Kādreiz man regulāri sanāca iet cauri slimnīcas teritorijai, un bieži vien, parasti pēcpusdienās, bet reizēm arī agrāk, tās rajonā gaisā bija tāda īpatnēja smarža. Varbūt tā bija apiņu smarža vai kas tāds, bet manuprāt, tā smaržoja slimnīcas prosas putra. Es nezinu, kas ir prosas putra, bet manā uztverē tā bija tā dzeltenā, graudainā putra, ko man deva, kad bērnībā gulēju slimnīcā. Reizēm to putru varēja griezt ar nazi.