskatot administratīvā pārkāpuma lietai pievienoto videoierakstu, redzams, ka baltās krāsas transportlīdzeklis, nobraucot no lokveida krustojuma, neizpildīja ceļa zīmes Nr.301 (iebraukt aizliegts) prasības, pēc tam šķērsojot ceļa apzīmējumu Nr.920 (nepārtraukta līnija) un gājēju pāreju, iebrauca uz trotuāru”. Šai sakarā vēlos paskaidrot, ka nenoliedzu iebraukšanu zem zīmes Nr.301 un nepārtrauktas līnijas šķērsošanu, ko konkrētā situācijā uzskatu par maznozīmīgu un draudus neradošu pārkāpumu, taču nepiekrītu tam, ka es būtu braucis pa trotuāru; tajā vietā, kur es iebraucu stāvvietā pie veikala, trotuāra vairs nav. Savukārt, gājēju pārejas šķērsošana kā tāda nav vispār uzskatāma par pārkāpumu, jo pretējā gadījumā kustība pa ceļiem vispār nebūtu iespējama. Cita lieta, ja es, to šķērsodams, būtu apdraudējis gājēju(s), kas tobrīd atradās uz pārejas, taču tādu tur nebija, es pat palaidu sievieti, kas gāja pa mašīnu stāvvietas teritoriju, pirms novietoju brīvajā vietā savu automobili.
Priekšnieka vietnieks R. Širins laikam apzinās, ka ar M.Brica sacerētajiem “pierādījumiem” (arī tad, ja tie pilnībā 100% izrādītos patiesi) tomēr nav pietiekami, lai mani sauktu pie atbildības par “agresīvu braukšanu”, kā tas bija minēts M.Brica lēmumā, tāpēc piefantazē klāt vēl šādu apgalvojumu: “Ar lietā gūtajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka administratīvā pārkāpuma lēmumā norādītajā laikā un vietā A.Gedroics, vadot transportlīdzekli, brauca agresīvi, proti, vadot transportlīdzekli, apzināti radīja tā sānslīdi uz ceļa” (izcēlums mans – A.G.).
Nav noliedzami, ka t.s. ‘driftēšana” jeb apzināta sānslīdes radīšana patiešām ir kļuvusi par “modes lietu” daudziem jauniešiem, pilnīgi piekrītu, ka šāda rīcību apdraud gan viņus pašus, gan cilvēkus, kas atrodas viņiem blakus (gan gājējus, gan citus autovadītājus), un būtu atbilstoši sodāma kā agresīva braukšana. Tai pašā laikā man nav saprotams, kā es, braukdams ar ātrumu, kas nepārsniedz 20 km/h, un vadot priekšpiedziņas auto, varēju veikt sānslīdi? Zināms taču, ka tie, kas vēlas nodarboties ar t.s. “driftu” jeb sānslīdi, speciāli šim nolūkam iegādājas aizmugures piedziņas auto, visbiežāk “BMW” sērijas izlaiduma. Ar priekšpiedziņas auto, pat speciāli to gribot, paveikt sānslīdi būtu visai problemātiski. Pats par sevi saprotams, ka videomateriālos, kas pievienoti lietai un kurus man pārsūtīja Jurijs Fjodorovs, nekādas sānslīdes veikšanas pazīmes no manas puses nav manāmas. Līdz ar to. rodas jautājums, vai R.Širins apzināti, nekaunīgi melo un pēc būtības var pat uzskatīt, ka vilto izskatāmās lietas materiālus, vai varbūt viņš atradās neadekvātā stāvoklī, kad rakstīja šo lēmumu? Arī iepriekš esmu sastapies ar dīvainiem apgalvojumiem šī kunga parakstītajos dokumentos, piemēram, ka neesot iespējams atvērt elementāru videoklipu portālā failiem.lv vai apgalvojumu, ka abās krusteniski šķērsojamās ielās luksoforā vienlaikus varot degt zaļā gaisma.
Secinājums “…augstāka amatpersona atzīst, ka pilnībā ir pierādīti apstākļi par
A.Gedroica agresīvu transportlīdzekļa vadīšanu, jo viņš izdarīja vairākus citu citam sekojošus
Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus” pilnībā neatbilst patiesībai, jo es ne tikai neizdarīju vairākus pārkāpumus pēc kārtas, bet arī tas viens pārkāpums, no kura M.Brics un R.Širins pretlikumīgi mēģina iztaisīt vairākus pārkāpumus, nav bijis būtisks un nevienam sekas nav radījis, tāpēc uzskatu, ka tieši mans gadījums ir aprakstīts un paredzēts “Administratīvās atbildības likuma” 11.p.1.d., un M.Bricam un R.Širinam bija tiesības un zināmā mērā pat pienākums konkrētajā situācijā aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu man.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
L Ū D Z U tiesu
1. Pilnībā apmierināt manā 09.04.2023. VP Latgales reģiona Daugavpils pārvaldei adresētāja iesniegumā pirmajos 3 punktos prasīto.
2. Uzlikt par pienākumu Daugavpils pašvaldības policijai un Valsts policijai man atvainoties izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.
3. Par neadekvāta un nepamatoti smaga soda uzlikšanu, par dokumentu viltošanu, nepatiesu liecību sniegšanu, kas radīja man morālo kaitējumu un atņēma man personīgo laiku, likt Valsts policijai izmaksāt man naudas kompensāciju 100 000 (simt tūkstoš) euro un Daugavpils pašvaldības policijai – 50 000 (piecdesmit tūkstoš) euro apmērā, kā arī 10 000 (desmit tūkstoš) euro apmērā no M.Brica un R.Širiņa personīgi.
4. Lietas izskatīšanu uzticēt Daugavpils tiesas Krimināllietu kolēģijai, jo ar Civillietu kolēģijas tiesnešiem es bieži saskaros kā ārštata tulks civillietās, kas varētu radīt interešu konfliktu mūsu starpā.
5. Izsaukt uz tiesu nopratināt ka lieciniekus Valsts policijas darbiniekus M.Bricu un R.Širinu, ka arī pašvaldību policijas darbiniekus I.Šumski, V.Pupinu un J.Salsonu.
17.05.2023. Aivars Gedroics
17. Maijs 2023 @ 18:07
|
| » Mentu nekaunība |
|---|
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldei
Komandanta ielā 7, Daugavpilī, LV 5401,
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī,
tālr. 28229894, e-pasts: aivars_666@inbox.lv,
IESNIEGUMS
2023.gada 7.aprīlī pēc plkst. 13.00 es ar automašīnu VW PASSAT, v.n. HN 6602, braucot pa Kandavas ielu virzienā uz Centrāltirgus pusi, izgriezos no apļa, kas atrodas Kandavas un Vienības ielas krustojumā, pabraucu 2 m “pret spalvu” un iebraucu stāvvietā pretī veikalam “Maxima” Kandavas ielā 5. Nevienam es nekādus draudus neradīju, automašīnu un gājēju kustību netraucēju. Pretēji apgalvotajam sastādītajā protokolā Nr. 16770004711823-1, neuzskatu, ka es braucu pa ietvi. Šo piebrauktuvi pie veikala pēc vajadzības izmanto gan gājēji, gan automašīnas, lai pierauktu pie veikala vai izbrauktu no tam piegulošās teritorijas.
Novietojis mašīnu stāvvietā, ieraudzīju, ka aizmugurē ir piebraukusi Daugavpils pašvaldības policijas automašīna ar borta numuru 03, v.n. JO 4219, mašīnai bija ieslēgtas jumta zilās bākugunis. No mašīnas bija izkāpis policists, kurš stāvēja un skatījās uz mani. Es pajautāju šim kungam: “Vai jums pret mani ir kādas pretenzijas?”. “Jā, jūs pabraucāt zem zīmes”, viņš man atbildēja. Es piekritu, ka formāli esmu vainīgs un lūdzu mani brīdināt (aizrādīt man) saskaņā ar “Administratīvās atbildības likuma” 11. pantu - Personas atbrīvošana no administratīvās atbildības.
(1) Ja personas izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai par to piemērotu sodu (maznozīmīgs pārkāpums), amatpersona var neuzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, bet, ja tas ir uzsākts, amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa jebkurā stadijā var to izbeigt, nepiemērojot sodu. Šajā gadījumā amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa, ja to atzīst par lietderīgu, izsaka personai aizrādījumu. Aizrādījums nerada tiesiskas sekas.
