nu Ask friend Tu man nemāci, ja, es tak ar visiem saviem gudrajiem un stūlbajiem jautājumiem vienmēr zvanu Tev. pat, gadījumos, kad slinkums noiet uz mājas 1. stāvu un sameklēt plauktā, piemēram, sinonīmu vārdnīcu :D
a par to neinternetošanu. liela daļa taisnības Tev ir. nu, piemēram, apogs man reiz teica, ka bieži liekoties, ka nav jēgas mani satikt, jo klabā skaidri un gaiši izlasāms kā man iet un, ka nebūšot nekas jauns, ko no manis dzirdēt. it kā jau ir tā, bet nekad jau nevar zināt, ko cilvēks neieraksta savā blogā. vai akal tas stulbums, kad man gribējās zināt kā iet Paulai un Elīnai un tā vietā, lai piezvanītu, pat sāku taisīties tai stulbajā tviterī. labi, ka 5 min laikā atjēdzos un momentāli izdzēsos (tfu, Tevi velns). bet mūsdienās jau grūti bez tiem sociālajiem tīkliem, jo daudziem cilvēkiem daudzi radi un draugi ir ārzemēs, kā Tu citādi bez liekas naudas izgāšanas (telefonsarunas ai mīn) ar viņiem sazināsies? ai, tas viss tik sarežģīti. manliekas, ka vaina jau nav tai internetošanā, bet mūsu attieksmē un viedoklī par to, kas tas ir un kā tas jāizmanto.
Es Tev nemācu, tas vairāk tā vispār - daudzi jau tā nedara, Tu tikai tāda jocīga. :D
Atteikties nevajag, vajag ar mēru un saprātīgi - kā visu dzīvē. Piemēram, antibiotikas citreiz izglābj dzīvību, bet lielākoties tiek parakstītas absolūti bezjēdzīgi.
jā, bet zinkas, piemēram, man vēl ir? man vispār kopš bērnības ir tādas zināmas komunkācijas problēmas ar cilvēkiem. man vienmēr labāk paticis, ka nāk ciemos pie manis, nekā pašai iet ciemos, jo es svešās teritorijās ne visai komfortabli jūtos. un runāt pa telefonu man ar ne visai patīk (nu ar retiem, konkrētiem izņēmumiem), ja man kaukam jāzvana tad es saņemos, saņemos, saņemos un beigās tāpat nepiezvanu (tikko šīs diskusijas iespaidā, saņēmos piezvanīt savai zirgu guru un apjautāties vai bēbis jau klāt - par to zvanīšanu es vairāk nekā nedēļu jau domāju). šajā ziņā man interneta komunikācija it kā krietni atvieglo dzīvi un ar mazākpazīstamiem cilvēkiem, paziņām ļauj komunicēt bez lieka stresa un frustrācijas.
a par to neinternetošanu. liela daļa taisnības Tev ir. nu, piemēram,
vai akal tas stulbums, kad man gribējās zināt kā iet Paulai un Elīnai un tā vietā, lai piezvanītu, pat sāku taisīties tai stulbajā tviterī. labi, ka 5 min laikā atjēdzos un momentāli izdzēsos (tfu, Tevi velns).
bet mūsdienās jau grūti bez tiem sociālajiem tīkliem, jo daudziem cilvēkiem daudzi radi un draugi ir ārzemēs, kā Tu citādi bez liekas naudas izgāšanas (telefonsarunas ai mīn) ar viņiem sazināsies?
ai, tas viss tik sarežģīti. manliekas, ka vaina jau nav tai internetošanā, bet mūsu attieksmē un viedoklī par to, kas tas ir un kā tas jāizmanto.
Atteikties nevajag, vajag ar mēru un saprātīgi - kā visu dzīvē. Piemēram, antibiotikas citreiz izglābj dzīvību, bet lielākoties tiek parakstītas absolūti bezjēdzīgi.
man vispār kopš bērnības ir tādas zināmas komunkācijas problēmas ar cilvēkiem. man vienmēr labāk paticis, ka nāk ciemos pie manis, nekā pašai iet ciemos, jo es svešās teritorijās ne visai komfortabli jūtos. un runāt pa telefonu man ar ne visai patīk (nu ar retiem, konkrētiem izņēmumiem), ja man kaukam jāzvana tad es saņemos, saņemos, saņemos un beigās tāpat nepiezvanu (tikko šīs diskusijas iespaidā, saņēmos piezvanīt savai zirgu guru un apjautāties vai bēbis jau klāt - par to zvanīšanu es vairāk nekā nedēļu jau domāju). šajā ziņā man interneta komunikācija it kā krietni atvieglo dzīvi un ar mazākpazīstamiem cilvēkiem, paziņām ļauj komunicēt bez lieka stresa un frustrācijas.