par klasiku
Tā vietā, lai brauktu uz tuvāko jūras malu sevi apbrūnināt un atgaiņāties no fapotājiem, par kuriem sievietes viena otru solidāri brīdina forumos, sēžu un veicu ikgadējo klasiskās mūzikas zināšanu paplašināšanu.

Ir pieņemts domāt, ka pie visa vainīgi tēta gēni. Viņš bija klasiskais ar varu uz mūzikas skolu aizdzītais indivīds, kurš spēlēja klavieres un vijoli. Diemžēl ar vijoli rokās viņu ne reizi neesmu redzējusi, bet pie klavierēm mūs izklaidēt viņš mēdza gan. Pēc tēta aiziešanas pie klavierēm piesēdos es. Vispār tikai nupat iedomājos, ka tam varētu būt kāds sakars ar parental issues, bet - jā, tas nu ir fakts, ka mazas meitenes aizgājušo tētu uzmanību cenšas piesaistīt ar visādām metodēm, un pašmācības ceļā iegūtais muzikālais progress bija visiedarbīgākais veids. Vecā kaluma multenēs - tādās kā Toms un Džerijs, plašais Looney Toons klāsts - bija mode reizi pa reizei uzmeistarot epizodi, kas veltīta kādam klasiskam skaņdarbam, un tā es pamazām pēc dzirdes sāku iegaumēt un spēlēt visādus fragmentiņus no Lista, Štrausa u.c. Kad man bija divpadsmit, es pierunāju mammu nopirkt man diskus ar Rosini, Vāgneru, Verdi un Vivaldi, un klausījos tos mēnešiem. Mani joprojām izbrīna fakts, ka bija tik grūti atrast citus klausītājus un domubiedrus; manuprāt, pirmie bija dorianieši.

Tas nu tā. Stāsts vispār ir par to, ka laika gaitā ir gadījies pa ausu galam sadzirdēt visādus skaņdarbu fragmentus, nezinot to nosaukumu un autoru, un reti kas pielīdzināms tam priekpilnajam brīdim, kad nejaušā kārtā izdodas izdzirdēt šo mūziku vēlreiz un noskaidrot, no kurienes tai aug kājas. Tā šodien uzzināju, kā skan Vāgnera operu prelūdijas, un vairs nebrīnos par to, kā šis autors spējis uz mūžu savaņģot un iedvesmot paši zināt, ko (komentārs youtubē: I can't listen to that much Wagner. I start getting the urge to conquer Poland). Ja gadās dzirdēt viedokli, ka "visas operas jau ir vienādas", pietiek prātā noskandināt un salīdzināt, piemēram, Traviatas uvertīru un Valkīru jājienu, lai saprastu, ka mūzika ir tieši tāds pats mākslas veids kā, piemēram, literatūra tādā izpratnē, ka no viena autora līdz otram var būt vesels bezdibenis, un katrs no tiem stāsta par kaut ko citu pavisam citādā veidā nekā pārējie. Arī mūzikā ir smagnējie, pamatīgie Hemingveji, traģiskie Dikensi, satīriskie Prečeti, dumpinieciskie Palanjuki un vīrišķīgi, apvaldītu emociju pārpilni Londoni. Ahh.