Teicu šai personai, ka mans pārkāpums (ja to vispār var uzskatīt par tādu) ir maznozīmīgs, nekādas sekas nevienam nav radījis, tāpēc mani sodīt nebūtu pamata. Aizrādīju arī, ka viņu ekipāžai drīzāk vajadzētu rūpēties par to, ka blakus esošajā Vienības ielā pretī deviņstāvu mājām regulāri tiek novietotas mašīnas tādejādi, ka tās bloķē gan krustojumus ar iebrauktuvi pie šīm mājām, gan traucē kustību pa Vienības ielu, gan arī neļauj gājējiem normāli pārvietoties pa trotuāru. Esmu vairākkārt sūdzējies par šo faktu tieši Daugavpils pašvaldības policijai, bet nekāda faktiska reakcija uz manām sūdzībām nesekoja. Policists man uz to neko neatbildēja, cik es sapratu, viņam vispār bija grūti komunicēt latviski. Viņš pievāca manas autovadītāja tiesības un lika gaidīt ceļu policijas ierašanos. Es jautāju, vai es drīkstu aiziet uz veikalu iepirkties, viņš atbildēja, ka nedrīkstot, jo jebkurā laikā varot atbraukt ceļu policijas ekipāža. Tā ieradās tikai pēc apmēram 30 minūtēm. No netrafarētas mašīnas izkāpa divi policijas formās tērpušies vīrieši, vienam uz krūtīm bija uzrakstīts “Brics”, otram “Višņevskis”. Vīrs ar garu, rudu bārdu uzreiz familiāri vērsās pie manis, lai gan agrāk neesam bijuši pazīstami un, pēc ārienes spriežot, viņš bija apmēram 20 gadus par mani jaunāks: “Nu, Aivar, kā tad tā, kāpēc TU (izcēlums mans – A.G.) pārkāp noteikumus?”. Atbildēju, ka pārkāpumu tiešām esmu izdarījis, taču tas ir maznozīmīgs un formāls, nekādu “skādi” nevienam neesmu nodarījis, neesmu arī radījis nekādus draudus apkārtējiem vai traucējis viņu kustību. Tāpēc lūdzu piemērot man jau iepriekš minēto AAL 11.p.1.d., proti, aprobežoties ar brīdinājuma (aizrādījuma) izteikšanu. “Nu nē, te ir vairāki pārkāpumi kopā saskatāmi”, man atbildēja Brics, “kāpēc gan tu neaizbrauci līdz tirgum, neapgriezies tur un tad nepiebrauci pie veikala no otras puses?”. Es atbildēju, ka tā es principā varēju izdarīt, taču, lai gan formāli es noteikumus būtu ievērojis, faktiski es tieši tādejādi radītu lielākas problēmas, jo Cietokšņa un Kandavas ielas krustojums parasti ir pārslogots (it īpaši brīvdienās un svētku dienās, kad cilvēki masveidā brauc uz tirgu), un apgriezties tajā ir problemātiski, apgriešanās manevrs neizbēgami rada “korķi”; bieži to nav iespējams pabeigt pie zaļā signāla, jāturpina brīdī, kad zaļš signāls jau deg transportlīdzekļiem, kas atrodas uz šķērsojamā ceļa, kas regulāri izraisa domstarpības, šoferi nereti signalizē un lamājas viens uz otru – to esmu novērojis kā gājējs, dodamies pa Kandavas ielu uz tirgu. Tāpēc es, lai gan formāli it kā izdarīju pārkāpumu, faktiski esmu rīkojies racionāli, izmantojis iespēju mierīgi piebraukt pie veikala un lieki nepārslogot Cietokšņa un Kandavas ielas krustojumu. Teicu arī šim kungam, ka pats esmu labā nozīmē neiecietīgs pret rupjiem, apzināti izdarītiem Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, cenšos tos fiksēt ar videoreģistratoru, kas uzstādīts uz šīs pašas manis lietotās automašīnas un regulāri par tiem ziņoju Valsts policijai, iesniedzot arī videopierādījumus. Atbildes reakcija gan lielākoties bija dīvaina, visbiežāk uz maniem iesniegumiem nekādu atbildi nesniedza, bet, ja arī sniedza, tad parasti nekādus pārkāpumus manis fiksētajās citu personu darbībās nesaskatīja. Pat vienā gadījumā, kad es braucu pa Kandavas ielu Stacijas virzienā, šķērsojot krustojumu ar Cietokšņa ielu pie zaļās gaismas, un pēkšņi man no labās puses iznira cita automašīna, radot nepārprotamu avārijas situāciju un liekot man strauji bremzēt, ko es nofilmēju ar videoreģistratoru un iesniedzu policijai, par atbildi saņēmu skaidrojumu, ka nevarot zināt, kāds signāls esot dedzis tai otrai automašīnai, varbūt arī tai bijis zaļais. Lai arī mūsu luksofori ir tālu no ideālas darba kārtības, es vēl nekad nebiju pieredzējis gadījumu, kad ar secīgi mainošamies gaismas signāliem aprīkotam luksoforam vienlaikus degtu zaļā gaisma abās krustojošajās brauktuvēs. Turklāt, uz šī krustojuma taču ir videokamera, tās veiktos ierakstus varētu apskatīties un pārliecināties, kāda gaisma konkrētajā brīdī (ko es nofilmēju un iesniedzu policijai) tur dega, taču tas netika darīts, tā vietā veicot stulbu, neloģisku atrakstīšanos, kuras zemteksts bija nepārprotams: “Vecīt, ej pa gaisu ar savām sūdzībām un neradi mums lieku darbu, mums tāpēc lielāku algu neviens nemaksās”.
Lūk, to visu es pastāstīju M.Bricam, uz ko viņš atbildēja: “Neviens JUMS (šoreiz jau uz “jūs”) neliek tos pārkāpumus fiksēt, vai tad jūs esat policijas amatpersona?”, tādejādi apliecinot manis jau iepriekš izteikto pieņēmumu, ka manas aktivitātes, par kurām pēc būtības man būtu jāpasaka paldies, jo es brīvprātīgi daru to darbu, par ko policistiem maksā algu, patiesībā viņiem rada liekas problēmas, viņi ir uz mani dusmīgi un meklē iespēju pie pirmās izdevības par to man atmaksāt, sodot mani pašu, lai es “zinātu savu vietu”. Es teicu policistam, ka esmu apzinīgs Latvijas pilsonis, kurš necieš likumpārkāpumus, ka nesodāmības apziņa to izdarītājiem radīs visatļautības sajūtu, un viņi tos atkārtos vēl un vēl, ka vispār reaģēt uz pretlikumīgām darbībām ir katra normāla cilvēka gan tiesības, gan zināmā mērā arī pienākums, ko es arī godprātīgi pildu. M.Brics man teica, ka šis fakts neatbrīvojot mani pašu no nepieciešamības ievērot CSN, ko es, protams, nenoliedzu, bet atbildēju, ka mans t.s. “pārkāpums” ir ļoti nenozīmīgs, salīdzinot ar tiem, ko es pats fiksēju un nosūtīju ceļu policijai, un kuros gandrīz vienmēr amatpersonas nekā pretlikumīga nesaskatīja. “Nu kā nenozīmīgs, un ja nu kāds operatīvais transportlīdzeklis būtu braucis ar 120 km/h no tirgus, TU tad nepaspētu viņam atbrīvot ceļu”, fantazēja Brics. Atbildēju, ka neviens pie pilna saprāta esošs šoferis nebrauks pa šo ceļa posmu ar 120 km/h, pat tad, ja viņš pārvietojas ar sirēnu un signālugunīm, jo katram taču, pirmkārt, ir pašam sava dzīvība dārga.
Visi šie manis izteiktie argumenti M.Bricu nekādi nepārliecināja, viņš paziņoja, ka man par izdarīto pienākoties sods, uz ko es atbildēju, ka noteikti šo nepamatoti uzlikto sodu pārsūdzēšu gan policijas augstākajai amatpersonai, gan vajadzības gadījumā vērsīšos arī tiesā. Teicu viņam, ka savulaik pats ģenerālprokurors radiopārraidē bija mani nepamatoti apvainojis pretlikumīgā darbībā, bet vēlāk viņam nācās konstatēt savu apgalvojumu nepamatotību. Savukārt pats M.Brics atbildēja, ka viņa uzlikto sodu vēl nevienam neesot izdevies “attiesāt”…
Protokola formēšana ilga apmēram stundu, man radās iespaids, ka Brics ar kolēģi tīšām vilcinās, lai mani ilgāk aizkavētu. Sākumā viņi kaut ko runāja ar pašvaldības policistiem, tad tie aizbrauca prom, Brics ar kolēģi kaut ko rakņājās pa minidatoru un veica kopijas no interneta. Mana māte, 2.grupas invalīde, kas nesen pārcietusi insultu, vienu brīdi piegāja pie policistiem un pajautāja, cik ilgi viņai te vēl būs jāgaida un jācieš, ka viņai pasliktinās veselība un nepieciešams laikus nonākt mājās un iedzert zāles, uz ko M.Brics ņirdzīgi pasmējās un atteica: “Pajautājiet to savam vīra kungam! Ak dēls jums tas ir? Nu tad dēlam…viņa, ne jau mūsu dēļ jūs te stāvat!”. M.Brica sejā nebija manāma ne mazākā līdzjūtība pret vecu, slimu cilvēku, taisni otrādi, tā pauda neslēptu prieku, ka sagādājis ir ciešanas ne tikai man, bet arī manai mātei, un ja kādam no mums pēkšņi kļūtu tik slikti, ka nāktos saukt ātro palīdzību, M.Brics droši vien justos kā laimējis loterijā krietnu naudas summu. Kā man ir nācies lasīt no izsūtīto atmiņām, līdzīga attieksme pret saviem upuriem savulaik bija arī čekistiem, kuri nekautrīgi ņirgājās par deportācijām pakļautajiem vārgajiem un slimajiem cilvēkiem: “Nosprāgsiet jūs tur Sibīrijā, varbūt pat vēl pa ceļam braucot…un tā jums, maitām, arī vajag!”. Es teicu mātei, lai sēstas atpakaļ mašīnā, ka nevajag izrādīt savas ciešanas, kas zemiskiem neliešiem tikai izsauc neslēptu prieku.
