Garastāvoklis:	pensive
Mūzika:	Son Lux - Lost It To Trying

Nedroša vide
Šodien nav bijusi viegla diena. Naktī sākās identitātes apšaubīšana. Toreiz vēl viss bija diezgan pozitīvi - neteiktu, ka kritu izmisumā. Es vienkārši informēju sevi.

No rīta tas jau bija norimis. Man likās, ka tika atrasts pieņemams sākums nopietnam lēmumam. Tas bija ļoti neierasti pozitīvs pavērsiens.

Šaubas neatgriezās, bet pusdienās sapratu, ka ir kaut kas cits, ko ir savā dzīvē jāanalizē. Pietam, es arī jutu neapmierinātību. Par cilvēkiem, kas lietas pēta no savas prizmas; par to, ka es tā nevaru darīt, un citi to nesaprot; par to, ka mans domāšanas veids bez maz vai bez iespējas atspēlēties tika nodēvēts par nepareizu.

Centos sevi attaisnot - pie sevis tik lūdzos, lai tik ļaudis nedomā, ka mani arī šai domu nostūrī ir pārņēmusi slimība. Draugi, es saprotu jūsu bažas, bet tāds vienkārši ir mans raksturs.

Likās, ka pāries, bet pēc tam tomēr uznāca gruzis. Pilna galva ar eksistenciālām domām, un tad vēl jātiek galā ar emocijām, kuras knapi atpazīstu (un tās, protams, lielākoties negatīvas).

Šķiet, ka pagāja labs laiks, līdz sevi dabūju atpakaļ uz sliedēm. Un tad es izlēmu sākt klabi. Atvēru, aizvēru, galu galā neko neuzrakstīju. Sabijos, ka anonīmā vidē būs cilvēki, kuri sapratīs par daudz, vai nesapratīs nemaz.

Pa vidam tur vēl slūžas pavērās, bet ne par to šoreiz stāsts.

---

Vēlāk vakarā gāju garām urdzošam strautam. Tumsā labi varēja saskatīt baltās putas, ūdens bija tik melns. Koku ēnās slēpos no vēja un svešinieku acīm. Sapratu, ka visām lietām tumsā parādās vēl viena daba.

Pat tad jutu, ka klabes metaforiskajās anonimitātes ēnās es neatradīšu drošu patvērumu. Bet man gribējās kādam pateikt par to, cik skaisti tas strauts tur tecēja - ar un bez mērķa vienlaikus. Tad nu es atvēru klabi vēlreiz, un tāpat - ar un bez mērķa - ļāvu šodienai no manis izplūst.