*

nu, ko tad beidzot par Indiju?

laikam jāsāk ar paskaidrojumu kā es tur nokļuvu un, uz kurieni braucu. karoč es te gāju tais LU tālākizglītības kursos par jogu. LU Indijas kultūras centram ir draudzība ar Dev Sanskriti universitāti, Haridvārā. Tad nu tie, kas bija apmeklējuši tos jogas kursus, varēja braukt uz turieni izvērst izglītošanos un ekskursēt.
Tā universitāte ir meitas organizācija Šantikundž āšramam, kura dibinātāja mazdēls ir universitātes šobrīdējais rektors. Universitāte ir privāta organizācija, pārtiek no ziedojumiem, ir visai prestiža. Par mācībām, ēdienu, kojām nav jāmaksā nekas, bet visai grūti tikt iekšā + absolventiem ir kaut kā jāatdara tas, ko mācību iestāde viņos ielikusi - nu tur pēc beigšanas kādu laiku bez atlīdzības jāpasniedz tur utt.
Tā, kā universitāte ir zem āšrama, tad tur visam ir tas garīguma piesitiens. Katrā telpā pie sienas bildes ar āšrama dibinātājiem, katru lekciju sāk ar Gayatri mantru, universitātes kampusa centrā ir Mahadevas templis utt. Attiecīgi arī iekšējās kārtības noteikumi ir visai stingri - studentiem līdz 20:00 vakarā jābūt savās kopmītnēs, ja nav - sods (paskaidrojums vai jāmaksā), no campusa drīkst iziet tikai reizi nedēļā, uzturs vienkāršs un pieticīgs utt. Uz mums gan tie ierobežojumi neattiecās, lai gan izejot no teritorijas bija jāpierakstās žurnālā.
Universitātē var apgūt gan jogu un visādas indiskās lietas (nu tur ajurvēdu, piemēram), gan psiholoģiju un valodas, gan IT. Ir arī tāda forša lieta, kā rural departaments, kur iespējams apgūt, piemēram, papīra reciklēšanu (no veca papīra lej jaunu), aušanu un šūšanu, kampusa stūrī ir arī kūts ar ~200 govīm, kā arī ajurvēdas preperātu ražotne, kurā ražo visus tos augu pulverīšus un tabletītes, gan no uz vietas izaudzētiem, gan no citām vietām piegādātiem augiem.
mums dienas kārtībā bija jogas nodarbības, visādas lekcijas (piemēram, jogas tradīcijas vēsture, indiešu kultūras mantojums, naturopātija, ievads vēdiskajā filozofijā, akupresūra, utt.), no rītiem varēja iet uz vēdiskajiem ugunsrituāliem jeb jagjām, kas notika katru rītu saullēktā (5:30)
brauciens man bija visai izdevīgs, jo ceļanaudu man radi un draugi sameta uz dzimšanas dienu, bet dzīvošana, ēšana, mācības bija par velti. tik vien kā vīza jāuztaisa (55eur), jāsamaksā nodeva Indijas izglītības ministrijai (38eur) un jāpērk pīrādziņi (8 rūpijas gabalā).

universitātes mājaslapa http://www.dsvv.ac.in/ viņiem drīz tur atvērsies arī baltistikas centrs, jo rektors nezkāpēc baigi fano par Baltijas valstīm. Vadīs to centru Sigma Ankrava no LU.


šijā procijā salikšu visas bildes no universitātes kampusa. lielākā daļa ir manis bildētas, bet pa kādai arī no manām ceļabiedrenēm

skats no mūsu mājas jumta






baigi daudz vāveru tur bija


mēness


pieņemšanā pie rektora


Mahadevas (Šivas) templis




vēl skats no mūsmājas jumta


kāds no iepriekšējiem iemītniekiem aizmirsis un pametis


jāpaslauka zālīte




ajurvēdisko preprātu ražotne










audzē augus


ferma




viņi tur ražo ziepes, šampunūs utt, ar govs mēsliem sastāvā




ja kāda govs nejūtas labi, viņi tai taisa speciālu jagju (ugunsrituālu)


papīra ražotne






šuj


un auž






āšrama dibinātāja milztēls


akupresūras dārzs (tur tāds dažādi kraupains betons, pa kuru jāstaigājas ar basām kājām)




blakus akupresūras bāram bija sulu bārs, ko no rītiem un vakaros pa 5 rūpijām varēja iešaut svaigu suliņu. bija visādas jocīgas - piemēram, alvejas, amlas, kviešu asnu utt. dažas arī saldinātas. vēl tur varēja dabūt diedzējumus
es tur gāju no rītiem, kad vairs nevarēju izturēt to, ko deva pamatēdināšanā


darba drošība augstā līmenī


5:30 jagja




tā tur izskatās pa dienu


kā parasti - kaut kas nesākas laikā un ir jāstāv un jāgaida


pusdienas


vispār ēdināšanā es vīlos. man vispār ļoti garšo indiešu ēdiens, bet tur redz tā garīgā pieticība un... katru dienu viens un tas pats.
brokastīs rīsu pārslas ar svaigiem čili un dželabī
pusdienās un vakariņās tas, kas redzams attēlā - dāls, sabdžī, balto rīsu kaudze, čapatī un pāris ripiņas gurķa. un tā divas nedēļas katru dienu. ok, 7dienās vakariņās klāt vēl deva saldo mannas pudiņu.




dzirdīja mūs ar šādu. laba


otrajā nedēļā atklājām, ka tur ir kantīne, kurā var nopirkt piemēram šādus


kāpņu telpa mūsu mājā


tur dzīvoja šāds


viņu vienā rītā iespējams apēda šāds (vienīgais kaķis, ko vispār redzēju Indijā)


mūsu virtuves valdniece Mintu (viņa negatavoja, bet organizēja barošanu un izrīkoja čaļus)


pieņemam naturopātijas procedūras




jogas nodarbības




skats uz Šivas templi no bibliotēkas


bibliotēkā pie sienas




henna madness






vienu rītu mēs jagjas vietā gājām uz Šiva Lingam apmazgāšanas rituālu




man kā cilvēkam, kas studē folkloristiku patika visi tie rituāli. nu interesanti tā




lekcija par indiešu mūziku, ar paraugdemonstrējumiem


augļu vīrs ar lielo degunu tieši pie kampusa vārtiem (ārpusē). mēs pie viņa vislaik gājām pēc augļiem, īpaši papaijām


viena no istabas biedrenēm. tā vispār tai mājā bija vairāki tādi kā dzīvoklīši - katrā 3 guļamistabas un lielā istaba. man palaimējās dzīvot četratā ar jēdzīgākajām grupas meitenēm. un ķirzaku


mūsu augļu plaukts, bibliotēka un trauku žāvējamais


atkal kaut ko gaidām


un vēl gaidām








tā zied un aug granātābols. kampusā vispār bija ļoti daudz mango koku, bet diemžēl nebija sezona


Mahadevas templis - Šiva lingams ar Šaktī kobru








Rišikešas braucienā visi sapirkās singingbolus un tad mēs nodevāmies eksperimentiem


noslēguma ceremonija. man gadījās dziedāt Gauži raud saulīte solo




tas tur priekšplānā ir mūsu jōga tīčer (vispār abi). daudzām bija pilnīgs krašs uz viņu. jāatzīst, ka kaut kādus patīkamus fluīdus viņš toč izdalīja


pakojamies prombraukšanai