Mana režija, scenārijs vai vienalga kas cits..
A.Kārteres darba “Vilku sabiedrība” vizuālā / audio interpretācija

Iedomāsimies, ka es esmu režisore un rūpējos par filmas uzņemšanas darbu. Esmu izvēlējusies A.Kārteres stāstu / noveli „Vilku sabiedrība”. Tā kā es esmu atbildīga par epizožu izvēli, tad ir pieļaujamas manas improvizācijas. Es sadalu tekstu 6 atsevišķo stāstos, kurus mēģinu sapludināt.
Šie stāsti ir:
1) ievada apraksts;
2) mednieks, kurš nogalina vilku;
3) ragana, kas nobur kāzu viesus;
4) pazudušais līgavainis;
5) stāsts par to, kā var kļūt par vilkaci;
6) stāsts par Sarkangalvīti.
Pirmais stāsts ir kā ievads (1.stāsts) par to, kā var justies ienācējs mežā, vilku sabiedrības mājvietā, tas ievada filmas darbības vietu, liek apjaust galvenos filmas darbības principus, balstoties uz kuriem, vēlāk norisināsies darbība simbolu valodā.
Filma sākas ar kadriem, kur kamera no augšas šļūc pāri meža koka galotnēm. Dzirdama koku šalkoņa, kas rada baisu sajūtu. Filmētais diennakts laiks – nakts. Pilnmēness. Kameras skats – no augšas uz leju. Kamera pārvietojas mēreni – nav jūtama ne steiga, ne uzsvērts palēninājums. Šis nebaidzamais mežs simbolizē “vilka dziedājuma sēras” un reizē arī norāda galveno darbības telpu.
Tad kamera nolaižas pamazām zemāk un pērvietojas jau cilvēka auguma augstumā. Tā klejo starp priežu stumbriem, it kā meklētu ceļu – simbolizē nomaldījušos cilvēku. Tad kamera ierauga pretim stāvošu sarkanu acu pāri un apstājas. Fonā dzirdamas vilku gaudas. Šīs epizodes stāsts: “vilka dziesma ir skaņa, kas vēsta par to, kā Tevi saplosīs, tā pati par sevi ir slepkavība.” Filmā slepkavība atainota netiek. To apzīmē sarkanais acu pāris un vilku gaudas. Epizodes uzdevums likt skatītājam iejusties upura lomā. Kameras nolaišanās no augšas uz leju nozīmē skatītāja pozīciju maiņu. No sākuma, kad kamera ir augšā, tad skatītājs uz šo stāsta ievadu arī skatās “no augšas”, neiesaistīts. Kad kamera nolaižas, tad kadrā redzamais iekļauj savā saturā arī pašu skatītāju. Stāstā rakstīts: “Viņa zināja, ka, ejot cauri mežam, nedrīkst nokāpt no takas, citādi pazudīs uz mūžiem..” Cilvēks, kuru iemieso kamera, no takas bija nokāpis, maldījās, tāpēc viņa liktenis ir nojaušams..
“Bet Tu no meža slepkavām ieraudzīsi tikai šīs acis..”
Beidzoties pirmajai epizodei, kad kamerā parādās sarkans acu pāris, kamera uzsūc šo sarkanumu, nosarkst.. Tā iedziļinās tik dziļi, ka vēlāk, attālinoties no šī kadra, tā jau ir izdarījusi apmānu un ievadījusi jaunu epizodi. Epizožu pāreja (pāreja uz 6.stāstu) - redzams, kā kamera attālinās no sarkanās uguntiņas cigaretā, kuru smēķē mūsu Sarkangalvīte..(smēķēšana nogalina) Un šī Sarkangalvīte smēķē šo slepkavību – to ieelpo, izelpo.. Jā, mūsu Sarkangalvīte ir labi audzināta mātes meita, vismaz tā stāsta..
Viņas māte sūta Sarkangalvīti pie vecmāmiņas un piekodina uzmanīties, stāstot reiz dzirdētu stāstu.. šajā mirklī nav svarīgi, vai tas ir reāls notikums, vai tikai nostāsts, bet arī nostāstos ir sava daļa patiesības, bet šajā konkrētajā brīdī svarīgi ir meitu pārliecināt uzmanīties. Šis viņas stāsts tiek attēlots vizuāli, melnbaltiem kadriem.. Tiek piesaistīts 4.stāsts, kas gan netiek parādīts pilnībā. Kamera klejo no kāzu viesu vienas sejas uz otru, pakavējas pie līgavas un līgavaiņa, kamera pēkšņi sāk rotēt ap savu asi, palielinās temps, izplūst ekrānā redzamo cilvēku sejas, skaņas un balsis sajaucas, radot haosa noskaņu. Darbība atsākas kādā istabā, kur līgava gaida savu nule apņemto vītu, lai kļūtu viņa sieva, bet jaunais vīrietis nenāk.. viņš iziet no istabas, iziet no mājas, durvis neiazvēris (simbolizē, atgriezšanos), dodas prom no ciema, prom meža virzienā.. Kamera viņu uzlūko sejā, pati atkāpjas pie katra viņa soļa, tad apstājas, vīrietis pienāk tai tik tuvu, ka kadrā redzamas viņa acis, tās ir sarkanas, sarkans paliek arī viss kadrs, fonā dzirdams vilka kauciens. Stāsta turpinājumā ar skopu kadrējumu tiek sniegts ieskats, kā līgava apraud aizgājušo vīru un kā viņas māte nolād šo vīrieti, sūtot lāstus, pārvēršot kāzu viesus par vilkiem (iesaistīts tiek 3.stāsts).
