pieglabāšu komentāru no raksta
Dimba
Tagad esmu ĀRSTS Skandināvijā. Tāpēc, ka Apnika, un Izbraucu! Var jau pavaicāt, nu un ko tad tu te lien? Lēmums nāca ĻOTI smagi. Sakumā mēģināju cīnīties. Piem., kad pirms 25 gadiem uzstājos pret to tā arī vēl joprojām nebeigušos, izcili glupo med-reformu, liela zāle Rīgas centrā man aplaudēja stāvot kājās. Bet viss beidzās ar to, ka apdedzinājos daudz smagāk, nekā toreiz teļu kūti. Sākumā man nepagarināja ārsta sertifikātu, tad, šī iemesla dēļ, pazaudēju darbu. Vietā dabūju iztikšanu visai manai piecu cilvēku ģimenei no 1 lata dienā. Sieva kļuva par sociālās palīdzības centra pastāvīgo klientu, bet es par samaksu graudā, strādāju pie lielzemniekiem, jo pēc profesijas nekur darbā Latvijā vairs neņēma. Ah, kā noderēja jaunības izglītība! Bet teļi, teļkopji un mērkaķi mauroja priekā. Pat avīzēs rakstīja. Jo pēkšņi izrādījās, ka es esmu ne tikai ārsts, kurš ir nekrietni pārkāpis Hipokrāta zvērestu, bet arī esmu vēl nepelnīti apķēzījis galīgi melnu to labāko Pasaulē Latvijas med-reformu un tās izcili gudros autorus, kuri papildus izrādījās arī visbaltākie un visnesavtīgākie, padevīgi tautas kalpi. Par vēlu toreiz sapratu, ka ja arī veselību viņiem tomēr vajag, tad medicīnu nevajag nemaz. Vienkārši vajag, lai ārsts, pēkšņi izlecis gluži, kā velniņš no lādītes, piegādā veselību uz pirmo pieprasījumi, tādā daudzumā, laikā un kvalitātē, kādu klientam iegribas, pats par sevi saprotams, pilnīgi par velti, un bez mazākās paša pasūtītāja piepūles un līdzdalības. Bet pats dakteris, pie tam, lai dzīvo, kā var, un iztiek kā grib, taču vislabāk, lai pārtiek no Hipokrāta zvēresta, un cik var tālāk no teļu acīm ar visām citām savām muļķīgajām problēmām. Visiem taču pēc noklusējuma ir skaidrs, ka tādu nav, jo viņi visi ņem biezas aploksnes, dzīvo greznās villās un tik braukā pa ārzemēm biezos autiņos.
Tad, pēkšņi, pēc iestāšanās ES, izrādījās, ka Skandināvijā atzīst manu ārsta diplomu. un sertifikātu tur pagarināt nevajag. Tas vai nu ir, vai nav, to dod reizi mūžā, kopā ar darba atļauju, un uz visu darba dzīves laiku. Kad pievienoju tam diplomam savu prasmju sarakstu, darba atļauja bija rokā nedēļas laikā, bet vienīgais jautājums bija, vai Kungs nevarētu sākt cik var agrāk? Man tiešām nekā cita neatlika, un tā jau otrais gadu desmits, kā ārstēju skandināvus. Par to divstāvu māja, divas mašīnas, jahta (no kuras man ir bail. bet kura ir jālieto, jo tā dara visi), jau reāla pensija, ar 3 nullēm, visi bērni ar augstāko izglītību, utt. Divreiz nokļuvu avīzēs. Tikai pavisam no citas puses, kā Latvijā. Kādreiz, kad Latvijā piedāvāju savus pakalpojumus e-veselības izveidošanā, dabūju tādu pendeli, ka atceroties, joprojām ieniezas pēcpuse. Bet Skandināvijā pieņēma manis izstrādāto pielikumu šīs zemes galvenajai e-veselības programmai "Effica". Prēmiju uzrakstīja ar 4 nullēm, un aiz vismaz skaitļa 2, bet galvenais jau ir morālais gandarījums. Eh, kur mana jaunība, bet tik un tā jau tagad var teikt, ka viss, kas ar mani noticis, ir pats labākais, kas varēja notikt, bet kopumā dzīve tomēr izdevusies. Varbūt, bet Dzimtenes konkrēti, un ļoti, ļoti žēl. Domāju, ka ar laiku sāpe mazināsies. Bet nekā. Tāpēc jau arī to visu rakstu.