vilciens
Man vienmēr ir bijis bail no tās sajūtas, ka vairs nav, ko zaudēt. Tas ir kā sēdēt sliežu vidū un gaidīt vilcienu. Lai gan uz vilcieniem vismaz var paļauties- vasarā tie nekad nenobremzē.
Tā mēs sēdējām stacijā un gaidījām paši savas beigas. Tādu galu, kas mums abiem būtu kopīgs. Tā bija Sarkandaugavas stacija, kurā es tev palīdzēju zīmēt grafitī pagājušajā ziemā. Patiesībā es tikai stāvēju malā un apbrīnoju tavu talantu, bet es zinu, ka mana palīdzība tev bija visvajadzīgākā.
Es palīdzēšu tev vienmēr, lai ko tu man lūgtu. Pat, ja tu lūgtu, lai es tev palīdzu nomirt. Un tomēr mūsu sapnis bija mirt kopā, bet mūsu cerības nekad nav piepildījušās.
Mēs mīlēsim viens otru līdz nāve mūs vienos un ellē mēs būsim viens otram dieva vietā. Tāpat, kā šeit- kur pasaule ir ellē un dievu nav. Tikai šoreiz kopā.
Ir grūti būt tev blakus, zinot, ka šajā dzīvē mēs nekad nebūsim kopā. Ir pārāk daudz baiļu. Vienīgais, no kā mēs nebaidāmies, ir nāve. Bet tā vēl ir tik tālu.
Ir sarežģīti gribēt dzīvot ar cilvēku, ar kuru vienīgā saikne, ir vēlēšanās mirt. Bet atrodot visu pārējo, kas mūs vieno, mirt gribās tikai vēl vairāk.
Mēs esam kā divas laivas jūrā, kurās ūdens jau ir tā sasmēlies, ka pat nespējam pieķerties viens otram. Mēs abi vērojam, kā paši slīkstam, izliekoties, ka tas neizraisa nekādas emocijas. Mēs esam tā iejutušies šajā lomā, ka realitāti vairs neatceramies, bet, kad kāds mūs ievelk atpakaļ īstenībā, mēs neredzam viens otru nemaz.
Mēs slēpjamies aiz citu mugurām, cerot, ka cilvēki, kurus mēs nīstam, mūs pasargās no apziņas, ka esam visvājākie radījumi pasaulē. Pat no mums abiem kopā nesanāktu normāls cilvēks. Mēs esam nekas, bet mūsu sapnis ir būt kaut kam, kas vairs nav īstenojams, jo, slēpjoties, esam palaiduši garām vienīgo iespēju atrast šīs dzīves jēgu. Jābrīnās, ka mēs vispār atradām viens otru.
Tagad gan mēs sēžam un vairs vispār neko nemeklējam, mēs pat esam beiguši slēpties. Dzīvojot savās ilūzijās, mēs esam tā nomaldījušies, ka bēguļot vairs nav jēgas- mēs tāpat vairs viens otru neredzam, tikai jūtam, ka kaut kur jābūt kādam, ko reiz mēs tik stipri mīlējām.
Tā mīlestība, kuras spēks gan ir zudis, tomēr vēl ir, bet nav vairs ne jausmas, vai tās dēļ būtu jādzīvo, vai jāmirst. Mēs izvēlamies mirt- tomēr drošāk. Nāve ir vislabākais patvērums tik nespēcīgiem cilvēkiem.
Kāpēc mēs vairs nepamanām tādas lietas, kā saules staru atspīdumu jūrā, pilnmēnesi vai zibens šautras debesīs? Agrāk mēs to mācējām izbaudīt. Tagad mēs pat neredzam, vai maz ir diena, vai nakts. Mēs tikai sēžam un gaidām vilcienu, kurš mūs nepievils.