Reizi pa reizei es aizklīstu Cibas lietotāju plašumos, klikšķinot uz lietotājvārdiem komentāros, un man joprojām ir grūti aptvert to, ka šo cilvēku, kuriem ir kaut kas stāstāms, ir tik daudz. Atzīstos, ka līdz šim garāmgājējus neuztvēru kā cilvēkus, kuri vēro pasauli, domā un dienas beigās varētu piesēsties pie Cibas un izlikt "uz papīra" savus domu ceļus. Man viņi vienmēr ir asociējušies ar nogurušajiem pieaugušajiem, kuros liesma ir apdzisusi un to nomainījis trulums un vienīgi vēlme pēc darba paskatīties televizoru un izgulēties. Kaut gan es bieži vien esmu skatījusies uz kādu sagurušu seju un domājusi, ka šis cilvēks ir bijis zīdainis, bērns un pusaudzis, ka viņš ir svinējis dzimšanas dienas, gājis uz zoodārzu, baidījies, ka tūlīt skolotāja izsauks pie tāfeles tieši viņu, pircis meitenei puķes un šokolādi, skūpstījies un zaudējis nevainību, sapņojis, cerējis un domājis par to, kas viņš ir un uz kurieni dodas.