Esmu mājās. Lidostā izdevās četras stundas nogulēt uz krēsliem, ļotenē atlūzu vēl brīdī, kad stjuarte rādīja glābšanās pamācību. Kaut kādā brīdī pamodos no cilvēku aplausiem, domāju, hei, latvieši aplaudē par to, ka pilots izpildījis darba pienākumus, tad jau esam nolaidušies, bet nē, laikam bija baigā turbulence, tāpēc arī visi aplaudēja, jo līdz RIX bija vēl vesela stunda, ko braukt.
Nezinu, kas īsti ļotenei kaitēja, bet nosēšanās bija neprasmīga - man kaut kādu apstākļu dēļ pirmo reizi dzīvē no spiediena maiņas sāpēja ausis, lidmašīna ļoti kratījās, ļoti spēcīgi atsitās pret zemi un pārāk ātri nesās pa skrejceļu, kas salonā radīja pamatīgu inerci un daudz netrūka, lai pasažieri sāktu ar pierēm sisties pret priekšējiem sēdekļiem.
Visādi citādi man, neskaitot dažas epizodes, bija āsom 10 dienas Lielbritānijā + man ir 20kg jaunu drēbju un vairs nav naudas. Nu jā, Londona man patīk ļoti, bet nedaudz pietrūka pārsteiguma momenta, jo pilsēta redzēta, savukārt viss cits Anglijā ir vairāk vai mazāk vienāds. No četrām vietām, kurās biju, ļoti patika divas - ciemošanās pie māsīcām Peterborough un Londona. Londona tāpēc, ka Londona nevar nepatikt, māsīcas tāpēc, ka ne ar vienu nav tik labi kā kopā ar ģimeni. Ļoti gribētu aizbraukt pie viņām nākamajos Ziemassvētkos.
Sajūta tāda, it kā būtu bijusi prom vismaz pusgadu. Viena lieta gan ļoti skaidra - ja braukt ārā no valsts, tad nakšņošana vai nu pie radiem, vai nu tikai hotelī, ne pie kādiem vairs draugiem, paziņām. Riebjas noskatīties uz punķainām drāmām un riebjas gulēšana viesistabā. Bet labi, tas tā. Tagad vajadzētu sadzerties ripiņas (jo es visu atvaļinājuma laiku biju saaukstējusies), trīs stundiņas pagulēt un tad jau arī sākt kaut ko kustināt.