svētdiena
Mežs un jūra. Daļa no manas lielās laimes. Šodien ilgi stāvēju kāpas virsotnē, iekšēji runājos ar dabu un paralēli pētīju cilvēku barus, kas šajā pavasarī modušies līdz ar putniem un, nu, skaļi klaigādami (pārsvarā krieviski), lēkāja un plivināja spārnus, pa vidam uzcepot gaļu vai vienkārši tāpat, aiz nekā ko darīt, svilinot ugunskurus. Lai jau tauta priecājas, bet tomēr skumjākais ir tas, ka burtiski pirms nedēļas bija talka. Bet mežs un pludmale šīs nedēļas laikā jau atkal kļūst arvien piemēslotāki. Interesanti ar kuru galu domā cilvēki? Mūsu jūrmalu un mežu nevāc neviens algots darbinieks ik nedēļu. Mēsli paši arī nepazūd. To dara, vāc vietējie iedzīvotāji divreiz gadā oficiālās talkās (vai tāpat katrs pats par sevi, iedams pastaigāties un ņemdams līdzi maisu, kur savākt pa ceļam samētāto), kuriem nepatīk dzīvot miskastē. Bet tiem, kas ierodas uz trim stundiņām brīvdienās paklaigāt un papriecāties, šķiet, tikai normāli aiz sevis atstāt tukšas skārdenes, pudeles, maisiņus utt. Kāpēc šie cūkotāji drīkst braukt un priecāties par dabu, bet tajā pašā laikā nespēt to pienācīgi cienīt? Es redzu tikai to, ka šī problēma mani grauzīs visu cauru mūžu. Loģiski, ka ir grūti samazināt piesārņojumu, ko izraisa fabrikas, auto utt. Es arī joprojām stūrēju spēkratu, lai arī zinu, ka šādi piesārņoju dabu. Bet acīmredzams piesārņojums, kuru iespējams novērst nekavējoties, vienkārši izmetot savu saražotu miskasti tam paredzētajās vietās (vēl labāk - to pirms tam sašķirojot, uz ko mēs šobrīd aktīvi ejam. Mēs ne tikai šķirojam, bet es arī cenšos Rīgā namīpašnieku pārliecināt par šķirošanas nepieciešamību), kas tur ir tik sarežģīts? Njā, tomēr dažiem tā ir neiespējamā misija. Žēl.
 Nosmējos arī par Rīgas "pīķa stundu". Bet prieks, ka daudzi cilvēki tomēr ņēma to vērā un atbalstīja zemes stundu. Vispār liels prieks par visiem, kuri cenšas būt zaļi gan darbos, gan domāšanā. Pēdējā laikā daudz tādus arī sastopu. Un prieks un jautrība dzīvot starp viņiem. Bet tas, kā Coca Cola saēd ASV karogu, mani ir nokutinājis līdz smieklu lēkmei. Un, ja reiz es pievēršos priecīgākām lietām, tad esot pie jūras jau neradīja manī tikai rūgtumu. Guvu trakoti jaukas emocijas par mierīgo jūru, sauli un galvenais - putniem! Veseliem kāšiem meža zosis laidelējās pāri kāpām, vietām šķiroties mazākos kāsīšos, vietām vienojoties lielā, lielā kāsī. Un runājot. Pa ceļam stāstot, ko redzējušas dienvidos un apcerot turpmākās apmešanās vietas. Jā, es pieprotu putnu valodu! :)