Šorīt biju aizmigusi ar kurpēm kājās un no rīta pamodos, kad kājas bija saberztas. Un ne jau kāds naksnīgs piedzīvojums berž kājas, bet gan novalkāta un saspiesta dvēsele. Господи, что сомной? Kājas labāk tomēr jānoauj. Un.. varbūt neuzrakstīšu..
Kāpēc mums kā vēsturniekiem varētu būt interesants tas,ko pēc sevis atstājis kāds jauns autors? Bet paskatamies uz šo jauno autoru kā sava laika sastāvdaļu,kā daļiņu no dzīves,kas attīstījās kaut kad.. Gan viņš pats, gan viņa dzīves gaitas,gan darbi,ko pēc sevis atstājis, konstruē mums noteiktu ainu par sabiedrību un tās dzīves veidu.
A.Švābe savulaik rakstīja: „Vēsturniekam nav jānodarbojas ar kādas sabiedrības materiāliem faktiem vien, bet jānovērtē arī veids,kā tie tikuši saprasti. Šie fakti paši par sevi var būt mazāk svarīgi nekā viņu izpratne laika biedru galvās, jo arī idejas, kas valdījušas kāda laikmeta garā, ir vēsturiski fakti.”
Tāpēc šoreiz pievērsīšos vairāk pašām idejām un konkrēti idejām,ko pauž tik daudz kur par revolucionāru sauktais Eduards Veidenbaums,kura atstātais garīgais mantojums ir daļa no latviešu kultūras mantojuma.
Runājot par literatūru,kas pieejama par Eduardu Veidenbaumu,jāsaka,ka pietrūkst svaiga skatījuma uz viņa personības nozīmi sava laika sabiedrībā un laikā pēc tam, jo pamatā par Veidenbaumu plašāk rakstījuši autori padomju gados, tapēc ne reti literatūrā sastopamas tādas vārdu pērles,kā piemēram „Ulmaņa fašistiskais režīms” un ar šādu literatūru ir daudz grūtāk strādāt.
Tāpēc, šoreiz, runājot par Veidenbaumu, galvenokārt mēģināšu balstīties uz viņa paša darbiem, jo diez vai tas būtu korekti runāt par jauno dzejnieku kā jebkādas vēlāku laiku ideoloģijas pārstāvi,jo lai par to runātu, mums pietrūkst paša galvenā un tas ir – autora dzīves. Ja vēlamies Veidenbaumu saukt par revolucionāru,tad gluži vienkārša ir atbilde – par revolucionāru kļūt viņš nepaguva.
Ko mēs zinam par Eduardu Veidenbaumu? Vai ar atbildi - jauns dzejnieks, revolucionāru ideju paudējs savā dzejā ir iespējams aptvert visu viena cilvēka devuma jēgu? Teikšu NĒ.
Jo Veidenbaums nebūt nebija tikai dzejnieks. Turklāt viņa dzīves laikā no viņa dzejām publicēta netika neviena. Savādāk varētu teikt par viņa zinātniska rakstura publikācijam,kuras viņš kā jauns students ar interesi par zinātni,rakstīja referātu veidā un nolasīja Latviešu studentu zinātniski literārās biedrības „Pīpkolonija” dalībnieku sanāksmēs un kas velāk tika publicēti.
Lai mēģinātu izprast jebkura autora personības attīstības cēloņus, protams,nepieciešams zināt vidi,kādā veidojusies viņa pasaules uzskats.
Veidenbaums bija dzimis zemnieku ģimenē. Muižu klaušās nebija gājis. Tomēr materiālie apstākļi ģimenē nebija spoži,kā dēļ Eduards Veidenbaums nevar vienmērīgi veidot savu izglītību.
70 – 80tie gadi ir, laiks, kad attīstās latviešu vidusšķira – rūpnieki, tirgotāji, ārsti, advokāti un citi. Laukos viens no galvenajiem zemnieku dzīves grūtību cēloņiem ir lielās, netaisnās rentes un izmaksas, kādas ik gadus nākas atdot muižai par zemi.
Ja jaunlatviešu ideāls bija sabiedrība, ko vieno nacionālā pašapziņa,tad Veidenbaumam šajā jautājumā bija savs viedoklis. Veidenbaums savos darbos runā par divām ļaužu grupām- tie ir nabagie un bagātie, nacionālās piederības jautājumu sīki neiztirzājot nabago gadījumā. Kaut apspiedēji paliek visos gadījumos vieni un tie paši – vācbalti.
Kaut Veidenbaums ir kristīts,viņa uzskati attiecībā uz reliģiju un Baznīcu ir nepārprotami. Darbā „Gabals iz Tautsaimniecības”, Veidenbaums raksta: „garīdznieki māca ļaudis paklausīt un padoties kuram katram diedelniekam, vazaņķim, kurš kādā nebūt vīzē ir dabūjis valdības grožus savās rokās”. Tātad Veidenbauma-prāt, reliģija ir tikai līdzeklis,ar kura palīdzību tiek noturēta politiskā vara. Veidenbaums raksta,kā mācītāji apmāna nabaga ļaudis: labāku nākotni pārceldami talāk, viņpus kapa un debesīs. Vientiesīgie ļautiņi notic viņiem visiem un kalpo uzticīgi, baidīdamies no elles mocībām.Tāpat Veidenbaums raksta,ka, mainoties politiskaijai varai, mainās arī garīdznieku sludinātā patiesība..
Šeit jāatceras,ka Veidenbauma zināšanas ticības mācībā tika novērtētas: „zināšanas reliģijā un svētos rakstos ļoti labas”.
Turpinājumā pievērsīšos atsevišķiem Veidenbauma darbiem:
*Darbs "Gabals iz tautsaimniecības".
Šis, manuprāt, ir ļoti interesants darbs, jo tajā Veidenbaums nevien pauž nosodījumu pastāvošajai kārtībai,bet arī sniedz savu skatījumu uz to,kā šāda kārtība varējusi izveidoties.
Tāpēc īsumā pārstāstīšu interesantākos domugraudus:
Bija laiki,kad nebija gandrīz nekādas starpības starp likumu devēju un likumu izpildītāju. Latvietis bija sava paša kungs.
Tad zem kristīgās ticības apsega šo teritoriju iekaroja bruņinieki, kas radīja situāciju,kad ļaužu vairākums tika nicināts no ļaužu mazākuma – muižnieku - puses.
Atsevišķi tiek atrunāts rentes maksas jautājums,ko,pirmkārt,prasa par zemi,kas būtība pieder pašiem latviešiem un, otrkārt, prasa par zemi,kuru apstrāda paši latvieši. Muižnieks tikai saņem augļus no tā,ka ir pārliecinājis vietējos,ka viņam kaut kas no tā pieder.
Veidenbaums pat atsevišķās rindkopās salīdzina to,ka muižnieks ar savu rīcību ir lielāks ļaundaris par slepkavu. Jo, ja slepkava nogalina uzreiz,tad muižnieka lēmumi nogalina lēni un pamazām.
Veidenbaums ir visai ass savos vārdos un salīdzinājumos. Viņš sauc pašus latviešus par muļķiem,ja tie nav spējīgi atzīt,ka zeme nav viņu,bet gan muižnieku. Viņš piedāvā modeli,kā šo kārtību var mainīt:
1)attaisīt acis šim ļaužu vairākumam,modināt no gara miega,uzrādīt viņiem,kādā briesmīgā,nejaukā,lopiņiem līdzīgā stāvoklī viņš atrodas;
2) modināt jeb celt vairākumā gribēšanu iztikt ārā iz šīs nejaukās,lopam līdzīgās būšanas un atrasties jaunā, labākā būšanā;
3) izstāstīt,kā var ārā tikt,t.i., izskaidrot viņiem,ka šīs lietas dēļ viņiem vajag atmest tās domas un to atzīšanu, ka strādniekiem piederīgo un no strādnieku rokām un spēka izgatavoto dzīves līdzekļu atņemšana,kas tiek izdarīta no ļaužu mazākuma ir netaisna.
