Šī te sakarā atcerējos par nu jau pasen norisinājušos piedzīvojumu, kurš iesākās kā piecdesmitprocentīgs piektdienas vakara joks, bet izvērtās bezmaz vai sociālā eksperimentā - proti, piezvanīju uz 118 un uzjautāju operatorei, kas ir dzīves jēga. Kad pirmā saruna pēc desmit minūtēm tika pārtraukta ("Atvainojiet, man ienāk starptautiskais zvans.") un nākamās divas - pēc 7-10 minūtēm, tika nolemts pazvanīt arī visiem pārējiem zināmajiem uzziņu operatoriem.
117 ir palikuši atmiņā tikai ar operatori, kura vaļsirdīgi atzinās, ka apprecējusies astoņpadsmit gadu vecumā, šķīrusies - deviņpadsmit, un piekodināja man tā nekad nedarīt. Savukārt 119 operatore uzreiz nobēra "Mīlestībaģimenedarbs" un paziņoja par starptautiskā zvana ienākšanu. Tur viņus laikam iepriekš sagatavo. Varbūt visām operatorēm datoros stāv notepad fails ar nosaukumu "standartatbildes uz eksistenciāliem un pseidoeksistenciāliem jautājumiem".

Vēlāk naktī man tika izsniegts kaut kāda anonīmā diennakts telefona numurs. Ap pieciem naktī viss šis balagāns beidzās pēc triju stundu ilgas sarunas ar Jāni, kurš uz manu jautājumu, vai viņš nejūtas noguris, uzreiz atbildēja apstiprinoši, un kurš katru nakti sēžot pie šī telefona, jo ir baptists un šajā darbā saskatot iespēju piepildīt savu kristīgo misiju. Vairākas reizes atkārtoju, ka man viņa ir žēl, un ar šo domu nosēdēju nomodā vēl divas stundas.