daydream nr.42 part.1.
šķiet, ka nekad iepriekš neesmu pieminējusi, ka Gulbengradā ir daudz cilvēku, par kuriem varētu ja ne gluži grāmatu uzrakstīt, tad kādu stāstu jau nu pilnīgi noteikti.
Piemēram Pudeļu Zane, kā mēs viņu mēdzām saukt vidusskolā. Sieviete, kas mēdza katru 5dienu/6dienu vairākkārtēji soļot garām mums, tolaik alu iedzert mīlošajiem, un nepacietīgi gaidīt,kad varēs tikt pie stikla pudelēm.Un, ja viņasprāt kāds savu dzērienu tukšoja pārāk ilgi, beigās arī droši pieiet un paprasīt:"Kas Tu vēl ilgi to alu dzert grasies?" Un visdīvainākais šķiet bija tas,ka ieraugot viņu nekad mūžā i nepateiksi, ka tā ir viņa,kas katru nedēļas nogali neatlaidīgi maršē šurpu turpu pudeļu meklējumos.
Vai arī vīrietis, kas pie mūsu mega lielajiem iepirkšanās "centriem" tirgo svaigas zivis.turpat no savas mašīnas bagāžas viņas izvelkot.Nenosakāmas tautības un runā ar nenosakāmu akcentu.Bet vienmēr tik laipns un aprunāties mīlošs.Un pat vienalga,vai esi piestājis ar iepirkties nolūku, vai vienkāršs garāmgājējs.