Šodien noslēdzās mans divu nedēļu garumā ieilgušais Star Wars skatīšanās maratons. Bija labi. Vismaz tagad jūtos spējīga interpretēt tos kolektīvās bezapziņas signālus, kas apraksta šīs sāgas galvenos notikumus, leģendārās frāzes un tā tālāk. However, uz sestās filmas beigām vairs nespēju noturēties un nepiefiksēt visu ar grūtībām saprotamo, ko sevī iemieso lielbudžeta space opera filmas:

1) Ierindas pretinieku pietiek nogāzt no kājām (piemēram, iemetot pa metāla ķiveri ar akmeni vai paraujot zem kājām striķi), lai viņš tiktu uzskatīts par mirušu jeb neitralizētu;
2) Ar jebkuru intergalaktisko transportlīdzekli var tikt galā, šaujot uz to pietiekami daudzas reizes vai, vēl labāk, trāpot vienīgajā vājajā punktā - viss uziet gaisā ar trotila kilograma cienīgu blīkšķi un vizuālo pavadījumu. Tas pats nez kāpēc attiecas uz ēkām;
3) Imperators iemieso sevī visu Tumšo Pusi un vispār ir tik pārcilvēcisks, ka visi padotie nodreb, izdzirdot sava vadoņa vārdu vien. Šajā uzskaitījumā iederētos viņa dzīves gājuma noslēgums, bet tā būtu spoilošana, un es ar spoilošanu nenodarbojos.