Sacerda ([info]invidia) rakstīja,
@ 2007-01-29 21:35:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Kaut gan vēl pirms dažām dienām biju pārmetusi mammai, ka depresīviem cilvēkiem nedrīkst teikt, ka viņiem taču ir, par ko priecāties, šovakar stāvēju virtuvē un griezu sīpolus, un aptvēru, ka man taču ir ļoti paveicies, laika gaitā atrodot vietas, uz kurām doties, lai atrautos no realitātes. Piemēram, došanās uz Rēzekni pie Andra ir gandrīz vai kā svētceļojums, savukārt brīvdienas mazajā mājiņā čuhņā pie Ogres ar savu izolētību un pilsētas videi kontrastējošo klusumu ir kā nokļūšana citā dimensijā. Vēl pusgadu man tas viss gan ir liegts, un atliek vienīgi meditēt, raugoties veļasmašīnas iluminatorā (kas, starp citu, izdodas pārsteidzoši labi, šajā skatā ir kaut kas, kas tieši iedarbojas uz psihes dziļākajiem slāņiem, esmu pārliecināta), bet man šā vai tā nav pamata bailēm, ka kādreiz kritīšu tik zemu kā tās statistikas datos atrodamās ģimenes, kas no savas realitātes noslēpjas lielveikalos.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]invidia
2007-01-29 22:51 (saite)
...Mainot griešanās virzienu katrā nakamajā ciklā :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?