Literatūrā bieži vien tiek risināts jautājums,uz kāda veida kārtības pārmaiņām Veidenbaums aicina savu lasītāju. Veidenbaums atklāti saka,ka tas nav izdarāms ar varu. Viņš aicina cīņai,bet tā nav cīņa ar ieročiem rokā. Citēju: „Tagadējā dzīves kārtība nav apgāžama kara ieročiem, ar uguni un dzelzi, bet miera līdzekļiem, miera ieročiem. Šie miera ieroči un līdzekļi ir iestāstīšana, iepazīstināšana, izskaidrošana, pierādīsana un pārliecināšana.Tagadējā dzīves kārtība var tikt apgāzta tikai tad,ja visi tagadējie ļaudis paliek pie dzīvības un ja viņi pieņem citādus sajēgumus, citādas domas, citādas pārliecināšanās un citādu atzīšanu savā savstarpējā satiksmē nekā tie sajēgumi, tās domas un pārliecināšanās, pie kurām viņi tagad turas.”
„Kad mēs visi to visu zinām,tad mums dienām un gadiem,ar vārdu sakot,tik ilgi jākaļ, jākaļ mierīgiem ieročiem un līdzekļiiem, no visas sirds un no visa spēka un prāta,kamēr nebūsim iekaluši latviešu galvās visu augsāk minēto..”
„Gabals iz tautsaimniecības” parasti uzdod par marksistisku sacerējumu, lai gan tur Marksa vārds pieminēts tikai vienreiz un būtība lielāko sacerējuma daļu aizņem autora pārspriedums par situāciju,kādā atrodas zemnieks toreizējā mūsdienu Latvijas teritorijā. Tapēc viennozīmīgi teikt,ka šis darbs ir marksistiku ideju caurstrāvots nevar,kaut zināmas norādes tiešām tur ir saskatamas un kā nekā tieši šeit pirmo reizi tiek ievietots fragments no I Internacionāles statūtiem. Drīzāk to varētu saukt par mēginājumu popularizēt materiālisma un sociālisma idejas.
Japiebilst,kaut darbs sarakstīts jau 1886.gadā,kad autoram ir tikai 19 gadi,tas pirmo reiz publicēts tiek tikai 1908.gadā un vēl tad tas uzreiz tika konfiscēts un atbildīgajam par publicēšanu piesprieda cietumsodu. Tas norāda vēl joprojām,cik ilgu laika posmu,tas ir vairāk kā 20 gadus šis darbs bija netīkams pastāvošajai sistēmai.
Līdzīgs liktenis saistībā ar cenzūru ir arī Veidenbauma dzejoļiem.
„Gabals iz tautsaimniecības” sarakstīts vienkāršā,viegli saprotamā valodā, domājams domāts Vidzemes kalpu un bezzemnieku aģitācijai.
*Darbs „Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats” (1890) nobeigumā runā par materiālistu un sociālistu teorijām. Teic,ka pēc materiālsitu domām gara darbība atkarīga no miesas darbībām,tai par cēloni zināms organisma stāvoklis;tātad noziegumu nevar par vainu likt viņa darītājam,bet noziedzīgā griba uzskatāma kā kāda vājība. Sociālisti atkal uzskata, ka pie nozieguma vainīga sadzīves slikta iegrozība
Interesants šķiet A.Upīša atzinums,ka Veidenbauma mūža traģēdija ir tā,ka viņš nenāca sakaros ar latviešu pilsētas proletariāta priekšējo – modinātaju un vadītāju pulku,bet visu laiku nodzīvoja "nomaļā lauku kaktā, kur strādniekiem vienīgā tikšanās vieta bija kautkāda zaļumballe un galvenā kārta krogs".
No literāriskās biedrības locekļiem un citurienes progresīvajiem studentiem viņa tuvākie domu biedri bija nākamie Jaunās strāvas vadoņi, „Dienas Lapas” līdzstrādnieki.
Kaut Veidenbaumu atkal un atkal grib saukt par revolucionāru dzejnieku,man tomēr gribas tam īsti nepiekrist. Kas ir revolucionārs? Tāds, kas aizstāv revolūciju, tiecas panākt tūlītējas, straujas un radikālas pārmaiņas; arī dumpīgs. Veidenbauma personībā līdz galam tomēr pietrūkst kaut kas un tas ir veids,kā Veidenbaums grib panākt šīs parmaiņas. Un šeit vēlreiz atgādināšu,ka Veidenbaums apzinājās,ka, lai mainītu pastāvošo,nepieciešami gadi. Par revolucionāru autoru var saukt tad,kad vina tēlu caur dzeju par revolucienāru padara pati sabiedrība gadus vēlāk..
hmm..
Filmas „Amēlija” vēstījuma un struktūras analīze
(Fabuleux destin d'Amélie Poulain, Le., 2001.)
Dzīve, kas pilna ļaunuma un nejēdzības,
dzīve, kurā nav nekā tīra un svēta,
nav dzīve, bet pamazītēja miršana..
[Varētu jau rakstīt par to, kā savulaik publika uzņēma šo filmu un kādu atzinību guva tās režisors Ž.P.Ženē, tomēr šoreiz stāsts būs nedaudz par kaut ko citu..]
Rakstot par „Amēliju”, laikam jau jāsāk ar pašu acīmredzamāko – krāsām. Jau ar pašu pirmo filmas kadru iezīmējas tā krāsu gamma, kas vēlāk dominēs visas filmas turpmākajā gaitā. Šīs krāsas ir zaļa un dzeltena, un kaut kas pa vidu starp tām abām. Savdabīgu kontrastu šai zaļā – dzeltenā dominancei veido sarkans. Kopējā krāsu radītā atmosfēra piešķir redzamajam uz ekrāna it kā neikdienišķības sajūtu un veido turpmāko stāstījumu filmas skatītāja apziņā ar tādu piegaršu, kas līdzinās kādreiz redzētām pasaku filmām. Kādā atsevišķā rakstā par filmu lasīju, ka īpaši simboliska nozīme piešķirta zilajai krāsai un tās lietojumam. Proti – tā apzīmē ceļu uz laimi un mīlestību. Un patiešām, ja pavēro uzskaitītos piemērus atkārtojumā, var ieraudzīt pamatojumu šādam apgalvojumam. Piemērs: kad Amēlija vēlas Nino norādīt ceļu, zīmējot bultas uz asfalta, šo bultu krāsa tiek izvēlēta nevienā citā krāsā kā zila. Velkot paralēles, pēc filmas darbības mēs zinām, ka šīs epizodes ir Amēlijas un Nino ceļš vienam pie otra, tātad - mīlestības.
Nākošais elements, kas uz savu skatītāju (klausītāju) iedarbojas līdz ar krāsu spēli, tā ir mūzika – skaņa. Mūzika, kas pat neiedziļinoties niansēs par tās komponistu, rada kaut kur dziļi snaudošās Parīzes sajūtas.. sajūtas, kas skatītājā atmostas, pat ja Parīzē būts tieši nevienu reizi.. Turklāt mūzikas intensitāte un variētība pieradina skatītāju pie noskaņas izpratnes. Mūzika atvieglo skatītāja emocionālo asociāciju raisīšanos attiecībā uz katru no epizodēm. Turpmāk ir noteikta melodija, kas raksturīga skumjajai Amēlijai un sava melodija ir arī Amēlijai, kurai prātā ir kaut kas cits, iespējams, nerātnība.