Pēc tam, kad dokumenti it kā bija noformēti, un arī es biju īsumā sniedzis paskaidrojumu par notikušo, man tika paziņots, ka jāsagaidot atgriežamies Pašvaldības policija, kura vēl kaut kādus “pierādījumus lietā” iesniegšot, lai gan pašu piebraukšanas faktu pie veikala no “nepareizās” puses es biju atzinis jau sākumā. M.Brics man visžēlīgi atļāva iepirkties veikalā, kamēr nebija ieradušies “municipāļi”. Es viņam teicu, ka dzērājšoferu lietas viņi droši vien noformējot daudz ātrāk kā manējo, uz ko M.Brics atbildēja, ka droši vien tā esot tad, kad lietā ir iesaistīta tikai viena, nevis divas policijas, kā manā gadījumā.
Vēl apmēram pēc pusstundas atkal ieradās iepriekš minētais municipāļu busiņš, iedeva M.Bricam un viņa pāriniekam kaut kādus papīrus, un tad vispēdīgi pēc apmēram 1,5 h ilgas ‘marinēšanas” man tika iesniegts kaut kas saburzīta tualetes papīra strēmelēm līdzīgs, uz kura vājā un grūti salasāmā drukā bija uzrakstīts, ka man par “agresīvu braukšanu” tiekot piespriests 100 euro liels naudas sods. Beidzot es tiku atbrīvots un varēju kopā ar savu māti doties tur, kur biju izplānojis. Uz atvadām M.Brics man novēlēja veiksmīgu tiesāšanos, pats, protams, būdams droši pārliecināts par savu pilnīgu visatļautību un nesodāmību.
Formulējums “agresīva braukšana” manā gadījumā ir sevišķi cinisks un absolūti nepamatots apzīmējums. “Ceļu satiksmes likuma” 51.panta 10.daļa nosaka, ka tā esot
1) vairāku tādu citu citam sekojošu Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu izdarīšana, kuri saistīti ar ceļu satiksmei bīstamu vai traucējošu situāciju radīšanu (tieši šo formulējumu attiecībā uz mani savā protokolā ir izmantojis M.Brics); pārējos likumā noradītos variantus šoreiz neapskatīsim.
Uzreiz rodas jautājums – kādā veidā mana rīcība varēja izraisīt satiksmei bīstamu un traucējošu situāciju? Vai M.Brics vai kāda cita persona var parādīt konkrētu transporta līdzekli vai gājēju, kuru es ar savu darbību nostādīju satiksmei bīstamā vai traucējošā situācijā? Vai bija kaut viens cilvēks, kas izteica M.Bricam vai kādai citai personai pretenzijas attiecībā uz mani šajā konkrētajā situācijā? Skaidrs, ka atbilde ir nepārprotama – nē, nevienam es netraucēju, un mana rīcība nevienam nekādus draudus neradīja (pretēji tiem daudzajiem gadījumiem, kurus es biju fiksējis savā videoreģistratorā, nosūtījis policijai, un kur tiešām bija redzamas reālas avārijas situācijas). Drīzāk problēmas varēja rasties, ja es būtu braucis apgriezties līdz krustojumam pie tirgus, kur pārslogotu jau tā gana dzīvo automobiļu kustību, kas īpaši spilgti izpaužas svētku un pirmssvētku dienās. Es vēl saprastu, ja M.Brics nolemtu mani sodīt par zīmes “Iebraukt aizliegts” neievērošanu, ko es formāli tiešām pārkāpu, neradot gan nevienam tādā veidā nekādus draudus, taču termina “agresīva braukšana” lietošana no M.Brica puses manā gadījumā ir klaja “pārkāpuma izzīšana no pirksta” (atcerēsimies viņa fantāzijas par kādu hipotētisku operatīvu auto, kurš varētu šeit braukt ar ātrumu 120 km/h), kas pēc būtības jau robežojas ar likumpārkāpumu, par ko atbildība paredzēta Krimināllikuma 300.pantā.
Mana personība Daugavpils policijas darbiniekiem kopumā ir zināma, savulaik esmu strādājis šai iestādē par tulku, esmu gana apliecinājis sevi kā likumpaklausīgs cilvēks, kurš pats aktīvi cīnās pret visāda veida pārkāpumiem, arī tiem, kas tiek pieļauti ceļu satiksmē. Acīmredzot par to man arī tiek nelaista garām iespēja atriebties un izdevīgā brīdī sodīt mani pašu, cik vien var bargi, par formālu pārkāpumu, kurš, ja vērtē pēc likuma gara, nevis likuma burta, vispār par pārkāpumu nevar tikt uzskatīts.
Kas attiecas uz Daugavpils pašvaldības policiju, tad ar šo iestādi man ir izveidojušās nedraudzīgas attiecības, jo pēdējo 15 gadu laikā tā mani divas reizes ir sodījusi par it kā nepareiza vietā noliktu automašīnu mājas, kuru apdzīvoju jau vairāk kā 30 gadus, pagalmā. Šajā sakarā ir bijuši tiesas procesi, kas radīja problēmas Daugavpils pašvaldības policijas vadībai, tāpēc nebrīnīšos, ja tā ir devusi rīkojumu patruļmašīnām speciāli “medīt” manu auto un pie pirmās izdevības mēģināt atrast iemelsu uzlikt man administratīvo sodu.
Savukārt, manas sabiedriskās aktivitātes ir pozitīvi novērtējuši Daugavpils Domes deputāti, ievēlot mani Transporta komisijā, kurā sekmīgi darbojos jau teju 2 gadus.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto un Administratīvās Atbildības likuma 166. un 167.pantu,
P I E P R A S U
1. Pilnībā atcelt man Mārtiņa Brica nepamatoti uzlikto sodu.
2. Par formāli izdarīto “pārkāpumu” saskaņā ar AAL 11.p.1.d. man aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu.
3. Izvērtēt policista M.Brica rīcību, kurš pilnīgi nepamatoti atņēma man 1,5 stundu laika, nodarot fiziskas un morālas ciešanas man un manai slimajai mātei – 2.gr.invalīdei, situācijā, kad varēja un vajadzēja aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu, ko varēja izdarīt mutiski, netērējot laiku “papīru smērēšanai”. Uzskatu, ka tādi neiejūtīgi, angažēti un juridiski nekompetenti cilvēki policijā strādāt nedrīkst.
4. Gadījumā, ja mans pieprasījums netiks apmierināts, saskaņā ar AAL 41.panta 1.d.1.punktu lūdzu nosūtīt visus mana t.s. “pārkāpuma” lietas materiālus ieskenētā veidā uz manu e-pasta adresi: aivars_666@inbox.lv tiesvedības uzsākšanai.
09.04.2023. Aivars Gedroics
9. Apr 2023 @ 22:50
|
| » Krievijas pilsoņi |
|---|
“NEATDOSIM PUTINAM MŪSU KRIEVUS !!!”
