| |
[7. Maijs 2007|16:26] |
Viņi naca. No visurienes. Bija redzami gan aiz kalna, gan pie meža, gan pāri klajumam. Mums rokās atradās neznokurienesizlidušiunatradušies veca parauga automāti, kurus krievi nelietoja. Vairāk tākā pēc britu izskatījās. Paši kā tiko no mājas iznākuši, parastā un plānā apģērbā, kā nekā vasaras vidus.
Un..
Un tad mēs tos redzējām. Helikopterus. Vakara rietošajā saulē (nevarēja dot vairāk par pulkstens septiņiem) tie nāca kā tāds sakārtots oranžu siseņu bars. Milžīgā kāsī. Ierindā. Simtiem. Nē, tūkstošiem. Vējš pūta mums pretī, tāpēc to draudīgā un apokaliptiskā rūkoņa apņēma mūs visus. Sētu un kaimiņus. Visapkārt lodāja sasodītie karavīri, kuri, likās, ir neskaitāma daudzumā. Visi ar tādām kā zemessargu micēm un vecām šautenēm, ne ar kalašņikoviem un ķiverēm. Un pēkšņi no mājas stūra parādījas mašīna. Vecs "GAZ" militārajā krāsā un ar brezenta jumtu pāri kravas kastei. Tās aizmugurējais brezents plandēja vējā, un varēja redzēt sēdošo kareivju kājas, parastās kurpēs un zaļu drēbi aptītas.
Un tad mēs metāmies bēgt.... |
|
|
