Hedera helix L. (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} hedera) rakstīja, |
Re: ...
Izskatās, ka šī Satori diskusija ir bijusi tieši par tevi:
Iedomāsimies konkrētu piemēru. Uzmodelēsim cilvēku: Jānis, 60 gadi, pieņemsim, ar augstāko izglītību medicīnā vai eksaktajās zinātnēs. Viņš uzskata, ka lietot vārdu "žīds" ir pilnīgi normāli, jo vārds "ebrejs" ir ievazāts padomju laikos un brīvās Latvijas laikā visi teica "žīds" – tas bija normāli. Kā jūs paskaidrotu šim cilvēkam, kāpēc šāda apzīmējuma lietošana ir problemātiska un var būt aizskaroša?
Savukārt tālāk tajā pašā diskusijā nozīmīga informācija:
Tas, ka vārds "ebrejs" parādījās latviešu valodā līdz ar padomju tankiem, ir kaitīgs mīts, lai neteiktu, ka totāli meli. Pirmais vārds, ar ko latviešu valodā apzīmē ebrejus, ir "hebreji", kas parādās 1585. gadā. Protams, tas ir aizguvums no vācu valodas. Pirmo reizi vārds "žīds" parādās 17. gs. K. Fīrekera vārdnīcā, kur teikts, ka tas ir nodokļu ievācējs. Otrā nozīmē rakstīts, ka tas ir ebrejs, kas nodarbojas ar šo amatu. Tas ir periods, kad ebreji tikai ierodas Latvijas teritorijā. Jau 18. gs. parādās vārds "žīds" un sieviešu formā nevis "žīdiete", bet "židauka" – tiešais baltkrievu aizguvums. 19. gs. abi vārdi pastāv paralēli. Vārds "ebrejs" tolaik pieder augstākam reģistram, to izmanto, piemēram, tulkojot valsts dokumentus, pavēles utt., bet latviešu avīzēs tiek izmantoti abi vārdi. 1918.–1920. gada Latvijas valsts rīkojumos un izdevumos ir vārds "ebreji". Pirmo reizi ideja, ka "žīds" ir izslēdzams no oficiālās aprites, izskanēja 1920. gadā, kad LU diskusijā to piedāvāja rektors Felsbergs, kurš teica, ka šis vārds ir aizskarošs, tāpēc nav izmantojams. Toreiz šo jautājumu nodeva Latvijas Augstskolas (tagad – Latvijas Universitātes) Filoloģijas fakultātei izskatīšanai, un Endzelīns savā slēdzienā minēja, ka tas ir politisks jautājums – ja atteiksimies no šī vārda izmantošanas, tā būs muguras locīšana svešinieku priekšā un nebūs tālu tā diena, kad leiši gribēs, lai mēs viņus sauktu par lietuviešiem. Otrais uzplūdums šai diskusijai bija 1923. g., kad Ebreju ielu Rīgā pārdēvēja par Žīdu ielu, argumentējot, ka tā ir nosaukuma latviskošana. Toreiz vērsās pie Izglītības ministrijas Ebreju pārvaldes, kas atbildēja, ka daudzi, lietojot vārdu "žīds", neko ļaunu nedomā un daudzi nemaz nepazīst citu vārdu. Tika lemts, ka vārds oficiālajā apritē var palikt, bet visā, kas saistās ar senebreju valodu, skolām un reliģiju, noteikti jālieto vārds "ebreji". Vēl trīsdesmito gadu nogalē situācija pārāk nemainās un abi vārdi tiek lietoti paralēli. Jā, protams, ir patiesība, ka 1940. gadā padomju vara vārda "žīds" lietošanu izslēdza no oficiālās aprites. Pēc holokausta, kad nacistu propaganda ļoti dzelžaini izmantoja tādas klišejas kā "žīds čekists", "žīds slepkava", "žīdu varaskāre", šis vārds kļuva par tabu. Esmu komunicējis ar daudziem ievērojama vecuma ebrejiem, arī intelektuāļiem, bet, izņemot Franku Gordonu, nekad neesmu dzirdējis nevienu, kas iestātos par šī vārda lietošanu. Tas ir mīts.