Meitene iet pa taciņu. Apkārt šalcošais mežs. Fonā skan Starsailor dziesma „Four To The Floor” it kā balansējot uz robežas starp baisīgi nojaušamo un mūzikas radīto viegluma sajūta. Nakts tumša, mēnesi ir aizseguši mākoņi. Mūzikā var saklausīt vilka gaudienam pielīdzināmas skaņas, kas rada it kā mūzikas video klipa sajūtu. Meitene iet, pat lēkā – tas pauž viņas pārliecinātību par sevi. Kamera no sākuma Sarkangalvīti ierauga tālumā, tad sagaida viņas pietuvināšanos. Mainās fokusācija: kamera seko Sarkangalvītei no aizmugures. Meitenes gaita simbolizē vieglprātību. Dziesmā ir vārdi „she will be my girl”, kas, savukārt, skatītājam liek nojaust vēl kādas personas interešu klātesamību. Mūzikas pavadījumam izbeidzoties, dziesmas pēdējās skaņas pāriet un saplūst ar meža šalkoņu. Iegaudojas vilks. Meitene apstājas. Kamera meitenes stāvu novēro no meža biezokņa. Tā ir pārvērtusies par kādas citas personas acu skatienu. Meža šalkoņa pieklust. Patīkama balss pārtrauc klusumu, kas reizē nomierina meiteni un skatītāju. Skatītājs šo cilvēku neredz, bet redzama meitenes sejas izteiksme, kas apliecina, ka svešā cilvēka izskats to ir nomierinājis. Abi soļo cauri mežam, sarunājas, tomēr svešais cilvēks pilnā augumā netiek parādīts, arī viņa seja kadrā netiek parādīta. Tā vietā kamera fokusējas uz atsevišķām ķermeņa daļām – sarkanu spuldzi mirdzošās acis, balti zobi, vairogdziedzeris, siekalu norīšanas process. Vai tas maz ir cilvēks?
Nākamā epizode sākas siltā istabā, kurās uguns krāsnī. Vecmāmiņai izdziest svece. Vecā sieva pārmet krustu (atsauce uz Bēbeles mīlestību). Pēc mirkļa pie durvīm dzirdami soļi. Klauvējiens. Vecmāmiņa atver durvis, parādās sarkanu acu pāris, epizode beidzas. Gaudo vilks. Simboliski sasaucas ar pirmo epizodi – slepkavība.
Nākamā epizodē darbība it kā sākas no jauna. Silta istaba. Nodziest svece. Vecmāmiņa sēž, viņas seja nav redzama. Klauvējiens pie durvīm. Skatītājs to uztver kā atkārtotu epizodi. Tomēr šoreiz roka, kas klauvē aiz durvīm ir smalkas meitenes rociņa. Kamera lēni pārslīd pār smalkajiem pirkstiem, attālinās, skatītājs atpazīst Sarkangalvīti. Durvis paveras, meitene ietiet. Kamera neseko, bet uzkavējas, rodas sajūta, ka kaut kas tiek gaidīts. Kamera tiek pagriezta ar skatu uz pagalmā notiekošo, uz mežu, kur starp kokiem manāmi sarkanu acu pāri..
Skatītājam kā iestarpinājums tiek sniegts Sarkangalvītes mātes stāstītā nostāsta turpinājums, kur aizbēgušais līgavainis atgriezās (4.stāsta turpinājums).. kā pārkāpj savas mājas slieksni un saprot, ka viņa sieva ir kļuvusi par cita vīrieša sievu..
Sarkangalvīte skatās uz cilvēku istabā, viņa vairs nebaidās.. Kārteres aprakstītais dialogs.. meitene iemet abu apģērbus ugunī, kamera atgriežas meža biezoknī, tā lēni tuvojas gaismai. Pietuvojas un kadrā redzams ziedošas plūmes koks, kas izstaro gaismu (Austrumos plūmju ziedēšana simbolizē dzimumaktu).
Tiek attēlots stāsts 2.stāsts. Mednieks noķer savā slazdā vilku, to nogalina un atbrīvo no lāsta. Nogalinātais cilvēks izrādās tas pats svešinieks.
Filma beidzas ar kameras fokusāciju uz pilnmēnesi, tā nofiksē kadru un parādās sarkani burti, kas izstāsta 5.stāstu: „Stāsta, ka esot kāda zalbe, ko Tev iedod Velns, un tu pārvērties par vilku, tikko to uzsmērē. Septiņi gadi ir dabiskais vilkača laiks, bet, ja sadedzinātu viņa cilvēka drānas, Tu viņu nolemtu uz vilkatību visu viņa mūžu, tāpēc vecas sievas šaipusē domā, ka var aizsargāties, iesviežot vilkatim ar cepuri vai priekšautu, it kā drēbes kādu padarītu par cilvēku. Tomēr pēc acīm, pēc tām zaigojošām acīm, Tu viņu pazīsi visās formās; pārmaiņas neskar vienīgi acis. Pirms kļūt par vilku, likantrops izģērbjas pliks kā burkāns. Ja Tu pamani starp priedēm kailu vīrieti, tad bēdz, it kā Tev pa pēdām dzītos pats Nelabais.”
Fonā skan Tori Amos dziesma „Baker, baker” insturmentālā izpildījumā, kur no dziedātā teksta dzirdama tikai pēdējā rindkopa: „if you see him say Hi..” Beigas.