Filma gan sākas, gan beidzas ar laika datējumu. Atšķirībā no tādām filmām kā „Memento” vai „21 grams”, laiks virzās loģiski izkārtotā secībā, attīstot notikumus vienu pēc otra, tiesa gan, ar atsevišķām atkāpēm, sniedzot nelielu vēstījumu par konkrētu filmas tēlu personībām, piemēram, atmiņām no bērnības vai arī raksturojot šo personu intereses, dzīvi. Lielākais laika pārlēciens ir posms no Amēlijas bērnības līdz ienākšanai pieaugušo dzīvē. Filma precīzi un noteikti piedāvā laiku, kad stāsts par Amēliju tiek sākts – 1997.gada 28.augusts. Tas nenozīmē, ka Amēlija sāk dzīvi tieši šajā datumā. Pavisam nē. Tāpat filmas noslēguma epizodēs piedāvāts tiek arī stāsta noslēguma datums – 1997.gada 28.septembris. Arī tas nenozīmē Amēlijas dzīves beigas. Drīzāk atmiņā nāk pasaku lasītie citāti: „Reiz bija..” ievadā un „..tā viņi dzīvoja laimīgi.” nobeigumā. Lasot šīs pasakas, mēs nekad nešaubījāmies, ka viņi vēl dzīvoja gan pirms, gan pēc notikuma. Tas ir tikai veids kā definēt laiku, par kuru runā, tā sakot – padarīt to tveramāku.
Nedaudz iedziļinoties abos iepriekšminētajos datumos, redzams, ka ir izvēlēts precīzi viens mēnesis filmas tēlu dzīvēs. Amēlijas gadījumā šis mēnesis pat iespējams ir svarīgākais mēnesis viņas dzīvē, citiem, iespējams, un pat ļoti – tas ir tikai kārtējais mēnesis. Bet tieši tas jau arī kļūst par formātu filmas darbībai – viens mēnesis, kas turpmāk izmainīs visu kādas meitenes dzīvi.
Īstenības sajūtu laikam piešķir reāla fakta piesaistīšana un, proti, 1997.gada 31.augusta notikums – princeses Diānas nāve. Šeit iezīmējas sava veida paradokss, kad filmā paralēli tiek saistīta princeses Diānas traģēdija, kas ir neapskaužami patiesa, un Amēlijas ceļš pretīm mīlestībai, kas, savukārt, ikdienas cilvēkam var šķist kā tīrākā pasaka un atkāpe no realitātes.
Veids, kā tiek attēlots laika ritums, ir atsevišķas atrunas vērts. Piemēram, epizodē, kura ir kā starpposms mazajai Amēlijai un Amēlijai, kas jau jūtas pietiekami pieaugusi, lai pamestu tēva mājas: kadrā tiek rādīts spēļu lācītis, kas sēž mazā puķu dārziņā, kam apkārt miniatūra sētiņa. Laika maiņu atspoguļo sezonas nomaiņa kadrā – te sniegs, te vējš, te lietus, te puķītes zied, te novīst.. un visbeidzot lācēna dārziņā nosēžas putniņš un tikpat pēkšņi aizlido.. un jau nākamajā epizodē tēva mājas pamet arī Amēlija, kas savu lielāko daļu bērnības pavadījusi savā sava veida „sētiņā”, atrauta no citiem bērniem un visa tam pakārtotā.
Nākamais atskaites punkts, kam vēlētos veltīt sevišķu uzmanību ir Telpa. Telpu var saprast gan kā fizisku telpu, kurā norisinās filmas darbība, gan arī kā emocionālu telpu, kurā uzturas filmas tēli. Telpa nemaz nav viena, vienā telpā eksistē vairākas līdzāspastāvošas, pakārtotas telpas un Telpai ir arī cita(s) telpa(s). Filmas vienojošā Telpa ir Parīze – gan idejiskā, gan materiālā līmenī. Atšķirībā no filmas „Dogvilla”, kur darbība norisinās uzzīmētā platformā, kuru ir daudz vieglāk iedomāties, šajā gadījumā aptvert darbības robežas ir sarežģīti. Bet ne jau te slēpjas filmas īpatnības, jo šāda plaša telpa ir raksturīga lielākai daļai filmu un filma „Dogvilla” reiz bija patīkams izņēmums uz pārējo fona. Lai skatītāju „pieradinātu”, tiek piedāvātas pāris telpas, kuras filmas gaitā atkārtojas un apzīmē Amēlijas dzīves robežas.
Jāsāk ar Amēlijas pašas telpu. Amēlija dzīvo mazā dzīvoklī kādā vairāku (pieņemsim, ka vairāku..) stāvu mājā. Filmas gaitā vienīgais cilvēks, kurš kadrā pārkāps viņas dzīvokļa slieksnim ir Nino. Nino ir arī vienīgais, kurš pārkāps emocionālo robežu starp Amēliju. Šajā gadījumā Amēlijas fiziskā telpa idejiski atspoguļo arī emocionālo telpu. Arī pats dzīvokļa iekārtojums simbolizē Amēlijas iekšējo pasauli: dīvainās gleznas un krāsu kontrasts liecina par savdabīgo dzīvokļa īpašnieces skatījumu uz lietām. Tāpat kā kadrā raugoties pa mazo lodziņu, Amēlija raugās arī uz visu plašo pasauli, kas liecina par noslēgtību viņas sirdī (mazs lodziņš lielā ēkā). Amēlijas telpā darbība filmēta lēni un mierīgi. Ir tikai divi satricinājumi, kas izjauc šo miera harmoniju un tie ir: brīdis, kad Amēlija redz TV ziņu izlaidumā reportāžu par princeses Diānas bojāeju un viņai no rokas izkrīt losjona pudeles korķītis, kas ātri aizripo un atsit no sienas malas dēli un otrs satricinājuma mirklis ir brīdis, kad viņa uz sava dzīvokļa sliekšņa uzskrien virsū Nino. Abi šie notikumi ir pavērsieni notikumu attīstībā, tas acīmredzams arī spriedzes intensitātes veidā – paātrinās objekta ātrums kadrā un arī skaņa kļūst kāpināta.
Par savdabībām var runāt arī izteiksmes līdzekļu izvēlē, atspoguļojot Amēlijas attiecības ar citiem cilvēkiem. Piemēram, ar Stiklacilvēku Amēlija sarunājas it kā caur gleznu. Ir glezna, kurai jau gadiem Stiklacilvēks nevar centrā sēdošajai meitenei uzgleznot seju. Gan Stiklacilvēks, gan Amēlija izsaka minējumus par meiteni gleznā. Kaut īstenībā viņi runā par Amēliju un abi to saprot. Viņu dialogā nav tiešu sarunu vienam par otru. Stiklacilvēks uzrunā Amēliju, izsakoties par meiteni gleznā. Arī Amēlija atrod veidu, kā uzrunāt Stiklacilvēku – ar videoierakstu.
Ar Nino Amēlija izvēlas zīmju valodu. Vienīgās „ikdienas” sarunas starp viņiem notiek telefona sarunu veidā. Tās ir vai nu Amēlijas bildēs Nino fotoalbūmā, vai arī uz asfalta uzvilktās bultas, vai arī zīmīte kabatā. Arī filmas atrisinājuma brīdī abu starpā neseko izrunāšanās, tieši pretēji – Amēlija aizspiež Nino muti.
Arī dialogā pašai ar sevi tiek atrasts priekšmets, kas nogādā Amēlijas sajūtas līdz skatītājam un tas ir TV. Amēlija skatās iedomātu savas dzīves dokumentālo filmu, raud un pārdomā.. Bet līdz ar to skatītājs var ielūkoties viņas pašas jūtu pasaulē, iepazīstoties ar viņas gaidām no dzīves.