Pēc t.s. okupekļa krišanas daļa Patriotisku, bet lētticīgu tautiešu sāka priecīgi dudināt: “Nu tagad tik sāksies… ja jau okupekļa vairs nav, arī okupantiem būs jāvācas prom. Ar Krieviju sabojāt attiecības vairs nav jābaidās, tāpat tās ir huže ņekuga (sliktāk vairs nevar būt – tulk.), savukārt, Rietumu pasaule mūs beidzot sapratīs; visi taču tagad redz, kas par valsti ir Krievija un kā noskaņots tās pilsoņu absolūtais vairākums, sadzīvot normāli ar viņiem tak nav iespējams…”
Un tik tiešam, vienu brīdi jau šķita, ka “ledus ir sakustējies”; proti, Saeimas deputāti beidzot attapās, ka ļautiņi, kas dzīvo Latvijā, bet ir pieņēmuši Krievijas pilsonību, tiek nezināmu iemeslu dēļ pozitīvi diskriminēti, proti, atšķirībā no citiem ārvalstniekiem, viņiem uzturēšanās atļaujas saņemšanai netiek prasītas ne Valsts valodas zināšanas, ne regulāra legāla ienākumu avota uzrādīšana… Tika nolemts šo dīvainību izbeigt, un no 2023.gada 1.septembra arī viņiem noteikt tādas pašas prasības, no valodas zināšanu pārbaudes gan atbrīvojot personas, kas ir vecākas par 75 gadiem un tās, kas varēs uzrādīt ārsta izdotu spravku, kura apliecina, ka cilvēciņš ir tik slims, ka ne fiziski, ne garīgi nav spējīgs nevienu svešvalodu apgūt un laikam jau arī pats savu dzimto valodu ir vismaz daļēji sācis aizmirst…
Tiesa, šie likuma grozījumi tika pieņemti īsi pirms 13.Saeimas pilnvaru beigām. Kad sanāca jaunā, 14.Saeima, tad atklājās, ka esot gana daudz problēmu minēto likuma grozījumu īstenošanai praksē – nav zināms pat precīzs Latvijā esošo Krievijas pilsoņu skaits, trūkstot valodas inspektoru, kas viņus visus pārbaudīšot, PMLP darbinieki jau tāpat esot pārslogoti, pases mainot un ID kartes izsniedzot, tagad vēl viņiem uzmaukšot uz galvas KF pilsoņu kontroli un “sijāšanu”…utt., utjp. Un, protams, tas viss radīšot arī lielu nestabilitāti valstī, mūsu lielās un draudzīgās kaimiņvalsts pilsoņi varot kļūt pret Latviju naidīgi noskaņoti (līdz šim gan viņi, protams, bijuši pret mums ārkārtīgi draudzīgi…); tātad, neatliekot nekas cits kā likuma grozījumus mīkstināt un to spēkā stāšanos atbīdīt uz vēlāku laiku. Pirmie šo “progresīvo” ideju sāka bīdīt t.s. “Apvienotā saraksta” darboņi, kas, kā to var saprast, sekmīgi pilda šajā Saeimā neesošās “Saskaņas” lomu okupantu un viņa draugu interešu aizstāvībā. Saprotams, ka šleseristi un rosļikovieši ar sajūsmu uzņēma šos priekšlikumus, pederastiski-regresīvie arī atsaucās aicinājumam “nediskriminēt nevainīgus cilvēkus” un “nešķelt vienoto Latvijas sabiedrību”, galu galā, visi tak mēs nodokļus maksājam šai pašai valstij. Tā tad nu būtu t.s. “opozīcija”, bet “pozīcija” sākuma bija nogaidoša, sak, jāvērtē, jādomā, kas un kā…Jenotu līderi, kā vienmēr, solījās, “visu pamatīgi izvērtēt un tad pieņemt izsvērtu lēmumu”, savukārt, “nacionāļi” deklarēja: “Ne soļi atpakaļ ārvalstnieku jautājumā!”, bet to jau neviens nopietni neuztver, labi zina, ka tā tikai viņu sākotnējā pozas demonstrēšana, vēlāk sāksies “reālās situācijas analīze” un bailes “pazaudēt ietekmi valdībā, ko tūlīt izmantos mūsu tautai naidīgi spēki”… Visbeidzot, “zaļie zemnieki” dziļdomīgi klusē, esot gatavi pieslieties tai pusei, kas šiem konkrētajā brīdī būs izdevīgāka…
Principā, manā uztverē, Latvijai naidīgs ārzemnieks nekļūs lojāls no tā, ka iemācīsies mūsu valsts valodu. Es nekad neesmu aizrāvies ar latviešu valodas mācīšanu nelatviešiem, uzskatot, ka tie, kas patiešām to gribēs, paši arī mūsu valodu apgūs, bet tie, kas nevēlas, lai arī neprot, vismaz sastādīs mazāku konkurenci latviešiem darba tirgū. Ko gan deva latviešu valodas apgūšana, piemēram, Ždanokai - vienīgi iespēju iegūt vietu parlamentā, lai vēl jo aktīvāk kaitētu mūsu valstij un tautai? Lūk, un tas pats attiecas ari uz citiem nelatviešiem – latviešu valodas nepratējiem, it īpaši ārvalstu pilsoņiem. Atcerēsimies, ka uz Sibīriju izsūtītie mūsu tautieši rekordlaikā apguva (kas vēl nezināja līdz tam) krievu mutisko un rakstu valodu, bet vai tas padarīja viņus lojālākus Krievijai un tajā valdošajam režīmam? Lūk, tas pats attiecas arī uz nelatviešiem Latvijā; sava taisnība, protams, tiem politiķiem ir, kas apgalvo, ka latviešu valodas apgūšanas uztiepšana mūsu nedraugus vēl jo vairāk nokaitinās. Tai pašā laikā, es neuzskatu, ka mums būtu jācenšas mākslīgi padarīt mūsu ienaidniekus par draugiem. Mums vienīgi jāatrod veids, kā atbrīvoties no Latvijā esošiem mūsu valstij un tautai nevēlamiem cilvēkiem, un, ja valsts valodas zināšanu prasības ir viens no tādiem veidiem, kāpēc gan to lai mēs neizmantotu?
Taču nu kļūst aktuāls cits jautājums – vai mēs maz gribam, lai mūsu tautas ienaidnieki Latviju atstātu? Es bieži pieminu un arī tagad vēlos atgādināt pirms jau padsmit gadiem pidara Streipa pārraidē “Skats no malas” izskanējušo idiota-deģenerāta Daiņa Lemešonoka spārnoto frāzi: “Neatdosim mūsu krievus Putinam! Mums pašiem viņi ir ļoti vajadzīgi!” – atbildot uz jautājumu, kā mums būtu jāreaģē uz Krievijas repatriācijas programmu saviem tautiešiem. Ja būtu tikai viens tāds kretīns, kurš tā domā, tad varētu par to neuztraukties, bet tādu diemžēl ir pa pilnam, pietiek kaut vai paklausīties Latvijas Radio “(Ne)Brīvo mikrofonu”, kur regulāri dzirdamas veceņu žēlabas un pat lāstu un draudu izteikšana tiem, kas mēģināšot “deportēt no Latvijas nevainīgus cilvēkus!”. Ļoti reti kad gadās saklausīt pretēju viedokli, ka jāsāk beidzot atbrīvot Latviju no okupantiem, vismaz tiem, kas ir ārvalstnieka statusā. Jā, Patriotiem tur runāt neļauj, tas tiesa, bet, ja mūsu būtu gana daudz, visiem vienkārši fiziski nespētu aizbāzt mutes, līdzīgi kā karā pretgaisa aizsardzība nespēj notriekt visas ienaidnieka lidmašīnas un dronus, ja to ir pietiekami daudz triecienā palaists. Lūk, un to tad redz mūsu “nacionāļi” Saeimā, un tāpēc tagad jau ir pieņemti 1.lasījumā (un drīz būs arī galīgajā lasījumā) grozījumi “Ārvalstnieku uzturēšanās likumā”, kas paredz nedzīt nevienu ārā no Latvijas, kas līdz 01.09.2023. būs vismaz PIETEICIES likt eksāmenu latviešu valodā, nu, bet kā tur būs ar rezultātiem, to tad laiks rādīs. Sevišķi pretīgi bija klausīties vislatvjatku runas debatēs, kuri dievojas, ka viņi arī mīlot visus Latvijas iedzīvotājus, nevienu negribot dzīt laukā, bet tikai piespiest sākt mācīties latviešu valodu tos, kas arvien vēl to nav apguvuši. Un vispār, likuma izmaiņu mērķis taču ir atvieglot ārvalstnieku stāvokli, kā gan kritiķi to nesaprotot? Tik tiešām, balsojuma rezultāti rāda, ka pret balsoja un atturējās tikai tie, kas laikam uzskatīja, ka nav notikusi pietiekami liela piekāpšanās KF pilsoņu priekšā, bet pret likuma izmaiņām tādēļ, ka tās nozīmē kapitulāciju Latviešu tautas ienaidniekiem, neuzstājās NEVIENS deputāts…un ko gan citu no mūsu saeimeles arī vēl varēja gaidīt?
Ko tad šinī situācijā Latvju Patriotiem atliek vairs darīt? Tikai vienu – neturēt sveci zem pūra, bet iziet ielās ar prasību sākt beidzot Latviju atbrīvot no mūsu tautai naidīgām personām! Vai dienā, kad sprieda par uzturēšanās nosacījumu atvieglošanu KF pilsoņiem, bija pie Saeimas kaut viens protesta pikets? Nē, protams! Nu, ko tad jūs citu varējāt gaidīt? Kam jūs tagad sūdzaties un ko vairs pukojaties? Vai gaidāt, ka citplanētieši atlidos no Kosmosa un cīnīsies jūsu vietā? Daudzi tagad lielās, kā viņi sitīšot moskaļus, kad tie iebrukšot Latvijā no Austrumiem, bet ar jau šeit reāli esošo ienaidnieku, kurš vairumā gadījumu nav bruņots, konstitucionālā un miermīlīgā ceļā tikt galā nevar un negrib! Bet, “ja nu būs jāšauj, tad gan mēs…”. Pašiem nekļūst smieklīgi, tādos pekstiņos klausoties?
Latvieši, ja mēs jau tuvākajā laikā nemainīsimies, mums būs vakars uz ezera ari tad, ja Putins neuzdrošināsies sūtīt savu karaspēku uz NATO valsti! Saprotiet to jel beidzot !!!
PAR NO MŪSU TAUTAS IENAIDNIEKIEM BRĪVU LATVIJU
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
03.04.2023. Aivars Gedroics
3. Apr 2023 @ 20:06
|
| » Kasācijas sūdzība |
|---|
LATVIJAS REPUBLIKAS AUGSTĀKĀS TIESAS SENĀTA
ADMINISTRATĪVO LIETU DEPARTAMENTAM
Brīvības bulv. 36, Rīgā, LV 1011,
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35, tel. 28229894,
e-pasts: aivars_666@inbox.lv
KASĀCIJAS SŪDZĪBA
Administratīvā apgabaltiesa 2023.gada 23.martā triju tiesnešu – M.Osmanes, M.Birzgaļa un A.Šteinbergas – sastāvā nolēma noraidīt manu prasību pieņemt man labvēlīgu administratīvu aktu un piešķirt man invaliditātes grupu.
