Es par Tevi biju daudz dzirdējusi jau sen pirms mūsu tikšanās, bet apzināti vairījos Tevi ieraudzīt - laikam jau nojautu, ka tas labi nebeigsies. Protams, tieši tā arī notika - vien četrdesmit minūtes, un nekas vairs nebija kā agrāk. Trīs nedēļas Tu turēji mani savā varā, liekot atteikties no pienākumiem darbā, mācībās un ģimenē. Stundas Tavā sabiedrībā aizritēja nemanot. Zināju, ka šo apsēstību pati saviem spēkiem pārraut nespēšu. Atlika tikai gaidīt, kad viss beigsies pats no sevis. Un šodien tas beidzot notika.
Protams, reizi nedēļā mēs tiksimies, bet šoreiz tikai uz īsu brīdi, lai pēc tam es atkal mācītos dzīvot no jauna, bez alkām kārtējās pāris stundas pavadīt gultā ar tējas krūzi rokās, klausoties Tavā zemajā, skarbajā balsī.
Ardievu, Gregorij Haus!