Filmā izmantoti dažādi izteiksmes līdzekļi, šoreiz vairāk pievērsos laika un telpas analīzei. Par filmu reiz lasīju, ka tā pielīdzināma indei. Patiešām, tā ir inde, jo gribas ticēt, ka tas ir iespējams..Varbūt..
A.Kārteres darba “Vilku sabiedrība” vizuālā / audio interpretācija
Iedomāsimies, ka es esmu režisore un rūpējos par filmas uzņemšanas darbu. Esmu izvēlējusies A.Kārteres stāstu / noveli „Vilku sabiedrība”. Tā kā es esmu atbildīga par epizožu izvēli, tad ir pieļaujamas manas improvizācijas. Es sadalu tekstu 6 atsevišķo stāstos, kurus mēģinu sapludināt.
Šie stāsti ir:
1) ievada apraksts;
2) mednieks, kurš nogalina vilku;
3) ragana, kas nobur kāzu viesus;
4) pazudušais līgavainis;
5) stāsts par to, kā var kļūt par vilkaci;
6) stāsts par Sarkangalvīti.
Pirmais stāsts ir kā ievads (1.stāsts) par to, kā var justies ienācējs mežā, vilku sabiedrības mājvietā, tas ievada filmas darbības vietu, liek apjaust galvenos filmas darbības principus, balstoties uz kuriem, vēlāk norisināsies darbība simbolu valodā.
Filma sākas ar kadriem, kur kamera no augšas šļūc pāri meža koka galotnēm. Dzirdama koku šalkoņa, kas rada baisu sajūtu. Filmētais diennakts laiks – nakts. Pilnmēness. Kameras skats – no augšas uz leju. Kamera pārvietojas mēreni – nav jūtama ne steiga, ne uzsvērts palēninājums. Šis nebaidzamais mežs simbolizē “vilka dziedājuma sēras” un reizē arī norāda galveno darbības telpu.
Tad kamera nolaižas pamazām zemāk un pērvietojas jau cilvēka auguma augstumā. Tā klejo starp priežu stumbriem, it kā meklētu ceļu – simbolizē nomaldījušos cilvēku. Tad kamera ierauga pretim stāvošu sarkanu acu pāri un apstājas. Fonā dzirdamas vilku gaudas. Šīs epizodes stāsts: “vilka dziesma ir skaņa, kas vēsta par to, kā Tevi saplosīs, tā pati par sevi ir slepkavība.” Filmā slepkavība atainota netiek. To apzīmē sarkanais acu pāris un vilku gaudas. Epizodes uzdevums likt skatītājam iejusties upura lomā. Kameras nolaišanās no augšas uz leju nozīmē skatītāja pozīciju maiņu. No sākuma, kad kamera ir augšā, tad skatītājs uz šo stāsta ievadu arī skatās “no augšas”, neiesaistīts. Kad kamera nolaižas, tad kadrā redzamais iekļauj savā saturā arī pašu skatītāju. Stāstā rakstīts: “Viņa zināja, ka, ejot cauri mežam, nedrīkst nokāpt no takas, citādi pazudīs uz mūžiem..” Cilvēks, kuru iemieso kamera, no takas bija nokāpis, maldījās, tāpēc viņa liktenis ir nojaušams..
“Bet Tu no meža slepkavām ieraudzīsi tikai šīs acis..”
Beidzoties pirmajai epizodei, kad kamerā parādās sarkans acu pāris, kamera uzsūc šo sarkanumu, nosarkst.. Tā iedziļinās tik dziļi, ka vēlāk, attālinoties no šī kadra, tā jau ir izdarījusi apmānu un ievadījusi jaunu epizodi. Epizožu pāreja (pāreja uz 6.stāstu) - redzams, kā kamera attālinās no sarkanās uguntiņas cigaretā, kuru smēķē mūsu Sarkangalvīte..(smēķēšana nogalina) Un šī Sarkangalvīte smēķē šo slepkavību – to ieelpo, izelpo.. Jā, mūsu Sarkangalvīte ir labi audzināta mātes meita, vismaz tā stāsta..
Viņas māte sūta Sarkangalvīti pie vecmāmiņas un piekodina uzmanīties, stāstot reiz dzirdētu stāstu.. šajā mirklī nav svarīgi, vai tas ir reāls notikums, vai tikai nostāsts, bet arī nostāstos ir sava daļa patiesības, bet šajā konkrētajā brīdī svarīgi ir meitu pārliecināt uzmanīties. Šis viņas stāsts tiek attēlots vizuāli, melnbaltiem kadriem.. Tiek piesaistīts 4.stāsts, kas gan netiek parādīts pilnībā. Kamera klejo no kāzu viesu vienas sejas uz otru, pakavējas pie līgavas un līgavaiņa, kamera pēkšņi sāk rotēt ap savu asi, palielinās temps, izplūst ekrānā redzamo cilvēku sejas, skaņas un balsis sajaucas, radot haosa noskaņu. Darbība atsākas kādā istabā, kur līgava gaida savu nule apņemto vītu, lai kļūtu viņa sieva, bet jaunais vīrietis nenāk.. viņš iziet no istabas, iziet no mājas, durvis neiazvēris (simbolizē, atgriezšanos), dodas prom no ciema, prom meža virzienā.. Kamera viņu uzlūko sejā, pati atkāpjas pie katra viņa soļa, tad apstājas, vīrietis pienāk tai tik tuvu, ka kadrā redzamas viņa acis, tās ir sarkanas, sarkans paliek arī viss kadrs, fonā dzirdams vilka kauciens. Stāsta turpinājumā ar skopu kadrējumu tiek sniegts ieskats, kā līgava apraud aizgājušo vīru un kā viņas māte nolād šo vīrieti, sūtot lāstus, pārvēršot kāzu viesus par vilkiem (iesaistīts tiek 3.stāsts).
Meitene iet pa taciņu. Apkārt šalcošais mežs. Fonā skan Starsailor dziesma „Four To The Floor” it kā balansējot uz robežas starp baisīgi nojaušamo un mūzikas radīto viegluma sajūta. Nakts tumša, mēnesi ir aizseguši mākoņi. Mūzikā var saklausīt vilka gaudienam pielīdzināmas skaņas, kas rada it kā mūzikas video klipa sajūtu. Meitene iet, pat lēkā – tas pauž viņas pārliecinātību par sevi. Kamera no sākuma Sarkangalvīti ierauga tālumā, tad sagaida viņas pietuvināšanos. Mainās fokusācija: kamera seko Sarkangalvītei no aizmugures. Meitenes gaita simbolizē vieglprātību. Dziesmā ir vārdi „she will be my girl”, kas, savukārt, skatītājam liek nojaust vēl kādas personas interešu klātesamību. Mūzikas pavadījumam izbeidzoties, dziesmas pēdējās skaņas pāriet un saplūst ar meža šalkoņu. Iegaudojas vilks. Meitene apstājas. Kamera meitenes stāvu novēro no meža biezokņa. Tā ir pārvērtusies par kādas citas personas acu skatienu. Meža šalkoņa pieklust. Patīkama balss pārtrauc klusumu, kas reizē nomierina meiteni un skatītāju. Skatītājs šo cilvēku neredz, bet redzama meitenes sejas izteiksme, kas apliecina, ka svešā cilvēka izskats to ir nomierinājis. Abi soļo cauri mežam, sarunājas, tomēr svešais cilvēks pilnā augumā netiek parādīts, arī viņa seja kadrā netiek parādīta. Tā vietā kamera fokusējas uz atsevišķām ķermeņa daļām – sarkanu spuldzi mirdzošās acis, balti zobi, vairogdziedzeris, siekalu norīšanas process. Vai tas maz ir cilvēks?
Nākamā epizode sākas siltā istabā, kurās uguns krāsnī. Vecmāmiņai izdziest svece. Vecā sieva pārmet krustu (atsauce uz Bēbeles mīlestību). Pēc mirkļa pie durvīm dzirdami soļi. Klauvējiens. Vecmāmiņa atver durvis, parādās sarkanu acu pāris, epizode beidzas. Gaudo vilks. Simboliski sasaucas ar pirmo epizodi – slepkavība.
Nākamā epizodē darbība it kā sākas no jauna. Silta istaba. Nodziest svece. Vecmāmiņa sēž, viņas seja nav redzama. Klauvējiens pie durvīm. Skatītājs to uztver kā atkārtotu epizodi. Tomēr šoreiz roka, kas klauvē aiz durvīm ir smalkas meitenes rociņa. Kamera lēni pārslīd pār smalkajiem pirkstiem, attālinās, skatītājs atpazīst Sarkangalvīti. Durvis paveras, meitene ietiet. Kamera neseko, bet uzkavējas, rodas sajūta, ka kaut kas tiek gaidīts. Kamera tiek pagriezta ar skatu uz pagalmā notiekošo, uz mežu, kur starp kokiem manāmi sarkanu acu pāri..
Skatītājam kā iestarpinājums tiek sniegts Sarkangalvītes mātes stāstītā nostāsta turpinājums, kur aizbēgušais līgavainis atgriezās (4.stāsta turpinājums).. kā pārkāpj savas mājas slieksni un saprot, ka viņa sieva ir kļuvusi par cita vīrieša sievu..
Sarkangalvīte skatās uz cilvēku istabā, viņa vairs nebaidās.. Kārteres aprakstītais dialogs.. meitene iemet abu apģērbus ugunī, kamera atgriežas meža biezoknī, tā lēni tuvojas gaismai. Pietuvojas un kadrā redzams ziedošas plūmes koks, kas izstaro gaismu (Austrumos plūmju ziedēšana simbolizē dzimumaktu).
Tiek attēlots stāsts 2.stāsts. Mednieks noķer savā slazdā vilku, to nogalina un atbrīvo no lāsta. Nogalinātais cilvēks izrādās tas pats svešinieks.
Filma beidzas ar kameras fokusāciju uz pilnmēnesi, tā nofiksē kadru un parādās sarkani burti, kas izstāsta 5.stāstu: „Stāsta, ka esot kāda zalbe, ko Tev iedod Velns, un tu pārvērties par vilku, tikko to uzsmērē. Septiņi gadi ir dabiskais vilkača laiks, bet, ja sadedzinātu viņa cilvēka drānas, Tu viņu nolemtu uz vilkatību visu viņa mūžu, tāpēc vecas sievas šaipusē domā, ka var aizsargāties, iesviežot vilkatim ar cepuri vai priekšautu, it kā drēbes kādu padarītu par cilvēku. Tomēr pēc acīm, pēc tām zaigojošām acīm, Tu viņu pazīsi visās formās; pārmaiņas neskar vienīgi acis. Pirms kļūt par vilku, likantrops izģērbjas pliks kā burkāns. Ja Tu pamani starp priedēm kailu vīrieti, tad bēdz, it kā Tev pa pēdām dzītos pats Nelabais.”
Fonā skan Tori Amos dziesma „Baker, baker” insturmentālā izpildījumā, kur no dziedātā teksta dzirdama tikai pēdējā rindkopa: „if you see him say Hi..” Beigas.
Viens un viens vienīgs zvērs naktī kauc mežos..
Vilks ir iemiesots gaļēdājs, un viņš ir vienlīdz viltīgs un rijīgs – ja viņš reiz ir nogaršojis gaļu, tad ne ar ko citu nesamierināsies.
Naktī vilku acis spīguļo kā sveču liesmas: dzeltenīgas, sarkanīgas, bet tas tikai tāpēc, ka viņu acu zīlītes piebriest no tumsas un uztver tavas lampiņas gaismu, un atspīdina to tev atpakaļ; un sarkanais nozīmē briesmas; ja vilku acīs atspīd tikai mēnessgaisma, tās auksti zaigo nedabiskā zaļumā – griezīgā minerālu krāsā. Ja nakts apsēstais ceļinieks iztālēm ierauga šīs spulgās baisās pērlītes pēkšņi piešūtas melnajiem krūmājiem, tad viņš zina, ka viņam jābēg – ja vien bailes viņu nav padarījušas pavisam stīvu.
Bet tu no meža slepkavām ieraudzīsi tikai šīs acis, kad viņi neredzami vāksies ap tavas gaļas smaržu, kad tu nesaprātīgi vēlu iesi cauri mežam. Viņi būs kā ēnas, viņi būs kā rēgi, nakts murgu draudzes pelēki locekļi; klau! viņa ilgais, drebošais kauciens… dzirdama tapusi baiļu ārija.
Vilka dziesma ir skaņa, kas vēsta par to, kā tevi saplosīs, tā pati par sevi ir slepkavība.
Ir ziema, un laiks ir auksts. Kalnos un mežos vilkiem patlaban trūkst pārtikas. Kazas un aitas ir ieslēgtas kūtīs, brieži aizgājuši uz tālajām ganībām kalna dienvidu nogāzēs – un vilki kļūst kalsni un badaini. Viņiem ir tik maz miesas, ka tu varētu saskaitīt baidaiņu ribas caur ādu, ja viņi tev dotu laiku pirms tev uzbruks. Tādi siekalaini žokļi; izkārta mēle; sakaltušu slienu pelēkas pēdas – no visām briesmām, kas mudž naktī un mežā: spokiem, gobliniem, mežaiņiem, cilvēkēdājiem, kas groza bērnus uz cepamām restēm, raganām, kas būros nobaro savus gūstekņus, lai pasniegtu kanibālu galdā, vilks ir visbriesmīgākais, jo viņš nespēj klausīties saprāta balsī.
Tev vienmēr draud briesmas mežā, kur tuvumā nav cilvēku. Liec savu kāju starp lielo priežu vārtu stabiem, kur ķērpjotie zari pinas tev apkārt, gūstīdami neuzmanīgu ceļotāju, it kā pati augu valsts būtu sazvērējusies ar vietējiem vilkiem, it kā ļaunie koki dotos zvejā savu draugu labā – sper savu kāju meža vārtos ar vislielākām bailēm un bezgalīgu uzmanību, jo, ja kaut mirkli novirzīsies no takas, vilki tevi apēdīs. Viņi ir pelēki kā bads, viņi ir nelabi kā mēris.
Reto ciematu bērni ar nopietnajām acīm vienmēr nēsā sev līdzi nažus, kad dodas pieskatīt mazos kazu pulciņus, kas nodrošina saimniecības ar skābu pienu un smirdīgu, tārpainu sieru. Viņu naži ir gandrīz tikpat lieli kā nēsātāji, un asmeņus asina ik dienas.
Bet vilkiem ir savi ceļi uz tavu pavardu. Mēs mēģinām visādi, bet nevaram no viņiem izsargāties. Ziemā nav tādas nakts, kad zemnieks nebītos ieraudzīt kaulainu, pelēku, badainu purnu, kas ošņājas ap durvīm; un kādā ciemā reiz vilks sakoda sievieti pašas virtuvē, kad viņa kāsa makaronus.
Bīsties un bēdz no vilka; jo, galu galā, vilks var būt vairāk nekā tev izskatās.
Tepat netālu reiz dzīvoja mednieks, kas sagūstīja vilku bedrē. Šis vilks bija noslepkavojis aitas un kazas; apēdis večuku, kas dzīvoja viens pats kalna nogāzē un visu dienu dziedāja Jēzum; uzklupis meitenei, kas ganīja aitas, bet viņa sacēla tādu traci, ka atnāca vīri ar bisēm un vilku aizbaidīja un mēģināja viņu izsekot mežā, bet viņš bija viltīgs un atstāja viņus ar garu degunu. Tā nu mednieks izraka bedri un lika tur ēsmai pīli – pavisam dzīvu; un viņš nosedza bedri ar salmiem, kas nosmērēti ar vilku mēsliem. Pēk, pēk! pēkšķēja pīle, un no meža izzagās vilks, liels vilks, smags vilks, tikpat smags kā pieaudzis vīrs, un salmi zem viņa iebruka – tā viņš iegāzās bedrē. Mednieks ielēca bedrē, pārgrieza viņam rīkli, nocirta visas četras ķepas sev par trofeju.
Un tad mednieka priekšā gulēja nevis vilks, bet asiņains cilvēka ķermenis – bez galvas, bez locekļiem, beigts.
Ielejas augšgalā dzīvoja ragana, kas reiz pārvērta veselu pulku kāzu viesu par vilkiem, jo līgavainis bija izvēlējies citu meiteni. Viņa lika tiem nākt pie viņas pa naktīm, lai atriebtos, un viņi tad sēdēja ap viņas būdu un gaudoja, dziedādami viņai savas nožēlojamības serenādi.
Ne tik sen mūsu ciemā jauna sieviete apprecēja cilvēku, kas kāzu naktī kā ūdenī iekrita. Gultā bija paklāti jauni palagi, un līgava tajos atgūlās; līgavainis teica, ka aiziešot atviegloties, viņam tas pieklājības labad jādarot, un viņa uzvilka sedziņu līdz zodam, un tā tur gulēja. Un viņa gaidīja un gaidīja, un tad viņa vēl gaidīja – viņš taču bija prom jau tik ilgi! Līdz viņa lec stāvus gultā un spiedz, jo izdzirdējusi gaudošanu, ko vējš atnes no meža.
Tai izstieptajā, trīsošajā kaucienā, blakus baisajām atbalsīm ir arī kādas nesaprotamas skumjas, it kā zvēri nemaz negribētu būt tik zvērīgi, ja vien viņi zinātu, kā – un nekad nepārstātu apraudāt savu stāvokli. Vilku dziedājumos mīt neaptveramas sēras, nebeidzamas kā meži, bezgalīgas kā garās ziemas naktis; un tomēr tās spocīgās skumjas, savējo apraudāšana, nemainīgā ēdienkarte nekad neaizkustina sirdi, jo šais skaņās nekas nenorāda uz pestīšanas iespēju; žēlastība nevarētu nākt pār vilku no viņa paša izmisuma, bet tikai caur kādu ārēju starpnieku; tā ka reizumis zvērs izskatās tāds, it kā pa pusei priecātos par nazi, kas viņu atbrīvo no dzīvības.
Jaunās sievietes brāļi pārmeklēja šķūņus un siena kaudzes, bet tā arī neatrada mirstīgās atliekas – un prātīgā meitene izslaucīja acis un sameklēja sev citu vīru, kas tā nekautrējās čurāt podā un pavadīja naktis istabā. Viņa dāvāja tam pāris jauku bērneļu, un viss bija jauki un skaisti, kamēr vienā ledainā naktī – saulgriežu naktī, gada eņģēs, kad pasaule lāgā neturas kopā, garākajā naktī, atgriezās viņas pirmais vīrs.
Par viņa ierašanos paziņoja pamatīgs blīkšķis pa durvīm, kad viņa maisīja zupu savu bērnu tēvam, un viņa to pazina tai pašā mirklī, kad pacēla durvju krampi, lai viņu ielaistu, kaut gan bija pagājuši daudzi gadi, kad viņa tā dēļ bija tērpusies melnā, un viņš tagad bija vienās skrandās, un viņam mati karājās utainās lēkšķēs, visu šo laiku ķemmes neredzējuši.
– Te nu es nāku, sieviņ,– viņš teica. – Dod šurp manu kāpostu bļodu, un labi aši.–
Tad ar malku pavardam ieradās otrais vīrs, un, kad pirmais ieraudzīja, ka viņa ir gulējusi ar citu un, vēl trakāk, uzmeta sarkano acu skatu viņas mazajiem bērniem, kas bija ielavījušies virtuvē, lai redzētu, ko nozīmē tracis, viņš iekliedzās: – Es vēlos atkal kļūt par vilku, lai pārmācītu šo padauzu!– Un tā viņš tūdaļ pat kļuva par vilku un noplēsa vecākajam puikam kreiso pēdu, pirms viņu sacirta ar malkas cirvi. Bet, kad vilks gulēja, asiņodams un gārgdams pēdējos elpas vilcienus, vilka āda nolobījās, un viņš kļuva tāds pats kā bijis, pirms daudziem gadiem, kad viņš aizbēga no laulības gultas, un viņa sāka raudāt, un viņas otrais vīrs viņu iekāva.
Stāsta, ka esot kāda zalbe, ko tev iedod Velns, un tu pārvērties par vilku, tikko to uzsmērē. Vai, ka viņš esot piedzimis ar kājām pa priekšu, un ka viņa tēvs bijis vilks, tāpēc viņam no vidukļa uz augšu viss kā cilvēkam, bet no jostasvietas uz leju – kā vilkam. Un viņam ir vilka sirds.
Septiņi gadi ir dabiskais vilkača laiks, bet, ja sadedzinātu viņa cilvēka drānas, tu viņu nolemtu uz vilkatību visu viņa mūžu, tāpēc vecas sievas šaipusē domā, ka var aizsargāties, iesviežot vilkatim ar cepuri vai priekšautu, it kā drēbes kādu padarītu par cilvēku. Tomēr pēc acīm, pēc tām zaigojošām acīm, tu viņu pazīsi visās formās; pārmaiņas neskar vienīgi acis.
Pirms kļūt par vilku, likantrops izģērbjas pliks kā burkāns. Ja tu pamani starp priedēm kailu vīrieti, tad bēdz, it kā tev pa pēdām dzītos pats Nelabais.
Ir ziemas vidus, un sarkanrīklīte, cilvēku draugs, sēž uz dārznieka lāpstas roktura un dzied. Vilki ir apsēduši visu apkārtni, bet šim bērnam, kam pašam savs prāts galvā, par visu vari vajag iet caur mežu. Viņa ir pārliecināta, ka zvēri viņu liks mierā, kaut gan pēc daudziem brīdinājumiem, viņa ieliek gaļas nazi grozā, ko māte ir piekrāvusi ar knapsieriņiem. Tur ir arī pudele kodīga šņabja, kas iegūts no kazenēm, ducis plakanu auzu plāceņu, kas izcepti uz plīts riņķiem; pāris ievārījuma podi. Meitēns linu matiem nesīs šīs gardās dāvanas tālajai vecaimātei, kas ir tik veca, ka gadu nasta viņu gandrīz nospiedusi. Vecmāmiņa dzīvo divu stundu riksī caur ziemas mežiem; meitēns ietinas biezajā seģenē un pārvelk to pār galvu. Viņa iekāpj biezajās koka kurpēs; viņa ir apģērbusies un gatava, un ir Ziemsvētku vakars. Ļaunīgās saulgriežu durvis vēl šūpojas eņģēs, bet meitene ir pārāk daudz mīlēta, lai baidītos.
Šai mežonīgajā zemē bērni ilgi nepaliek jauni. Viņiem nav rotaļlietu, ar ko spēlēties, tāpēc viņi smagi strādā un kļūst viedi, bet šo meitēnu, tādu glītu un jaunāko ģimenē, mazo nokavējušos māsiņu, māte un vecāmāte bija izlutinājušas; vecmāmiņa uzadīja viņai sarkanu seģeni, kas šobrīd spīd kā ļauna asins zīme sniegā. Viņas krūtis tikko sākušas briest; viņas mati ir balti kā kaļķis, tie tikpat kā neapēno bālo pieri; viņas vaigi ir simboliski sarkanbalti, un viņa tikko sākusi asiņot kā sieviete – viņas pulkstenis tagad sitīs reizi mēnesī.