Uzskatu, ka šis spriedums ir pretlikumīgs un atceļams šādu iemeslu dēļ.
Administratīva procesa likums 5.pants un 6.panats attiecīgi nosaka, ka
5.pants. Privātpersonas tiesību ievērošanas princips
Administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.)
6.pants. Vienlīdzības princips
Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, — atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem.
(15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2004.)
Uzskatu, ka mana gadījumā šie panti netika ievēroti. Netika uzklausīts neviens manis minētais arguments, fakts, ka t.s. “ārsti-eksperti” izskatīja tikai viņiem iesūtītos dokumentus, neizmeklējot un pat neaprunājoties ar mani pašu, lai gan es uzstājīgi lūdzu to darīt; dokumentus vērtējot ļoti angažēti un savtīgi, tīšuprāt mēģinot interpretēt to saturu tādejādi, lai man invaliditātes grupa nepienāktos, nezināmu, man nesaprotamu un joprojām neizskaidrotu iemeslu dēļ pārsūtot manu iesniegumu no Jēkabpils DEĀK un Rīgas DEĀK. Savukārt, abas tiesu instances absolūti nav velējušās iedziļināties lietas būtībā, bet vadījušās pēc principa, ka ārsti visu zina labāk un ka tiesai neesot tiesību iejaukties ārstu kompetencē esošajos jautājumos Ja tas tā ir, tad nesaprotu, kāda vispār jēga ir pārsūdzēt DEĀK lēmumus tiesā?
Par nepamatotu un sava būtībā ārkārtīgi cinisku uzskatu apgabaltiesas apgalvojumu, ka “…ģimenes ārsta laikā no 2012. līdz 2018.gadam veiktie ieraksti medicīniskajā kartē nav attiecināmi uz pieteicēja invaliditātes ekspertīzi 2021.gada beigās. Līdz ar to pirmās instances tiesai tie nebija jāvērtē”.
Uzskatu, ka visi šie dokumenti, kas attiecas uz manu veselības stāvokli gan pirms, gan pēc ekspertīzes veikšanas tiesai obligāti bija jāvērtē, jo tie apliecina manu veselības stāvokli kopumā, hronisku slimību dinamiku gadu garumā, tās attīstību un norises prognozi nākotnē. Tikai visu šo faktoru izskatīšana kopumā var ļaut objektīvi izvērtēt lēmumu par invaliditātes (ne)piešķiršanu manai personai. Apgabaltiesa ne tikai nav vēlējusies vērtēt dokumentus par manu veselības stāvokli, ko iesniedzu pirmās instances tiesai, tā vispār ignorēja arī mana vairogdziedzera ultrasonogrāfijas izmeklējuma rezultātus, ko nosūtīju tai 2022.gada 20.novembrī, un kam var būt svarīga nozīme lēmums pieņemšanā par invaliditātes piešķiršanu manai personai.
Administratīvā apgabaltiesa nav vēlējusies arī noskaidrot Administratīvās rajona tiesas Rēzeknē tiesneša Staņislava Linkeviča iespējamo radniecību ar Daugavpils pašvaldības policijas priekšnieku Aleksandru Linkeviču, ar kuru vadīto iestādi man regulāri ir bijusi konflikti, kurus es tāpat esmu risinājis ar tiesas starpniecību. Domāju, ka šis fakts ir nozīmīgs un varēja būt par iemeslu man nelabvēlīga administratīva akta pieņemšanai Administratīvajā rajona tiesā Rēzeknē.
Administratīva apgabaltiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka lielāka daļa t.s. ārstu-ekspertu, spriežot pēc uzvārdiem, ir krievvalodīgie, kas arī varēja būt noteicošais faktors, lemjot par invaliditātes nepiešķiršanu man kā Latviešu Patriotam un cīnītājam par okupācijas seku novēršanu Latvijā.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto un vēlreiz atsaucoties uz LAPL 5. un 6.pantu,
L Ū D Z U departamentu:
1. Pieņemt izskatīšanai manu kasācijas sūdzību un lemt par administratīvās apgabaltiesas lēmuma lietā Nr. A420122022 atcelšanu un lietas nodošanu jaunai izskatīšanai citā tiesnešu sastāvā.
2. Atbrīvot mani no tiesas nodevas samaksas, par pamatu ņemot manu gadu ienākumu deklarāciju par 2022.gadu.
27.03.2023. Aivars Gedroics
27. Mar 2023 @ 14:16
|
| » 16.marts, 2023.gads |
|---|
UN KĀRTĒJO REIZI ATKAL PAR 16.MARTU…
Laikam neviens cits temats un datums nav tik daudz reižu apmuļļāts manās publikācijās kā 16.marts un ar to saistītie pasākumi. Diezgan droši var teikt, ka laikam pat abu roku pirkstu nepietiktu, lai tās visas saskaitītu. Pirmoreiz šim tematam pieskāros avīzē “Latvietis Latvijā” tālajā 2000.gadā, kad aicināju leģionārus un viņu atbalstītājus uz neredzētu pārdrošību – uzvilkt vecās formas un ordeņus un soļot pūtēju orķestra pavadībā. Nekas supergrandiozs tas gan, vismaz manā uztverē, nebūtu – okupanti 9.maijā tā allaž mēdza soļot Rīgā, Daugavpilī un teju visās pārējās lielākajās pilsētās Latvijā. Tomēr, kā jau saka veca paruna: kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Nemaz nebiju izbrīnījies un neko citu nebiju arī gaidījis no okupantu saziņas līdzekļiem, kam mans aicinājums bija kā “bullim sarkana lupata”; viņu dusmas mani tikai uzjautrināja un izsauca no manas puses nicīgus smieklus. Nepatīkamu pārsteigumu gan sagādāja pašu leģionāru organizāciju vadoņu reakcija, kuri manu ieteikumu uztvēra kā “organizētu provokāciju” un stingri paziņoja, ka nekad un nekādos apstākļos viņi TĀDĀ gājienā nepiedalīšoties. Sevišķi ārdījās pseidonacionālais Latvijas Radio 1 žurnaļuga Atis Skalbergs, kurš savā radiopārraidē uzaicināja toreizējo LNKB vadoni Nikolaju Romanovski, pēdējais savukārt stingri apsolīja provokācijām neļauties un neveikt nekādu nacisma slavināšanu. Ja ticēt Skalbergam, tad līdzīgu nostāju bija ieņēmis arī no Zviedrijas pārbraukušais dzejnieks Andrejs Eglītis un DV ārzemju nodaļas vadonis Varimants Plūdonis.
Es jau toreiz sapratu, uz ko šie cilvēciņi velk – ja nedrīkst soļot formās un ar orķestri, tad drīz nedrīkstēs soļot vispār – jebkādā izskatā! Pēc gada es uzrakstīju tamlīdzīgu feletonu, kurā aicināju turpmāk vairs gājienos neiet, bet pa vienam ātri pieskriet pie Brīvības pieminekļa, nomest puķīti un fiksi laisties lapās, kā tas parasti tika darīts PSRS laikos, ja kāds tomēr bija tik drošs, ka nolēma aiznest puķes “Mildai”. Un tā tas diemžēl arī notika, 2001.gadā gājiena nebija, aizbildinoties ar to, ka piemineklis tiek remontēts. Savukārt, 2002.gadā, kad tika lemts jautājums par Latvijas uzņemšanu NATO, LNKB un tamlīdzīgas organizācijas saņēma “siltus ieteikumus” labi apdomāt, vai vajadzīgs ir leģionāru gājiens, kuru taču pasaule varot nepareizi saprast. Sevišķi aktīvs “padomdevējs” bija organizācijas LATO vadonis, žīds-čekas aģents Grigorijs Krupņikovs. Un nav nekāds brīnums, ka LNKB vadonis Romanovskis un pārējie leģionāru runasvīri rūpīgi ieklausījās šajos padomos un teica – jā, paldies, mēs visu sapratām, gājienu turpmāk vairs nebūs. Visžēlīgi tika atļauts šai dienā pulcēties Lestenē, tas Rietumu un Austrumu draugiem (pagaidām vēl) pārāk netraucējot.
