Mani "piedzīvojumi" ar e-klasi (daži skati uz mūsu izglītības sistēmu un mūsu reklāmas industriju)
Ievads. Pirms vairākiem gadiem, kad DEAC tikko kā bija palaidis e-klasi, mēģināju par to ieminēties vecākās meitas klases vecāku sapulcē. Uz mani paskatījās kā uz mazo meža dīvainīti. Sak, tie IT darboņi tiešām ir atrauti no realitātes…

Slēptais ievads* "reklāmas aklums"

Pie tēmas. Nepagāja ne X gadi un, šķiet pēkšņi, e-klasi lieto visi, tā ir praktiski ikdienas standarts skolās, šajā ziņā sajutos kā progresīvas valsts pilsonis. Līdz brīdim, kad šogad uzzināju, ka nav viss tik skaisti…

Uzreiz teikšu, ka neuzskatu sevi par ideālo sencīti. Kā arī tomēr esmu vairāk Rihards nekā Rūta ;) Šī mācību gada sākums, kā parasti, man bija vairāk ar emocijām siastīts, ne ar lietas praktisko pusi, skolai nepieciešamos pirkumus kopā ar meitām veica sieva. Jā, protams, mācību gada sākumā jau ir ierasts nedaudz nopūsties par mūsu valsts liekulību "bezmaksas izglītības" sakarībā, bet nu so what, bērni jāskolo, tas ir primāri.

Tā nu pirmā skolas diena, pārsvarā svinīga. Nepatīkamas atmiņas par to, kā 1. klasē uz skolēna galda bija atrodami ne tikai [kāda] dāvināti zīmuļi, bet arī [uzņēmuma X] reklāma. Ok, skip it, mēs nedzīvojam ideālā pasaulē. Vairāk emocijas saistītas ar to, vai bērns paspēs uz svinīgo un vai otrs bērns sapratīs, ka dievkalpojums pirmajā skolas dienā arī ir… reklāma, tikai ideoloģiska.

Nupat jau mācību process iegājis sliedēs, pamanu, ka par vienas no meitām mācību sekmēm man informācija no e-klases pienāk, bet par otru - iztrūkst, lai arī savos e-klases uzstādījumos neko neesmu mainījis. Ieeju e-klasē, skatos, ka izstrādātāji bez manas ziņas paspēlējušies ar maniem uzstādījumiem. Bet nu tas ir jau ierasts mūsdienu informācijas sistēmās, ka tā īsti neko garantēt nevar (ja neesat aizdomājušies par šo fenomenu - kādreiz neizpildīta solījuma dēļ biznesmenis nošāvās, tagad mēs esam daudz "elastīgāki"), nenoliedzami, arī es esmu šodienas cilvēks, tādēļ vienkārši salieku visus uzstādījumus vēlreiz, tā, kā gribās.

… un nejauši pamanu, ka e-klases portāla kreisajā pusē ir… reklāmas. Vienkāršs banerītis, kas ved uz uzņēmumu sarakstu, kas piedāvā atlaides. Un ne tikai mācību grāmatas, bet arī juridiskos pakalpojumus… Un bērns ir saņēmis vēstuli no e-klases administratora ar aicinājumu ieskatīties kkādā portālā…

[te notika emocionāls sprādziens, sorry par n-tajiem tvītiem]

Iepriekš biju jau lasījis, ka ir valstis, kur rekāma bērniem ir vienkārši aizliegta (ne pie mums). Lasītais kategoriski saskanēja ar manu pasaules redzējumu. Rekāma konkrēti bērniem manuprāt ir tikpat slimi, kā reliģijas mācība bērniem (ja nav tieši prasīta). Man tā [reklāma] likās tikpat ļauna kā bērnu [garīga vai fiziska] izmantošana. Man gribētos teikt, ka tās eksistence pārkāpj bērnu visfundamentālākās tiesības.

Uzrakstīju vēstuli e-klasei. a) uzzināju ka e-klase ir privāts projekts, kas dzīvo no rekāmdevēju naudas un b) valsts regulējums nosaka, ka reklāmas tur ir по делу.

e-klase pašu pamatnostāja ir, ka tas ir OK bizness, gan vecāki, gan bērni esot sajūsmā par iespējām skatīties ietverto rekāmu, DEAC un misters Gailītis vienkārši bauda šo situāciju kā labdari. e-klase kā institūcija ir pilnīgi pārliecināti, ka pastāvošā kārtība ir vispareizākā iespējamā.

Saprotu, ka ar šo savu škrobi esmu vienkārši "jaņos", visiem, izņemot mani, ir ok, ka bērnu psihi čakarē un čakarēs kam (DEAC) un kā (DEAC reklāmdevēji) gribas.

Nobeiguma secinājums. Nekad neesmu bijis konservatīvs, t.i. pagātnē vērsts. Bet šis rada vēlmi atgriezties pie pārsimts gadu senās pastorālās ainas, kur skolotājs bija viens no cienījamākajiem sabiedrības locekļiem, moralitātes piemērs un praktisks iemiesojums, kuram nebija bērnu dienasgrāmatās jalīmē lapiņas ar uzrakstiem "CocaCola" (man pat prasās atvainoties CocaCola par viņu vārda izmantošanu - how-sick-is-that, jo neesmu manījis, ka viņi paši tik pretīgi uzvestos, pat skaidri zinot, ka arī viņi ir manas reklām-fobijas-teorijas subjekti).






* [smieklīgi, bet gribot uzrakstīt slēpto jeb otro ievadu, no google tulkotāja ieguvu: inductio ad LATITANS; lat titans?] Man, kamēr vēl rakstu ievadu, jāpaskaidro mana attieksme par/pret reklāmas biznesu/fenomenu. Reklāma manā izpratnē ir viens no parazītiskākajiem fenomeniem (biznesiem?) mūsdienu sabiedrībā. Pievienoto vērtību neredzu (cilvēku informēšana?, māksla?), rēķins sabiedrībai ir baiss, bars cilvēku dzīvo no tā, labdarība? - nu piedodiet, bet tikai maza daļa no reklāmas apgrozījuma naudas tiek ieguldīta atpakaļa sabiedrībā… Vienīgais mans praktiskais mierinājums šajā sakarībā ir mans personiskais "reklāmas aklums", praktiski neredzu reklāmas, kad tās skan vai tiek rādītas, mana apziņa nodarbojas ar kko citu. Ceru, ka šo īpatnību ģenētiskā vai audzināšanas ceļā pārmantos mani bērni.