veltiijums cibas briinishkjiigajaam sievieteem
Mana sirds

Mana sirds ir kā mārīte maza
Kas no zieda uz ziediņa trauc.
Tikai vienu tā mīlē un ciena
Tikai vienu - kas atnāk un iet.

Reiz es mīlēju tatāru kādu
Kura tagad man sen vairs nav žēl,
Tad es apbūru vientuļo ganu
Kura dziesma man glabājas vēl.

Tad es mīlēju sirmgalvi vecu
Jo tam acīs bij jaunības kvēls
Ilgu laiku viņš bija man vienīgs-
Kamēr nāca kāds svešnieka dēls.

Kas no savām smaržīgām druvām
Bij tik kautrīgi nevarīgs, jauks
Prom no viņa dedzīgām skavām
Sauca mani kāds čigāns vai klauns.

Tad es bēgu no alkstošiem glāstiem
Viss, kas alkstošs priekš manis ir lieks.
Tad aiz klostera krustiem un mūriem
Šoreiz aizveda mani kāds mūks.

Bet aiz klostera ezers bij mierīgs
Un tur brauca kāds laivinieks jauks.
Vai es pati, vai viņš bija vainīgs
Bet jau drīzi viņš kļuva mans draugs.

Vai lai visus to vārdus te minu
Nav ko skaitīt man dvēselei.
Tikai vienu es ticu un zinu-
Vienu vienīgi mīlēt nav vērts!

/protams, arii visaam paareejaam ;)