OK
Viss ir vienkārši, bet daudz jāraksta:
Bataljonam ir štābs, štābā ir darbinieki jeb "štābisti" (smaidiņš šeit), jeb vienkārši sakot ir nodaļas, katrai savas funkcijas un savi darbinieki.
Piem, personāldaļa, plānošana, apgāde, sakari utt.
90os sakari kā nenozīmīgi bija palikti zem citas nodaļas, un nesa grupas vārdu, sastāvēja no grupas komandiera (pasaulē saukta Signal officer) un padotajiem sakaru grupas dežurantiem (sēdēja pie rācijām, monitoriem, tel/fax/PC), kas tikpat labi varēja būt aplamāti arī par operatīvajiem dežurantiem (diennakts dežūru režīms).
Tajā laikā visiem bija raiba izcelsme gan izglītības, gan dienesta pakāpju ziņā, un bija gadījumi, ka dežuranta krēslā (instruktora amats) sēdēja cilvēks ar padomju laika kadru/rezerves virsnieka pakāpi.
Parādījās ziņas, ka iespējams pielīdzināt savu PSRS laika dienesta pakāpi, un daži no šiem dežurantiem uzrakstīja papīru. Konkrēti manam padotajam virsnieka pakāpi neatdeva, un pielīdzinot pazemināja līdz instruktoram. Kā izriet no ģenerālleitnanta Kalniņa intervija, viņš gan savu virsnieka pakāpi tika veiksmīgi atguvis, un tālākā karjera ir bijusi veiksmīga. Mans padotais pie bataljonu apvienošanās palika bez štata vietas, dzīves vietu uz Ādažu kazarmām nebija gatavs mainīt, pensija nepienācās - aizgāja civilajā dzīvē.
Šādus interesantus gadījumus par NBS sistēmu varētu stāstīt daudz ;)