| |
[29. Okt 2007|14:25] |
"...Viņš norādīja uz viensētu, kas pavērās aiz mājas.
- Te mans tēvs bija iecerējis izveidot pats savu saimniecību, pats savu dvēseles oāzi... - vīrietis sadrūma. Ikviens apkārt stāvošais zināja, ka zirgu pēdām izbradātā zeme, stallis sētas viņā galā, pirts pie pašrakta ezeriņa kalna pakājē un šķūnis ar kumeļiem domāto sienu pēc pārdesmit minūtēm būs noslaucīts no zemes virsas. No zemes dvesa siltums, un varēja dzirdēt, kā ķeve stallī gaida atnešanos.
Pāri idillei pāršalca silts pēcpusdienas vējš.
- Aiziet, nekavējamies, pēc piecām minūtēm bumbas trieciens visu aiznesīs pa gaisu!... - viņs iesaucās un ieveda visus mājā. Dzīvojamās istabas vidū atradās metāla lūka, ko vīrietis atvēra. Zem kājām parādījās dziļa aka, kura viņš mudināja rāpties.
- Kabīne būs katram individuāli, - viņš skaidroja. - Letarģiskajam miegam sabiedrību nevajag. Un šāda sistēma radiāciju aiztur daudz labāk.
Visi ielīda pagrabā un, atraduši savu vietiņu, apsēdās četrkantīgajā kapsulā. Vīrietis atsāka skaitīšanu: 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1...
Viņš pamodās. Pārējie vēl gulēja. Ar spēku atgrūdis to pašu lūku, kura bija viņus paglābusi, un izslējis galvu pāri slieksnim, vīrietis savās acīs ieraudzīja pārsteidzošu ainu. Viņi tik tiešām bija gulējuši ilgu laiku.... |
|
|