Izskatās, ka šī Satori diskusija ir bijusi tieši par tevi:
Iedomāsimies konkrētu piemēru. Uzmodelēsim cilvēku: Jānis, 60 gadi, pieņemsim, ar augstāko izglītību medicīnā vai eksaktajās zinātnēs. Viņš uzskata, ka lietot vārdu "žīds" ir pilnīgi normāli, jo vārds "ebrejs" ir ievazāts padomju laikos un brīvās Latvijas laikā visi teica "žīds" – tas bija normāli. Kā jūs paskaidrotu šim cilvēkam, kāpēc šāda apzīmējuma lietošana ir problemātiska un var būt aizskaroša?
Savukārt tālāk tajā pašā diskusijā nozīmīga informācija:
Tas, ka vārds "ebrejs" parādījās latviešu valodā līdz ar padomju tankiem, ir kaitīgs mīts, lai neteiktu, ka totāli meli. Pirmais vārds, ar ko latviešu valodā apzīmē ebrejus, ir "hebreji", kas parādās 1585. gadā. Protams, tas ir aizguvums no vācu valodas. Pirmo reizi vārds "žīds" parādās 17. gs. K. Fīrekera vārdnīcā, kur teikts, ka tas ir nodokļu ievācējs. Otrā nozīmē rakstīts, ka tas ir ebrejs, kas nodarbojas ar šo amatu. Tas ir periods, kad ebreji tikai ierodas Latvijas teritorijā. Jau 18. gs. parādās vārds "žīds" un sieviešu formā nevis "žīdiete", bet "židauka" – tiešais baltkrievu aizguvums. 19. gs. abi vārdi pastāv paralēli. Vārds "ebrejs" tolaik pieder augstākam reģistram, to izmanto, piemēram, tulkojot valsts dokumentus, pavēles utt., bet latviešu avīzēs tiek izmantoti abi vārdi. 1918.–1920. gada Latvijas valsts rīkojumos un izdevumos ir vārds "ebreji". Pirmo reizi ideja, ka "žīds" ir izslēdzams no oficiālās aprites, izskanēja 1920. gadā, kad LU diskusijā to piedāvāja rektors Felsbergs, kurš teica, ka šis vārds ir aizskarošs, tāpēc nav izmantojams. Toreiz šo jautājumu nodeva Latvijas Augstskolas (tagad – Latvijas Universitātes) Filoloģijas fakultātei izskatīšanai, un Endzelīns savā slēdzienā minēja, ka tas ir politisks jautājums – ja atteiksimies no šī vārda izmantošanas, tā būs muguras locīšana svešinieku priekšā un nebūs tālu tā diena, kad leiši gribēs, lai mēs viņus sauktu par lietuviešiem. Otrais uzplūdums šai diskusijai bija 1923. g., kad Ebreju ielu Rīgā pārdēvēja par Žīdu ielu, argumentējot, ka tā ir nosaukuma latviskošana. Toreiz vērsās pie Izglītības ministrijas Ebreju pārvaldes, kas atbildēja, ka daudzi, lietojot vārdu "žīds", neko ļaunu nedomā un daudzi nemaz nepazīst citu vārdu. Tika lemts, ka vārds oficiālajā apritē var palikt, bet visā, kas saistās ar senebreju valodu, skolām un reliģiju, noteikti jālieto vārds "ebreji". Vēl trīsdesmito gadu nogalē situācija pārāk nemainās un abi vārdi tiek lietoti paralēli. Jā, protams, ir patiesība, ka 1940. gadā padomju vara vārda "žīds" lietošanu izslēdza no oficiālās aprites. Pēc holokausta, kad nacistu propaganda ļoti dzelžaini izmantoja tādas klišejas kā "žīds čekists", "žīds slepkava", "žīdu varaskāre", šis vārds kļuva par tabu. Esmu komunicējis ar daudziem ievērojama vecuma ebrejiem, arī intelektuāļiem, bet, izņemot Franku Gordonu, nekad neesmu dzirdējis nevienu, kas iestātos par šī vārda lietošanu. Tas ir mīts.
Nopūsties:
