metal mind productions
Šobrīd pavisam nopietni nodarbojos ar celošanu. Jostu vajag dabūt gatavu pēc iespējas ātrāk, jo vasara nāk tikpat ātri cik visi paredzamie pasākumi. Brunči arī vēl jākrāso, bet baidos, ka nav man tik daudz dabisko materiālu pie rokas cik nepieciešams, būs jāiet kaut kad mežā. Kamēr celoju, paralēli sāku skatīties Opeth - Lamentations DVD. Nu, ļoti patīkams. Es tikai nesaprotu kāpēc publikā vienmēr ir jābūt kādam, kas kliedz kā aizkauta cūka. Tieši tā - nevis kliedz normāli kā kārtīgs metālists, bet tieši kā aizkauta cūka. Iespējams, ka tā pat bija sieviete, nevarēja saprast, bet izklausījās iznīcinoši pretīgi. Es vairāk priecājos par inteliģentāku publikas piegājienu. Piemēram, viens cilvēks starplaikā starp dziesmām apjautājās kā iet Mikaela sievai. Neierasti un cik reizē smieklīgi, tik forši. No koncerta tikko atcerējos, ka stāvēju netālu no diviem inteliģentajiem metālistiem, kas apsprieda Opeth dzīves gājumu, pirms paši Opeth vēl tikai taisījās nākt uz skatuvi. Un beigās pirmais ļoti aizrautīgi stāstīja otram par kādu cilvēku, kurš kādreiz Opeth noniecinājis līdz ar zemi, bet pirmais aizstāvējis Opeth, klaji noliegdams un apgalvodams, ka viņš smagi maldās un Opeth kļūs par kaut ko ļoti lielu un spēcīgu. Un kā viņam tagad izrādījusies taisnība. Bija arī runa, ka Opeth kļūšot populārāki par Metallicu, neatceros kādā kontekstā viņi to minēja, salīdzinādami tomēr diezgan atšķirīgas grupas, bet man katrā ziņā bija interesanti paklausīties sakarīgas sarunas. Katrā gadījumā vismaz neliela pārmaiņa no skatīšanās uz ierasti truli pārdzērušamies metālistu ģīmjiem, kas prot tikai laistīties ar alu un piekaut blakusstāvošos. Jā, tā man joprojām trauma no Skyforger koncerta pirms gadiem diviem, kur tiku nolieta no galvas līdz kājām ar alu un gandrīz piekauta no četrām pusēm, kad pārdzērušies metālisti nekontrolē savas rokas. Vienā brīdī man viens tā ar elkoni iesita pa seju, ka sagrīļojos uz zemes pusi, gandrīz pazaudēju apziņu un, kad atjēdzos, dabūju nākamo sitienu. Tas man lika cik ātri iespējams pazust no zāles centra (ne pat skatuves priekšgala, kur parasti vispār nelienu, jo gribu palikt dzīva) un atgūt sajēgu, stāvot pie sakarīgiem cilvēkiem (kas tikpat kā es nevēlējās tikt brutāli nogalināti) pašās beigās. Bet atmiņas paliek atmiņas. Šobrīd uzliku Anathema - A moment in time DVD. Un turpinu pinķēties ar diegiem patīkami saulainā dienā.