Bija tomēr cilvēki no tagad vairs neeksistējošā “Kluba 415” un fonda “Latvietis”, kas negribēja samierināties ar šādu “varonīgu” rīcību un pieteica savus gājienus šajā datumā. Izrādot cieņu šo cilvēku drosmei un vienlaikus nicinājumu LNKB un DV (peļķes zvirbuļu, kā tos pareizi bija nosaukusi Patriote Liene Apine) konformismam un gļēvumam, arī es piedalījos gājienā. Līdz šim to nebiju darījis gan aizņemtības dēļ, gan arī tāpēc, ka nevēlējos stāties blakus mūsu varturiem –nodevējiem, kuri vēl 1990.gadu beigās paši labprāt piedalījās šajos gājienus, līdz vienu brīdi toreizējais premjers A.Šķēle par neatļautu dalību gājienā formas tērpā lika demisionēt toreizējam NBS komandierim J.Dalbiņam (pēcāk Andrītis Jurīti gan uzņēma sevis izveidotajā “TP”, un viņi kļuva par labākajiem draugiem, vēl vairāk – Jurītis pats aicināja latviešus būt prātīgiem, uz provokācijām neiekrist un nekādos “ekstrēmistu gājienos” turpmāk nepiedalīties). Nebūs lieki atgādināt, ka šajā datumā mūsdienu čeka, kas toreiz saucās Drošības policija, vēl pirms gājiena sākuma aizturēja uz ielas LNF vadītāju Aivaru Gardu, kuram sestdienā (!) esot bijis steidzīgi jāsniedz liecības par grāmatu “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”, kurā esot aizskarts ļoti nozīmīgas un cienījamas valsts amatpersonas, Latvijas Radio šefa Dzintra Kolāta (šis tips, kurš pats pauda tiešām izteiktu, organisku naidu pret A.Gardu un viņa atbalstītājiem, tagad sociālos tīklos sācis Latvju Patriotu tēlot), gods un cieņa – toreiz šāda rīcība skaitījās kriminālpārkāpums. Savukārt, bēdīgi slavenā Juta Strīķe (īstenībā Anna Potapova), kas arī toreiz strādāja DP, uzklupa A.Gardas vietniecei L.Apinei, nezināmu iemeslu dēļ vēloties viņu aizturēt, bet atkāpās, kad saņēma no drosmīgās Lienes fizisku pretdarbību. Vēl notika kasīšanās arī pie cilvēkiem, kas bija ieradušies Aizsargu formas tērpos, drošībnieki apgalvoja, ka tie neesot oficiāli reģistrēti, tāpēc publiskos pasākumos tos nedrīkstot lietot. Kopumā ņemot tomēr gājienu izjaukt neizdevās, tas notika, lai arī ne tik kuplā skaitā, kā līdz šim bija noritējis. Protams, saziņas līdzekļi skandināja, ka Rīgā soļojuši provokatori, bet pareizie latvieši esot pulcējušies Lestenē. Manī šis fakts tikai stiprināja pārliecību, ka rīkot gājienu bija labs un pareizs lēmums.
Nākamajos gados arī gājieni noritēja bez oficiālas leģionāru organizāciju vadoņu līdzdalības. Es par to tikai priecājos, nevēlējos redzēt sev blakus šos vecos gļēvuļus un kretīnus, tādus kā, piemēram, tas pats N.Romanovskis (neoficiāli biju dzirdējis, ka viņš esot arī pamatīgs alkoholiķis). 2004.gadā gan gājienā nevarēja piedalīties A.Garda, jo 12.martā bija guvis smagus miesas bojājumus teroraktā, ko L(PS)R drošības iestādes ja arī pašas neorganizēja, tad vismaz piesedza un izmeklēt principā nevēlējās. Tomēr visādi citādi gājieni 2003., 2004., 2005.gadā noritēja bez īpašiem incidentiem. Un tad pienāca 2006.gads, kad toreizējā premjera A.Kalvīša valdība “valstu attiecību uzlabošanas nolūkā” nolēma juridiski uzdāvināt Krievijai faktiski sen jau tās okupēto un inkorporēto Abrenes apriņķi. Baidoties, ka Putins varētu apvainoties un nepieņemt šo dāvanu no valsts, kurā, kā apgalvo viņa paša kontrolētie saziņas līdzekļi, pa ielām maršējot esesieši, Kalvītis deva komandu – šogad “saknē apcirst” jebkurus leģionāru godināšanas pasākumus Rīgā. Protams, ne jau viņš viens pats to lēma, gala vārds piederēja Nacionālajai Drošības Padomei, kuras vadonis, kā zināms, ir Valsts prezidents, toreiz tā bija gaišā saulīte Vairiņa. Vēl tagad netrūkst plānprātīgu, bet nekaunīgu večuku, kas mēģina iestāstīt, ka prezidente par lēmumu naktī uz 2006.gada 16.martu aplikt dzelzs žogu ap Brīvības pieminekli neko neesot zinājusi (cik gan bija tūkstošu naivu ļautiņu, kas savulaik apgalvoja, ka Staļins neko nezinot par represijām pret nevainīgiem cilvēkiem, ja viņš zinātu, neko tādu nepieļautu). Tā vai citādi, bet togad gājiens (es tajā nevarēju piedalīties, jo strādāju) tiešām tika izjaukts, turklāt, pilnīgi bez kāda iemesla (pareizāk sakot – it kā, lai novērstu nekārtību rašanos) tika atkal aizturēts A.Garda kopā ar visām 4 viņa vietniecēm. Vēlāk tiesa konstatēja, ka ne uz kādām nekārtībām šie cilvēki nevienu nebija aicinājuši, tāpēc aizturēt un sodīt viņus nebija nekāda pamata. Kāpēc sodu tādā gadījumā nesaņēma paši Latvju Patriotu nelikumīgie aizturētāji, uz to vislabāk lai atbild Gardas kungs un citi, kas tika aizturēti. Katrā ziņā skandāls izcēlās pamatīgs, masu saziņas līdzekļos pamatoti tika vilktas paralēles ar 1987.gadu, kad miliči un KGB līdzīgi izrīkojās ar kustības “Helsinki-86” organizēto akciju dalībniekiem… Galu galā varturi tomēr saprata, ka šoreiz ir “pāršāvuši pār strīpu”, un turpmākos gados vairs Brīvības piemineklis pilnībā iežogots netika, lai gan parasti pirms zīmīgā datuma Brīvības pieminekļa laukumā parādījās barjeras, kas tika uzstādītas ‘drošības apsvērumu dēļ’. Tāpat ik pa laikam izskanēja baumas, ka labāk tomēr pie Mātes Latvijas šajā dienā neiet, jo iespējamas visādas provokācijas un pat terora akti. Šķiet, ka tas bija 2007.gads, kad tika palaista pīle, ka pie pieminekļa varot būt noslēpts spridzeklis. Laikam arī paši varturi to uztvēra nopietni, jo tik lielu skaitu policijas suņu vienkopus es redzēju pirmoreiz, šķiet, ka bija savesti visi četrkājainie palīgi, kas vispār bija Iekšlietu struktūru rīcībā. Viss, protams, beidzās laimīgi, suņu klātbūtne varbūt arī atturēja vienu otru antifa, kas bija plānojis stāties ceļā gājienam un kliegt “Fašizm ņe projģet!”.
Vispār gan protestētāju akcijas ar katru gadu kļuva arvien asākas un nekaunīgākas. Tika lietotas sirēnas, vienreiz palaists krievu maršs “Proščaņije slavjanki” (kā vēlāk noskaidrojās, to bija noorganizējis nu jau velnam dvēseli atdevušais Rīgā dzimušais lielkrievu šovinists Mihails Zadornovs, kurš pats par to lielīgi stāstīja savā humora pārraidē); dabiski, ka šīs skaņas pilnīgā nomāca “Vilku” dziedātās dziesmas, kurām nebija nekāda pastiprinājuma, savukārt, par orķestra klātbūtni neviens i nedomāja parūpēties. Svilpieni un kliedzieni ziedu nolikšanas un runu teikšanas laikā pie pieminekļa jau vispār bija pilnīgi ierasta lieta. Patrioti iemācījās tam visam nepievērst uzmanību, savukārt, gļēvuļiem tas bija labs arguments, kāpēc viņi pasākumā nepiedalās, jo negribot tikt no latviešu tautas ienaidniekiem aprieti un apsmieti. Uz jautājumu, kāpēc mums jābaidās būtu no okupantiem, nevis viņiem no mums, un vai vispār mēs savā zemē esam saimnieki, viņi vairījās gan atbildēt.