Viņa stāv un kustas savas jaunavības neredzamā cietoksnī. Viņa ir nesaplēsta ola; viņa ir aizzīmogots trauks; viņai iekšā ir burvju telpa, kuru cieši noslēgusi membrāna; viņa ir noslēgta sistēma; viņa nezin, kā drebēt. Viņai ir nazis, un viņa ne no kā nebaidās.
Viņas tēvs varētu viņai aizliegt, ja būtu mājās, bet viņš ir mežā, cērt malku, un māte neko nespēj viņai liegt.
Mežs sakļāvās ap viņu kā žokļi.
Mežā pat ziemas vidū ir kaut kas vērojams – cieši saspiedušies kaudzītē sēž putni uz čīkstošiem zariem, padevušies gadalaika miegainībai un pārāk nelaimīgi, lai dziedātu; spožās ziemas sēņu mežģīnes uz pleķainajiem koku stumbriem; ieapaļās trušu un stirnu spiras, putnu pēdu asakas, zaķis, plāns kā gaļas šķēlīte, pārskrien pār taku, kur blāvā saules gaismā iemērkušās rūsainas pērnās papardes.
Kad viņa izdzirdēja tālumā ledaino vilka kaucienu, viņas roka kā radusi ķēra pēc naža, bet viņa neredzēja ne kāda vilka, nedz arī kaila cilvēka, bet tad viņa izdzirda kādu laužamies caur krūmājiem, un uz ceļa izlēca pilnīgi apģērbies cilvēks, ļoti glīts jauns cilvēks, zaļā mētelī un platmalu mednieka cepurē, apkrāvies ar nomedītajiem putniem. Pie pirmajā zariņu lūšanas skaņām viņas roka bija uz naža spala, bet viņš iesmējās, zibinādams baltus zobus, viņu pamanījis, un smieklīgi, bet glaimojoši paklanījās; viņa tādu varenu puisi nekad nebija redzējusi, vismaz ne starp sava dzimtā ciema lauķiem. Tā viņi gāja tālāk kopā caur pēcpusdienas krēslu un ēnām.
Drīz vien viņi smējās un jokoja kā veci draugi. Kad viņš piedāvājās nest viņas grozu, viņa to atdeva, kaut gan tajā palika viņas nazis, jo viņš teica, ka viņa bise viņus sargāšot. Dienai tumstot, sāka no jauna snigt; viņa juta, kā pirmās sniegpārslas nolaižas uz viņas skropstām, bet ko iet bija palicis tikai kilometrs, un galā būs uguns un karsta tēja, un sagaidīšana, silta sagaidīšana kā viņai, tā arī skaistajam medniekam.
Šim jaunajam cilvēkam kabatā bija kaut kas ievērojams. Kompass. Viņa skatījās uz mazo stikla ciparnīcu viņa rokā un vēroja šķobīgo adatu ar sīku izbrīnu. Viņš pārliecināts teica, ka šis kompass viņu izvedis cauri mežam bez problēmām jo adata precīzi parādot, kur ir ziemeļi. Viņa tam neticēja; viņa zināja, ka, ejot cauri mežam, nedrīkst nokāpt no takas, citādi pazudīsi uz mūžiem. Viņš atkal par viņu smējās; spožas siekalu pēdas bija uz viņa baltajiem zobiem. Viņš teica, ka ja ieniršot no takas mežā, kas viņus ieskāva, tad meklēdams ceļu caur pamežu ar kompasa palīdzību, viņš noteikti ieradīšoties pie vecmāmiņas mājas krietnu stundas ceturksni pirms viņas, kas lēni rāpošot pa līkumoto taku.
Es tev neticu. Starp citu, vai tev nav bail no vilkiem?
Viņš tikai piesita pie savas bises spožās laides un atņirdza zobus.
Saderam? viņš jautāja. Vai spēlēsim spēli? Ko tu man dosi, ja es būšu pie vecmāmiņas mājas pirms tevis?
Ko tu gribētu? viņa muļķīgi pajautāja.
Buču.
Lauku kārdinājumu vienkāršība. Viņa nolaida acis un piesarka.
Viņš aizgāja pa pamežu un paņēma līdzi viņas grozu, bet viņa aizmirsa baidīties no zvēriem, kaut gan mēness jau lēca – viņa vēlējās kavēties ceļā, lai glītais jaunskungs noteikti dabūtu savu algu.
Vecmāmiņas māja stāvēja viena nomaļus no ciemata. Svaigi kritušais sniegs spēlējās virtuves dārza zedeņos, un jaunais cilvēks uzmanīgi kāpa pa piesnigušo celiņu, it kā baidītos samērcēt kājas, šūpodams rokā meitenes grozu un putnu saišķi, dungodams pie sevis kādu dziesmiņu.
Uz viņa zoda ir tikko manāmas asins pēdas. Viņš ir našķojies ap savu medījumu.
Viņš pieklauvēja pie loga ar pirkstu kauliņiem.
Veca un trausla, vecmāmiņa jau par trīs ceturtdaļām padevusies nāvei, kuru vēsta kaulu sāpes un gandrīz gatava pilnībā kapitulēt. Pirms stundas no ciema bija atnācis zēns, kas sanesa malku un iekūra uguni uz nakti, tagad virtuvē jautri sprakšķ un lēkā uguns gaisma. Viņai sarunu biedrs ir Bībele, viņa ir dievbijīga večiņa. Viņa ir atbalstījusies uz vairākiem spilveniem gultā, kas iebūvēta sienas nišā kā tas parasts zemnieku mājās; ietinusies lupatu segā, kuru šuvusi pirms kāzām – pirms vairāk gadiem kā viņai ir vēlēšanās atcerēties. Divi fajansa spanieli ar aknu krāsas pleķiem uz kažokiem un melniem deguniem sēž abpus kamīna. Uz grīdas ir spožs paklājiņš no sagrieztām lupatām. Vecais sienas pulkstenis skaita viņas laikazoba saēstās stundas.
Mēs nelaižam vilkus iekšā, ja dzīvojam labi.
Viņš pieklauvēja pie loga ar spalvainiem pirkstu kauliņiem.
Te ir tava mazmeitiņa, viņš sauca augstā soprānā.
Pacel krampīti un nāc iekšā, mīļumiņ.
Viņus var pazīt pēc acīm – plēsoņu acīm, naksnīgām, postošām acīm, kas ir sarkanas kā brūce; tu vari viņiem sviest ar Bībeli un pēcāk ar priekšautu, vecmāmiņ, tu domāji, ka tas noteikti palīdzēs pret šiem ellīgajiem kustoņiem… tagad piesauc Kristu un viņa māti un visus debesu eņģeļus, lai tie tevi sargā, bet tas tev nekā nepalīdzēs.
Viņa plēsīgais purns ir ass kā nazis; viņš nomet zeltaino apgrauzto fazānu nastu uz galda un noliek arī tavas mīļās meitiņas grozu. Mans Dievs, ko tu ar viņu esi izdarījis?
Nost ar maskām, to audumu meža krāsās, cepuri ar spalvu aiz lentes; viņa saķepušie mati izplūst pār balto kreklu, un viņa var redzēt, kā tajos ņudz utis. Pagales kamīnā sakustas un šņāc; nakts un mežs ienākuši virtuvē kopā ar tumsu, kas karājas viņa matos.
Viņš norauj kreklu. Viņa āda ir kā pergaments. Stīva matu līnija šķērso viņa vēderu, viņa krūšu gali ir cieti un tumši kā indīgi augļi, bet viņš ir tik kaulains, ka viņam zem ādas varētu saskaitīt ribas, ja vien viņš tam dotu laiku. Viņš novelk bikses, un viņa var redzēt, cik spalvainas ir viņa kājas. Un loceklis liels. Ai! liels.
