Kamēr vēl atmiņas ir svaigas, piefiksēšu iespaidus no tās pašas dienas, kurā paredzēju ķieģeļa uzkrišanu uz galvas. Tā kā Matīsa genoms ir stingri nolēmis sekot tuvāko radinieku - astmatiķu - anamnēzes pēdās, pirmdien neatliekamā palīdzība mūs aizvizināja līdz slimnīcai, kur palikām divas dienas.

Bērnu slimnīca ir tāda pati sirreāla vieta kā benzīna uzpildes stacijas un lidostas - te mitinās cilvēki, kuri paņēmuši pauzi no ikdienišķā eksistences ritējuma, un atbilstoši arī izturas. Pēc slimnīcas sliekšņa pārkāpšanas dāmas bez vārda runas pārstāj būt sievietes - te viņas ir tikai mātes. Mati zirgastēs, novalkātas treniņbikses, visnotaļ atklāta piena atslaukšana (Matīsa reakcija bija kā - what has been seen, can not be unseen), medmāsu dzenāšana un piečurāto podiņu staipīšana.
Atšķirībā no citām reizēm, šoreiz liktens sliktens mūsu ceļā atsūtīja izteikti cinisku medicīnisko personālu, sākot jau ar neatliekamās palīdzības tantēm, kuras, uzbrūkot smokošam trīsgadniekam ar anālajām svecītēm, centās viņam ieskaidrot, ka puikas neraud. Savukārt nodaļas ārste bija visīstākā Hausa wannabe, kas lamāja Matīsu par memmīti un čīkstuli, un maigu vīrieti, jo "vārdā nav burta "R"". Drusciņ izdevās nolikt šo būtni pie vietas, kad uz viņas jautājumu: "Vai jūs, mammīt, vispār zināt, kas ir klepus?" es pamirkšķināju acis un atbildēju: "Reflektora reakcija uz kairinājumu?"
Pats slimnieks pret visu notiekošo izturējās samērā lietišķi un vīrišķīgi, lielāko daļu laika interesējoties par to, kad viņam atnesīs ēdamo, un pat katetrs rociņā nespēja iedragāt viņa dūšu un optimismu.
Protams, es ceru, ka šī bija pirmā un pēdējā reize. Zinot faktu, ka pastāv izteiktas sakarības starp astmu un situāciju ģimenē, nespēju atkauties no vainas izjūtas. Labi, ka bērni, atšķirībā no pieaugušajiem, necieš klusu un neļaujas mozgfuckingam, kaut vai ar šādām metodēm.