> Valdības sēdē tika izstāstīts stāsts par to, kā vienu no daudzajiem simtiem iepirkumu varēja veikt par 236 miljoniem eiro, bet iepirkuma komisijai šķita, ka pirkt tomēr ir labāk par 295 miljoniem eiro. 59 miljoni eiro uz vienu no daudzajiem simtiem iepirkumu tāds nieks vien ir.


Oi zini, no tādiem plikiem tekstiem nav baigās jēgas. Vienmēr var pateikt, ka kaut ko neizdomāja, varbūt kāds spalvainu rociņu uzlika, bet žagoties par to, ka "mēs jau nu zinām, kā būtu bijis labāk" ir tāda pirmsvēlēšanu hu*ņa.

> Sausais atlikums: juridiski pārkāpumi nav konstatēti, bet, ņemot vērā specifisko situāciju, kas iepirkumā izveidojās, pasūtītājam bija iespēja pakāpties pussoli atpakaļ, konkurenci atjaunot un novērst tās šaubas, kas joprojām saglabājas, par to, vai piedāvājums, kas iegūts iepirkumā konkurences apstākļos, būtu pats izdevīgākais - šīs pārbaudīšanas iespējas mums šobrīd diemžēl vairs praktiski nepastāv.”

Pakāpties pussoli atpakaļ -- tas izklausās pēc tāda eifēmisma tam, ka iepirkums atkal kavētos vismaz pusgadu. Ar tām iepirkumu procedūrām Latvijā parasti ir tā, ka tikko tev kaut kas pārtrūkst kādā lielākā procesā, tā rēķini 6 mēnešus klāt kā minimums (tur bija, cik atceros, kaut kādi limiti, cik īsa drīkst būt kāda procedūra, un tā tālāk).

Pieņemot, ka iepirkumu komisija darbojas godprātīgi (zinu, liels pieņēmums), ir vismaz 3 ierobežojumi darbā:

1. Ja kaut ko izdara tā, lai būtu labāk, bet, kas stingri neatbilst likumam, tā uz kāķa uzvilks kāds no dalībniekiem, kam tas nāk par sliktu.

Piemēram, tas, ko viņi tur raksta: "Noraidīšanas pamats ir iesniegtā piedāvājuma nodrošinājums, kurš piedāvājuma iesniegšanas termiņa datumā ir nedaudz īsāks, nekā prasīts". Nu, ja tu neatmet šādu piedāvājumu, tad tevi uzreiz uz IUBu sauks pārējie konkurenti, IUBs paskatīsies, secinās, ka bija jānoraida, izrakstīs tev kloķi un liks noraidīt.

2. Iepirkumu komisijas darbojas saistībā ar budžetu. Budžetam Latvijā tipiski ir annuālā plānošana. Ir paredzēts šogad taisīt iepirkumu un iztērēt naudu X, tad tas ir jāizdara. Neizdarīs -- komisijai viss ir slikti. No tā viedokļa, ir jācenšas pabeigt iepirkumi noteiktos termiņos. Vispār jau, jo lielāki projekti, jo ilgāk parasti kavējas tāpat, tā ka laika spiediens ir pamatīgs. Tur vēl ES finansējums, ko var pazaudēt, ja laicīgi neizmanto, daudz faktoru.

3. Saistībā ar iepriekšējo, mudļīt ar to, ka izsludina vienu iepirkumu, paskatās uz rezultātiem, secina -- nepatīk, jāsludina vēlreiz, tā, lai pamainītu rezultātu -- tas ir gan laika risks, gan apstrīdēšanas risks. Tāpat jau visi visu cenšas apstrīdēt lielos pirkumos.

Īsāk sakot, RB, kā jau visos lielajos projektos, noteikti šņauc nāsīs. Bet kur tieši, kas un par ko -- to var pateikt tikai kārtīgi izpētot un iedziļinoties visos papīros, kā minimums. Jebkādi masu mēdiju pīkstieni par to, kas notiek -- atskaitot varbūt tos, kuri uzceļ reālus likumpārkāpumus -- ir vienas no konkurentu pusēm tipiski apmaksāti (vai šinī gadījumā droši vien politisko pretinieku) un bieži vien izpūš no mušas ziloni; un ja kāds iedziļinās, viņš var nonākt pie pavisam pretējiem secinājumiem nekā masu mēdiji apgalvo.

Nav baigi vērts iespringt par to, ja nav iespējas iedziļināties, un pavisam noteikti nav baigās jēgas balstīt savu viedokli uz avīžrakstiem.

Vispārīgi runājot, NRA kā bija Lemberga avīze, tā arī palika. Nav jau tā, ka jenoti būtu baigi labāki, bet ZZS jau nu labprāt valsti novestu pie kliņķa vēl ātrāk un klusāk.