Pingvīna dienasgrāmata
Pirmdiena.

Šodien ir pavisam silts, tikai mīnus desmit grādi. No rīta krastā
izkāpa divas cilvēku grupas. Kauko būve, izskatās ziemošanas vietu.
Tie kas tā nabadzīgāk apģērbti, bieži atceras kauko par māti un prasa
savējiem kaimiņiem cigaretes.

Otrdiena.
Šodien pie mūsu bara atnāca ciemiņi. Nosauca sevi par vāciešiem un
pacienāja mūs ar banāniem. Garšīgi.


Trešdiena.

Vakar vakarā mūsu baru apciemoja krievi. Pacienāja ar ugunīgo ūdeni un
sauca mūs par cūkām. Pēc trešās glāzītes ar knābi iekritu kupenā. No
rīta secināju, ka katra mana acs skatās uz citu pusi. Varbūt banānus
pārēdos?

Ceturtdiena.

Gāju pie krieviem. Cilvēks lāčādās parādīja ar roku vāciešu virzienā
un teica: "Velc banānus, čukča, tad ieliešu".
Viņu sauc Kostja. Loti sirsnīga personība. Šoreiz es gulēju kupenā
kopā ar viņu.

Svētdiena.

Vācieši dod banānus aizvien negribīgāk.

Otrdiena.

Vakar vācieši vispār nedeva banānus. Es no viņiem nospēru kaukādu
dzelzs gabalu ar vadiem un atnesu to Kostjam.
Viņš teica, ka čukča malacis, un ielēja man glāzi spirta. Tad
turpinājām dzert, par veiksmīgu biznesu.
Kupenā gulēt negājām - Kostja iemiga pie galda, bet es tā arī nevarēju
tikt līdz durvīm.


Trešdiena.

Šodien vācieši atnāca pie krieviem un pieprasīja atdot antenu.
Kostja teica šiem pa krieviski: "Banānu jums, bet ne antenu!". Vācieši
banānu nepaņēma un aizgāja tukšām rokām.
Pievakarē vācieši atnāca pārmeklēt mūsu baru. Meklēja mani, lai
novilktu ādu. Nu tā neko nodokļi biznesmeņiem!



Ceturtdiena.

Naktī, kad visi gulēja, pārvēlu uz krievu nometni visas vāciešu mucas
ar dīzeļdegvielu. Vāciešiem sacēlās panika.
Tāds liels rižs vācietis šāva no ieroča un bļāva: "Krievu čukča -
partizāns! "

Muļķis! Nevajadzēja banānus žēlot!



Piektdiena.

Vācieši sēž bez degvielas un rācijas. Šodien mazliet piesala (mīnus
četrdesmit), un viņi piekrita sēsties pie pārrunu galda.
Es tagad dzīvoju Kostjas istabā. Viņš saka, ka biznesmenim vajadzīgs
jumts.


Sestdiena.

Pārrunas rit otro dienu. Vācieši sauc mani par "Krievu mafiozo".
Izrādās, visas viņu mucas ar dīzeļdegvielu bija iezīmētas.
Kostja parādīja vāciešiem dokumentus, pēc kuriem visas viņu mucas bij
savāktas kā trofeja jau tālajā 1945. gadā, tanku divīzijas ģenerāla
Mirosnicenko iebrukuma laikā, Spandai pilsētā.



Svētdiena.

Krievi pārdeva vāciešiem mucu dīzeļdegvielas par desmit tūkstošiem
marku un trīs kastēm banānu. Neko nesaki, banāni - labs uzkožamais!
Izmantojot sniega vētru, aizgāju pie vāciešiem un pārvēlu mucu atpakaļ.
Kāpēc - nezinu. Laikam principa pēc.



Pirmdiena.

Krievi atdeva vāciešiem mucu par kautkādu nelaimīgu tūkstoti marku un
vīna pudeli. Ak dievs, kādus sūdus dzer tie vācieši!



Trešdiena.

Krievi par dīzeļdegvielu pieprasa rubļus, bet vāciešiem tikai markas.
Kostja noorganizēja valūtas biržu.
Markas kurss sāka ļoti kristies. Šodien par vienu rubli var nopirkt 17
657 markas.


Sestdiena.

Vācieši prasa dīzeli kredītā. Kostja teica, ka padomāšot, bet tikmēr
piedāvāja viņiem sniegt humanitāro palīdzību - viena glāze dīzeļa
dienā. Man paskaidroja, ka šī humānā akcija paceļot mūsu prestižu. Mda : Nu
sarežģīta tā lieta - bizness.



Svētdiena.

Vāciešu sievietes prasās pie mums piestrādāt. Viņas var saprast: pie
mums ir silts un loti jautri.
Bet tagad, liekas, būs vēl jautrāk.



Pirmdiena.

Kostja paziņoja, ka vāciešiem neesot demokrātijas. Un viņam ir pilnīga
taisnība!

Vācu priekšniekam pretīga fizionomija. Un vispār viņš ir tāds žmots:
par lieku miljonu marku nožņaugties gatavs.



Otrdiena.

Kostja tā ari neņemas apskaidrot vāciešiem, ka veido demokrātiju, un
viņi kaujas jau otro dienu. Bet mēs skatāmies.
Interesanti! Es šodien uzliku uz riža 300 tūkstošu marku, bet
nabadziņam jau pašā kautiņa sākumā iebelza ar ķebli pa galvu.
Rižais nokrita ar degunu kupenā. Tālākā demokrātijas veidošanā viņš
nepiedalījās.


Trešdiena.

Lai top bizness! Rubļa kurss vēl aizvien ceļas. Man iedalīja atsevišķu
kabinetu ar apsardzi. Ko padarīs, vācieši diezgan mežonīga tauta:
bradā te pie mūsu teritorijas ar cirvjiem.
Kā tad, gaidi, kamēr iziešu bez apsardzes!



Piektdiena.

Kostja man parādīja riža parakstu uz lapiņas. Tagad mana drauga
ipašumā ir barona Šnapsa ģimenes pils un teritorijas.
Pats rižais iebilda pret tādu privatizāciju, bet viņa biedri viņam
parādīja ķebli - un rižais ātri piekrita.



Trešdiena.

Ziemošanai pienāk beigas. A žēl! Pilnīgi iespējams, ka vāciešiem vel
palika pārīts - citu ģimenes firmu un bankas.
Kostja pierunā mani braukt viņam līdz uz Krieviju. Saka, ka tieši
tagad viņa valstij vajadzīgi tādi godīgi biznesmeņi, kā es.



Bez Datuma.

Ardievu, Antarktīda! Runā, ka Krievijā daudz darba. Kostja teica, ka
blakus Krievijai dzīvo ne tikai vācieši, bet arī citas dažādas
tautas. Tas Labi. Tāpēc, ka vācieši mani pārāk labi zin. Bet ar
pārējiem mums atliek tikai iepazīties.