Šodien notika mana iesvētīšana pieaugušo kārtā - Matīsa pirmais Ziemassvētku svinīgais pasākums bērnudārzā. Līdz šim gan par lielo notikumu uzskatīju pirmo vecāku sapulci, uz ko devos ar satrauktu sirdi, pirmo reizi nonākot Tajā frontē. Sapulces daba izrādījās everything i expected and more - daudz pieaugušu cilvēku, kas viens otru nepazīst un mulst, audzinātājas, kas ar samākslotiem smaidiem sejās plēš neinteresantus jokus un mēģina izspiest no mammām naudu un paverdzināt tētus dažnedažādos saimnieciskos darbos.

Protams, redzēt, kā mans mazais cilvēks stāv aplītī ar pārējiem, dzied un izpilda visādus akrobātiskus trikus, bija šausmīgi aizkustinoši. Bērni gan izskatījās drīzāk apjukuši nekā aizgrābti un raudzījās uz Rūķi ar neslēptu neuzticību, bet mammas un tēti aiz sajūsmas nezināja kur likties un darbināja fotokameras uz nebēdu. Pati labākā izvērtās izēšanās daļa - ļoti uzjautrinoši ir skatīties uz tētiem šikos uzvalkos un mammām īsos svārkos, kas sasēdušies uz mazītiņiem krēsliņiem desmit centimetru augstumā virs zemes un strebj kafiju. Bērni tikmēr jūk prātā no našķu pārpilnības un stumj māgās visu pēc kārtas. Visi vecāki bija aizvilkuši savas atvases mājās, bet audzinātāja nez kāpēc palūdza mani palikt, un tā nu man bija izdevība arī paklausīties personāla sarunas. Atnāca viena vecākās grupiņas audzinātāja un painteresējās, vai "jums te nav šnabītis, es kaut ko saodu", un bija samērā vīlusies, kad neko tādu neatrada. Kādā brīdī sākās intensīva vecāku un bērnu aprunāšana, un es aizlasījos, lai dotu iespēju aprunāt arī mani, pēc skata aizdomīgi jauno vientuļo māti - gan jau šajā brīdī tika izvilkts Bonaparts un Prozit.
Vienvārdsakot, pasākumi bērnudārzā ir varen jautra padarīšana.
Nobeigumā citēšu Matīsu: "Lieliem puikām vajag lielus riekstus!"