...
es tiešām pa daudz domāju...domāju tik daudz par ko...un tas nemaz nav svarīgi, ka daudzi varētu pagriezt rādītājpirkstu pie deniņiem, izlasot, piemēram šo...es neapvainojos arī uz saviem "draugiem", kas parasti piedāvā parunāt labāk par šmotkām, ja es sāku runāt par kaut ko "pārāk nopietnu" no viņu viedokļa...

es tik daudz domāju...par viņu...kļūstu sentimentāla...smaidu, iztēlojoties viņa smaidu...raugos spogulī, asaras acīs...iestāstu sev, ka tas pāries...tie ir mani mīļākie meli...un tomēr sapņoju par viņu...par mums...dažreiz pati sev liekos nožēlojama, jo sapņoju tā kā kaut kāda tineidžere par pieaugušo vīrieti...varbūt esmu vecmodīga...tagad modē ir lekt gultā pie katra, un nākamajā rītā tā, starp citu, interesēties, kā viņu sauc...kur nu es te, šajā modernajā pasaulē, ar savu mīlestību...