Atsevišķi vērts ir apskatīt viltusnacionālās partijeles “Visu Latvijai”, kas vēlāk apvienojās ar faktiski jau politiski bankrotējušo “TB/LNNK”, nostāju 16.marta sakarā. Praktiski uzreiz pēc šī veidojuma dibināšanas tā vadoņi izvairījās aicināt tautu pulcēties 16.marta pasākumos Rīgā. Ja viņi paši arī gāja gājienā, tad klusi un nemanāmi, kā privātpersonas, nevis organizācijas pārstāvji. Oficiāli tika aicināts aizstāt gājienu ar karogu aleju pie Brīvības pieminekļa, vai vienu gadu pat Raivītis &Co izdomāja, ka tieši šinī dienā esot jākļūst par kolektīviem donoriem (tā teikt, viņi tur gājienā soļo, bet mēs vārda tiešā nozīmē asinis lejam). Un vispār, viņi pievienojās kopējam korim, ka īstā vieta leģionāru godināšanai esot Lestene. Vēlāk, redzot, ka Patriotu vairums tomēr izvēlas šai dienā gājienā Rīgā piedalīties, viņi mainīja taktiku un paši uzņēmās iniciatīvu 16.marta gājiena pieteikšanā, tai pašā laikā būdami gana gļēvi, lai darītu to savas partijas vārdā, par aizsegu izmantojot “Daugavas Vanagu Latvijā” Limbažu (diez kāpēc tieši šīs pilsētas) nodaļu. Un pārējie tad varēja atviegloti uzelpot, sak, cik labi, ka viņi uzņēmās organizatoru rūpes, mums atliks tikai paņemt puķītes un pievienoties gājienam. Diemžēl netika ņemts vērā sen zināmais sakāmvārds par to, ka tas, kurš maksā, arī pasūta mūziku. Vislatvjatkas, ņemot talkā rīkļu rāvējus no pašu nolīgtās apsardzes firmas “kārtības uzturēšanas nolūkā” sāka stumt laukā no gājiena dalībnieku vidus viņiem netīkamas, politiski nevēlamas personas… Kā viens no pirmajiem tādiem gadījumiem jāmin bēdīgi slavenā Imanta Parādnieka rīkojums policistiem aizturēt (saprotams, ka tas tika fiksi izpildīts) Patriotus Uldi Freimani un Edgaru Dambīti, jo viņi turēja rokās plakātus, kas kaut ko ne pārāk glaimojošu vēstīja par ebrejiem. Tāpat bija vairāki gadījumi, kad tika aizturēti un nelaisti pie Brīvības pieminekļa Ukraiņu Patrioti, kas nesa “ekstrēmistisku” simboliku (organizācijas “Labējais sektors” un citu Sorosam netīkamu Ukraiņu Patriotu apvienību regālijas), reiz kādam ukrainim pat tika atsavināts nepareizais karogs, viņš diemžēl uzskatīja par pārāk ķēpīgu lietu tādēļ ar Latvijas mentiem tiesāties. Arī pret sevi es izjutu nepārprotami vērstu nepatiku, kad 2016. un vēlāk arī 2017.gadā bēdīgi slavenais vislatvelis-deģenerāts, kurš bija uzņēmies godpilno misiju vadīt Saeimas Ārlietu komisiju, Rihards Kols ar savas toreizējās palīdzes Ilzes Bernātes starpniecību ultimatīvi pieprasīja man noņemt no rokas apsēju ar oficiāli reģistrēto biedrības “Latvietis” simboliku – auseklīti kopā ar Ugunskrustu. Faktiski es biju vienīgais šīs biedrības dalībnieks, kas publiskos pasākumos šo apsēju ar simboliku nēsāju. Pēdējo reizi incidents notika tieši šīs organizācijas faktiskā vadītāja Leonarda Inkina acu priekšā. Uz manu vēlāk uzdoto jautājumu, vai viņam mani šinī gadījumā nebija jāaizstāv, Leonards tikai paraustīja plecus un atteica: “Ko es varēju darīt, neesmu taču pasākuma organizators”. Toreiz es vēl nezināju, ka pats Leonards grib ieņemt Saeimā analogu amatu kā Bernāte, tāpēc nesāks jau lekt acīs saviem potenciālajiem darba devējiem. Es izlēmu necīnīties kā Dons Kihots viens pret pārspēku, jo izredžu uzvarēt praktiski nebija nekādu, apsēju noņēmu, bet stingri nolēmu vairs 16.marta pasākumos nepiedalīties, kamēr to organizēšanu uzņemsies vislatveļu banda. Galu gala neliešu un nodevēju vislatviešu pretīgos purnus man gana riebjas skatīties jau televīzijā, kāda vajadzība man ar viņiem vēl tikties uz ielas klātienē? Savus piedzīvojumus 16.martā es katrreiz sīki aprakstīju savā blogā: http://klab.lv/users/aivars_666/, kā arī nosūtīju avīzei “DDD”, kur tie lielākoties arī tika publicēti. Es arī informēju tautiešus, ka un kāpēc turpmāk mani 16.marta gājienos Rīgā vairs sastapt nevarēs, kamēr nekas būtiski nemainīsies to organizēšanas procesā.
Turpmākajos gados teju katrreiz, tuvojoties zīmīgajam datumam, aicināju cilvēkus un organizācijas, ko uzskatīju par patriotiskām (biedrību “Latvietis” es drīzumā pametu, redzot, kā mainījies pēc gaidītā amata saņemšanas Saeimā ir manis jau minētais tās faktiskais vadītājs) pieteikt savu, alternatīvu gājienu Rīgā, 16.martā, bet par atbildi saņēmu apmēram šādu verdiktu: “Ja tev, vecīt, ir kādas problēmas ar Raivi un viņa kompāniju, tad pats arī piesaki, bet mūs viss apmierina, mēs varam soļot arī kopā ar viņiem”. Man nekas neatlika, kā secināt, ka jāgaida, kad vislatveļu banda sāks aiztikt arī pārējos, ka tas tā būs, šaubu nebija ne mazāko. Un, lūk, šogad, 2023.gada 16.martā, tas arī notika – gājiena organizatori aizliedza LNF biedriem un atbalstītājiem demonstrēt plakātus ar prasību pēc dekolonizācijas un, kas pats absurdākais, pasākuma laikā izdalīt oficiāli reģistrētu, legāli iznākošu avīzi “DDD”. Līdz šim visos 16.marta pasākumos avīzes tika dalītas bez jebkādiem traucējumiem, un nevienam neienāca prātā likt tam šķēršļus.
Kāds no visa notiekošā izriet secinājums? Pirmkārt, jāpārtrauc jebkura sadarbība ar kādu no vislatvjatkām, vienalga, vai tā būtu Saeimā vai ārpus tās. Otrkārt, beidzot jāatrodas kaut vai dažiem tiešām Patriotiskiem Latviešiem, kas pieteiks savu, alternatīvu gājienu Limbažu zvirbuļiem, kurā tad varēs dalīt tās avīzes, kuras paši gribēs un demonstrēt tos plakātus, ko uzskatīs par vajadzīgu…utt. Treškārt, jāsūdz tiesā pasākuma organizatorus par to, ka viņi rupji ierobežoja pasākuma dalībnieku elementārās cilvēktiesības, ko viņiem garantē Satversme!
Paliek tikai jautājums – vai ir kāds vai kādi, kas varēs un gribēs to visu darīt ??? Godīgi sakot, esmu pamatīgi vīlies vairākos cilvēkus, ko līdz šim uzskatīju par tiešām Īstiem Patriotiem… Par Leonardu Inkinu jau izteicos, arī partijas “NS-Taisnīgums” vadonis Viktors Birze, pēc tam, kad sāka nodarboties ar spirtoto dzērienu ražošanu, arvien vairāk sāk politiski līdzināties Raivim Dzintaram, viņa partijas valdē prevalē cilvēki, kas noliedz dekolonizācijas nepieciešamību. Pēdējā cerība ir A.Garda un Nacionālā Fronte, ja neko nedarīs arī viņi, tad…
PAR LATVISKU LATVIEŠU LATVIJU BEZ OKUPANTIEM UN KANGARIEM
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
19.03.2023. Aivars Gedroics
19. Mar 2023 @ 18:25
|
| » Vatņiki |
|---|
VAI MUTES AIZBĀŠANA VATŅIKIEM IR PANACEJA ???
Plašsaziņas līdzekļi paziņojuši iepriecinošu vēsti – saskaņā ar nez kādām tur t.s. “socioloģiskajām aptaujām” (uzreiz nāk prātā izteiciens – ir mazi meli, lieli meli, milzīgi meli un statistika) visā Latvijā tikai apmēram 4% iedzīvotāju izteikti atbalstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. No tā varot secināt, ka mums neesot jāuztraucas par t.s. “5.kolonnas” klātbūtni – tā esot maza un nenozīmīga un kritiskā brīdī neko īpaši sliktu mums, Latviešiem, nodarīt nevarēšot.
Lai nu paliek uz aptaujas veicēju sirdsapziņas tās publiskoto datu patiesīgums – pieņemsim, ka tur nekas nav nedaskaitīts un pielabots, lai dabūtu tādu rezultātu, kādu aptaujas pasūtītājiem vajag, nevis tādu, kāds tas ir patiesībā. Pieņemsim, ka nekas tamlīdzīgs nav darīts, un aptaujas rezultāti ir publiskoti tieši tādi, kādi arī tie tika iegūti. Un vai tas liecina, ka Latvijā tāpēc “viss ir ok”? Manuprāt, atbilde ir – nē, nē un vēlreiz nē !!!