Pēdējais, ko vecā dāma šai pasaulē redzēja, bija jauns vīrietis, kam acis kā gailošas ogles, pliks kā akmens, viņš nāca uz viņas gultu.
Vilks ir iemiesots gaļēdājs.
Kad viņš bija viņu piebeidzis, viņš aplaizīja lūpas un aši apģērbās, līdz viņš bija tāds pats, kā kad tikko ienāca pa durvīm. Viņš sadedzināja kamīnā neēdamos matus un ietina kaulus galdautā, ko paslēpa koka lādē zem gultas, kur viņš atrada pāris tīru palagu. Ar tiem viņš rūpīgi apklāja gultu nodevīgo notraipīto palagu vietā, kurus viņš iebāza veļas kastē. Viņš uzbukņīja spilvenus un izpurināja lupatu segu, viņš pacēla no grīdas Bībeli, aizvēra un nolika uz galda. Viss bija kā iepriekš, izņemot to, ka trūka vecmāmiņas. Pagales raustījās kamīnā, pulkstenis tikšķēja, un jaunais cilvēks sēdēja pacietīgi, viltīgi, pie gultas vecmāmiņas naktsmicē.
Tuk-tuk-tuk.
Kas tur ir, viņš trīsina vecmāmiņas sensenajā falsetā.
Tikai tava mazmeitiņa.
Tā viņa ienāca, atnesdama līdzi sniega vērpeti, kas izkusa asarās uz grīdas dēļiem, un varbūt viņa bija mazliet vīlusies, redzēdama, ka pie uguns sēž tikai vecmāmiņa. Bet tad viņš nometa segu un pielēca priekšā durvīm, atspiezdamies pret tām ar muguru, lai viņa nevarētu pa tām izbēgt.
Meitene apskatīja istabu un redzēja, ka spilvena gludajā vaigā nav pat galvas nospieduma, un kā, pirmo reizi viņas mūžā, Bībele guļ aizvērta uz galda. Pulksteņa tikšķis noskanēja kā pātagas plīkšķis. Viņa gribēja savu nazi no groza, bet neuzdrošinājās pēc tā pastiept roku, jo viņa acis bija pievērstas viņai – milzu acis, kas tagad šķita spīdam pašas ar savu īpašu gaismu, acis tik lielaskā šķīvji, šķīviji pilni ar Grieķu uguni , ellišķu spīdumu.
Kādas tev lielas acis.
Lai tevi labāk redzētu.
No vecās sieviņas nav palikušas nekādas pēdas, izņemot sirmu matu šķipsnu, kas ieķērusies nesadegušā pagalē. To ieraudzījusi, meitene saprata, ka ir nāves briesmās.
Kur ir mana vecmāmiņa?
Te nav neviena cita kā tikai mēs abi, mana dārgā.
Un ap viņiem sacēlās liela kaukšana, tuvu, pavisam tuvu, tik tuvu kā dārziņā aiz loga, gaudoja liels pulks vilku. Viņa zināja, ka visbriesmīgākajiem vilkiem spalvas aug iekšpusē, un nodrebēja – par spīti tam, ka bija jo cieši savilkusi sarkano lakatu sev apkārt, it kā tas varētu viņu pasargāt, lai gan tas bija sarkans kā asinis, kas viņai būs jāizlej.
Kas mums atnācis dziedāt dziesmas, viņa teica.
Tās ir manu brāļu balsis, dārgā; man patīk vilku sabiedrība. Paskaties pa logu, un tu viņus ieraudzīsi.
Sniegs bija pa pusei aizķepinājis slēģi, un viņa to atvēra, lai paskatītos dārzā. Bija balta sniega un mēness nakts. Putenis virpuļoja ap kaulainiem, pelēkiem zvēriem, kas, attupušies starp ziemas kāpostu rindām, pavērsuši asos purnus pret mēnesi, gaudoja tā, it kā viņiem sirdis lūztu. Desmit vilki, divdesmit vilki – tik daudz vilku, ka viņa nespēja saskaitīt – gaudoja koncertā kā jukuši vai apstulbināti. Viņu acīs atspīdēja virtuves gaisma, un tās gailēja kā sveču simts.
Ārā ir ļoti auksts, viņa teica, nabadziņi, nav brīnums, ka viņi tā gaudo.
Viņa aizvēra logu uz vilku bēru dziesmu un noņēma savu sarkano lakatu, sarkanu kā magones, kā upuri, kā viņas pašas asinis; un tā kā no bailēm viņai īpaša labuma nebija, viņa beidza baidīties.
Ko man darīt ar lakatu?
Met viņu ugunī, mīļā. Tev to vairāk nevajadzēs.
Viņa savīstīja lakatu un iesvieda liesmās, kas to tūdaļ aprija. Tad viņa pār galvu novilka blūzi; viņas mazās krūtis spīguļoja tā, it kā sniegs būtu iebrucis istabā.
Ko man darīt ar blūzi?
Met ugunī, zvēriņ.
Plānais muslīns liesmās uzbrauca skurstenī kā burvju putns un nu pienāca kārta viņas svārkiem, vilnas zeķēm, kurpēm, un tas viss tika iemests ugunī un pazuda uz mūžiem. Uguns spīdēja cauri viņas ādai; tagad viņa bija ģērbusies tikai savas miesas neskartajā čaulā. Tik žilbinoša, kaila, viņa ar pirkstiem izbrauca caur matiem; viņas mati izskatījās kā sniegs uz lauka. Tad piegāja pie jaunā cilvēka ar sarkanajām acīm, kura nekoptajās krēpēs mudžēja utis; viņa pacēlās pirkstgalos un atpogāja viņa krekla apkaklīti.
Kādas tev lielas rokas.
Lai tevi labāk apkamptu.
Katrs pasaules vilks nu gaudoja kāzu dziesmu, kad viņa no brīva prāta deva viņam skūpstu, ko bija parādā.
Kādi tev lieli zobi.
Viņa redzēja, kā viņa žokļos krājas siekalas, un istaba bija pilna ar meža Mīlasnāves traci, bet gudrais bērns pat nesarāvās, pat tad, kad viņš teica:
Lai tevi labāk apēstu.
Meitene izplūda smieklos. Viņa zināja, ka tāds vēl nav piedzimis, kas viņu ēdīs. Viņa smējās viņam sejā, viņa norāva tam kreklu un iemeta ugunī, savu pašas drānu uguns kapā. Liesmas dejoja kā mirušo dvēseles Valpurģu naktī, un vecie kauli zem gultas briesmīgi grabēja, bet viņa tiem nepievērsa uzmanību.
Iemiesots gaļēdājs, tikai bezvainīga miesa to var apmierināt.
Viņa liks viņa baiso galvu sev klēpī, un viņa lasīs utis no viņa vilnas, un varbūt viņa liks utis sev mutē un tās apēdīs – pēc viņa vārda – kā tādā mežonīgā kāzu ceremonijā.
Putenis noklusīs.
Putenis noklusa, atstādams kalnus vietumis apklātus ar sniegu it kā akla sieva būtu tos mēģinājusi apsegt ar palagu, priežu augšējie zarus nobalsinātus, čīkstošus, pārlieku apkrautus ar sniegu.
Sniega gaisma, mēnesgaisma, ķepu nospiedumu mudžeklis.
Viss klusss, viss stings.
Pusnakts; un pulkstenis sit. Ir Ziemsvētku diena, vilkaču dzimšanas diena, saulgriežu durvis stāv plaši vaļā; lai viņi visi var iziet.
Raugi! Saldi un netraucēti viņa guļ vecmāmiņas gultā starp maigā vilka ķetnām.