Man vispār ļoti patīk sabiedriskais transports kā tāds, bet jo sevišķi tad, ja netālu no manis risinās kāda interesanta saruna. Šodien tie bija trīs jaunieši, kas atgriezās no basketbola treniņa, puisis un divas meitenes. Runāja pārsvarā puisis ar blakussēdētāju, viņš izklausījās pēc Reja Romano, un meitenei bija ļoti mierīga un skaista balss, un viņi diskutēja par visu ko, sākot ar astoņkāju mātītēm, kuras divdesmit dienas uzmana apaugļotos ikrus un neko neēd, un visbeidzot pēc mazuļu izšķilšanās aiziet bojā, beidzot ar veģetārismu. Un vispār viņi būtu varējuši runāt par jebko, jo vispatīkamāk bija klausīties tajā, cik precīzi un akurāti cilvēki veido teikumus, ideāli izvēlēti vārdi un teikumu konstrukcijas, tas ir kā klausīties harmonisku mūziku, kurā katra takts savijas ar iepriekšējām un nākošajām tieši tā, kā manām smadzenēm gribas.
Tas atgādināja par šķietami nerealizējamo sapni, ko daudzi literāti apraksta savos darbos - svešinieku, kurš apsēžas tev blakus un uzsāk sarunu, un tas negaidītā kārtā norisinās tik dabiski un pašsaprotami, ka grūti noticēt, ka tev ir tā paveicies un miljonā ļaužu tavs dvēseles radinieks ir pamanījis tieši tevi un viņam pieticis drosmes doties klāt. Šaubos, vai ar mani tā kādreiz notiks, kaut gan līdzīgi ir bijis ar personu, kura izteica nevēlēšanos redzēt manā dienasgrāmatā savu vārdu, bet sapņos šis scenārijs norisinās atkal un atkal.