Nav noslēpums, ka pēc 2022.gada 24.februāra visiem zināmajiem notikumiem mūsu valsts drošības iestādes no varturiem saņēma rīkojumu – jūs visu laiku kasījāties klāt latviešu naciķiem, okupantu vatņikus saudzējāt, bet nu situācija ir mainījusies, tagad vajag rīkoties otrādi. Un tik tiešām – ja sākumā internets Latvijā bija pilns ar Putina “ierobežota apjoma militārās akcijas” slavinājumiem, pakāpeniski, maz pamazām šādu ierakstu skaits sāka dilt. Okupanti un viņu draugi no degradējušos letiņu vidus patiesībā nemaz tik drosmīgi nav (to pierāda kaut vai viņu pasīvā rīcība t.s. Pārdaugavas okupekļa demontēšanas laikā), tāpēc gadījumā, ja viņiem piezvana kāds no VDK, ai, nē, piedodiet, VDD, un pasaka – ziniet ko, cienījamais kungs (kundze), ja jūs turpināsiet savā profilā retvītot Putinu un Lavrovu, tad tas jums var draudēt ar krimināllietas ierosināšanu pēc … panta un cietumsodu līdz… gadiem; tad viņi uzreiz “visu saprot” un visas nevēlamās publikācijas izdzēš, vai vismaz jaunas tādas vairs neliek. Tas, protams, nenozīmē, ka viņš, šis nožēlojamais cilvēciņš, ir mainījis savas domas, viņš bija un paliek arvien Putina draugs un Latviešu tautas ienaidnieks, tikai viņš saprot, ka “patrons” patlaban ir aizņemts Ukrainā un apspiestajiem tautiešiem palīgā nenāks gadījumā, ja tos vietējie varneši bāzīs kurķī, tāpēc uzskata par tālredzīgāku un gudrāku ieņemt mēmās zivs pozīciju, kad viņam kāds uzdod “kutelīgus” jautājumus, vai arī izvēlēties atbildes “man grūti pateikt” vai “vainīgas abas puses”, “abiem ir jāsamierinās un jāpiekāpjas”. Nezinu, cik šāds salīdzinājums ir korekts, bet viņu uzvedība daļēji atgādina Latviešu uzvedību PSRS laikā – tādu kā G.Astra, kas atklāti lēca acīs varai, bija absolūtais mazākums, bezmaz uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, vairums vai nu aktīvi kolaborēja, vai arī izvēlējās pozīciju – es neko nezinu un nesaprotu, paļaujos uz varas nesējiem, kā tie izlems, tā arī būs labi. Un izrādās, ka okupācijas varas iestādēm īpaši neko vairāk arī nevajadzēja, tu varēji iekšēji nejūsmot par t.s. “padomju varu” un pat savā dziļākajā būtībā to ienīst, tas nekas; galvenais, ka šīs savas domas tu paturēji pie sevis, nevienam nepaudi ne mutiski, ne rakstiski… tad drošībniekiem likās, ka viss ir labi, Neatkarīgu Latviju neviens nevēlas, padomju vara Latvijā būs līdz pat Pastardienai. Bet tad sākās Atmoda, 1987.-88.gads, un paskat, cik cilvēku – desmiti un simti tūkstošu tautiešu izgāja ielās, prasot atjaunot Brīvo Latviju, kas, izrādās, vienmēr bijusi viņu sirdīs, tikai rūpīgi slēpta, nepausta uz āru, lai sevi un savu ģimeni paglābtu no represijām…
Lūk, līdzīga situācija šobrīd ir ar vatņikiem Latvijā – pret viņiem ir ierosinātas krimināllietas, daži ir pat jau notiesāti – lielākoties gan ar simboliskiem sodiem, bet viņiem bail arī no tādiem – tāpēc viņi vairumā ir nolēmuši “nolaisties pagrīdē”, cerot gan, ka ne uz ilgu laiku, jo, kad Vovans tiks galā ar riebīgajiem hoholiem, viņš nāks uz šejieni, un tad gan mēs izvilksim savus paslēptos stroķus un tiem gansiem-pidarasiem velnu parādīsim. Un tā tas arī būs, es nemaz nešaubos! Visdrausmīgākais, ka pietiekami daudz tādu ļautiņu ir bruņotajās struktūrās – armijā, policijā, robežsardzē, zemessardzē, apsardzes firmās… pēc obligātā militārā dienesta ieviešanas viņu kļūs vēl ievērojami vairāk. Domāju, ka kritiskā brīdī atklātos – Putina draugu Latvijā ir nevis 4%, bet vismaz 40%, savukārt, Daugavpilī to varētu būt 80-90% robežās, un nav nekādas nozīmes tam, vai šo pilsētu vada pēdējā laikā tik daudz (lielākoties, protams, pamatoti) kritizētais Elksniņš, vai arī pie varas atgrieztos sorosiešiem tīkamais, “patriotiskais” Dirsplēsis vai kāds pēdējā “klons”.
Kas tad būtu jādara, kur ir izeja no pašreizējās situācijas? Riskējot kļūt nepopulārs nacionālpatriotu aprindās, es ieteiktu savādāku rīcības modeli – atļaut Latvijas iedzīvotājiem brīvi paust savus uzskatus Ukrainas jautājumā. Protams, man, kā jebkuram Normālam Latvietim, būtu ārkārtīgi pretīgi jebkurā valodā lasīt Hutina rīkļurāvēju bandas paveikto zvērību apjūsmošanu un attaisnošanu, bet, no otras puses, mēs beidzot uzzinātu to personu, kas jūsmo par genocīdu pret ukraiņiem, un, līdz ar to, acīmredzami gribētu to pašu īstenot arī pret Latviešiem, reālos apmērus un patieso skaitu. Patlaban mēs rīkojamies kā dakteris, kurs dod slimniekam pretsāpju un karstumu mazinošos preparātus, bet neko nedara, lai likvidētu šo parādību cēloni – iekaisuma procesu viņa ķermenī. Slimniekam maldīgi šķiet, ka viņam it kā kļūst labāk, bet patiesībā slimība turpina progresēt, tikai viņš to nejūt, līdz pēkšņi sākas sepse, viņš zaudē samaņu un aiziet pie tēviem… Lūk, tā var notikt arī ar mūsu tautas organismu – aizbāzuši mutes vatņikiem, mēs vieglprātīgi domājam, ka viņu it kā nav vai ir ļoti maz, bet patiesība ir krietni drūmāka - viņu ir daudz, Latgales novadā pat ļoti daudz…
Mans ieteikums būtu sākotnēji ļaut viņiem visiem droši, atklāti izpausties, nesodīt viņus (pagaidām), bet rūpīgi izpētīt, apzināt, kas viņi tādi ir, kur dzīvo, kur strādā, ar ko ikdienā uztur sakarus, vai viņi tikai vārdos apjūsmo Putina veikto genocīdu, vai varbūt jau ir savākuši ieročus, lai palīdzētu to īstenot arī praktiski. Un tad vienā brīdī, līdzīgi kā tas notika 1934.gada 15.maija rītā, pēc iepriekš sagatavota plāna viņus visus negaidīti arestēt un sākt lustrēt. Tos, kas nebūs darījuši neko vairāk kā vien jūsmojuši par Hutina bandas “varoņdarbiem”, varētu neturēt aiz restēm, bet, neatkarīgi no viņu tautības un pilsonības, nosūtīt pāri Zilupei pie viņu drauga un domubiedra, kurš, cita starpā, ir apsolījies uzņemties šefību par visiem bijušās PSRS pilsoņiem un viņu pēctečiem. Savukārt, tos, kas būs jau apliecinājuši sevi kā reālus potenciālos diversantus un slepkavniekus, uz ilgāku laiku jāievieto patiešām stingra režīma ieslodzījuma vietās, kur jāliek viņiem strādāt, kaut vai, piemēram, šūt drēbes ukraiņu karavīriem, bet pēc soda izciešanas arī no Latvijas izraidīt. Lūk, tā būtu reāla rīcība, strutaina augoņa izoperēšana, nevis tā radīto seku mazināšana un labticīgā pacienta maldināšana, ka viņš tiekot rūpīgi un efektīvi ārstēts. Bet vienlaikus es arī godīgi apzinos, ka no pašreizējiem varturiem neko tādu nesagaidīsim, pat iepriekšējās Saeimas pieņemto likumu par valsts valodas pārbaudi Krievijas pilsoņiem viņi, visticamāk, mēģinās izvarot tādejādi, ka neviens KF pilsonis reāli Latviju nepametīs. Neviena Saeimā esošā partija taču nav pat ieminējusies, ka Latviju būtu nepieciešams dekolonizēt, arī atsevišķi deputāti par to nerunā, sakot ar Gloriju Grevcovu un beidzot ar Edvīnu Šnori. Tā kā, Latvieši, ja jūs tiešām vēlaties atbrīvot mūsu zemi no naidīgiem elementiem, kas nevar sagaidīt izdevīgu brīdi, kad varēs šaut mums gan krūtīs, gan mugurā, jums jāiziet ar šādu prasību ielās! Un, protams, pašiem nav jākautrējas ziņot drošības iestādēm par katru jūsu apkārtnē esošo personu, kas vairāk vai mazāk aktīvi apjūsmo putinistu aktivitātes un berzē rokas, ka skoro naši vernutsa (“drīz mūsējie atgriezīsies”). Paralēli arī paši varat veidot šādus sarakstus, kā to, starp citu, mūsu ienaidnieki dara ar Latviešu Patriotiem, nemaz to īpaši neslēpjot. Tad jau redzēsim, kuru veidotie saraksti būs vairāk noderīgi nākotnē !!!
PAR MŪSU TAUTAS INTERESĒM UN TĀS PASTĀVĒŠANU JĀCĪNĀS IR MUMS PAŠIEM !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
18.02.2023. Aivars Gedroics
18. Feb 2023 @ 16:49
|
|
|