*

kādas lielas valsts kultūras iestādes mākslinieciskais vadītājs esot pārliecināts, ka mēs NOZAGĀM viņa ideju. tas gan baumu līmenī, bet es baigi par to nešaubos. nebaumu līmenī ir tas, ka tad, kad bijām palaiduši savu akciju un vēlāk parādījās viņējā, mēs sazinājāmies un piedāvājām draudzēties/sadarboties. atbilde bija, ka nekādā gadījumā un publiskajā telpā mūsu projekts tiek pilnībā ignorēts. paranoja un plānprātība tajā uroddomā plešas plašumā.

tā jau man tā ideja neliekas nekas baigi oriģināls. ņemot vērā esošos apstākļus un konkrētā daiļliteratūras šedevra specifisko tēmu, tas varēja ienāk prātā jebkuram cilvēkam ar nelielām zināšanām pasaules literatūras vēsturē. mūsu piegājiens gan man patīk labāk, jo nav nekādas segregācijas. piedalās gan random cilvēki no ielas, gan zināmas un mazāk zināmas publiskās sejas. liekas forša tā darām kopā, nevis baudiet mūsu profesionālo produktu, pieeja.

skaidrs, ka, ja tiešām tiksim cauri visai grāmatai, pašiem būs pamatīgi noriebusies šī projekta koordinēšana, jo tomēr visai daudz un dažādas ņemšanās un čakaru. vēl arī nav atbildes no AKKA/LAA, par to cik maksās autorenes šim visam. visādi citādi - daži cibiņi jau piedalās, bet var piedalīties arī citi. saraksts ir jau visai pilns, bet uz grāmatas beigām ir vēl brīvi spoti un pieteikšanās atvērta.

vakar pa sniega rožu ceru zummēja bites, pa kaimiņu tūjām lēkāja pirmie mājās pārnākušie strazdi, puriņa briksnājā savu smalko un vibrējošo dziesmiņu sauca smukās garastītes, zālienā nez no kurienes saradušies daudz tumšlillā kroksīši (pērn toč nebija) un viss bija pilns ar gaismu, sauli un glāsmainu gaisu. šodien pilnīgs novembris, lietus un vējš. guļu gultā zem segas, ēdu un lasu grāmatu.

p.s. man riebjas, ja daiļliteratūras grāmatās, īpaši biezās, zemsvītras piezīmes un komentāri ir beigās, nevis lappuses apakšā. tiešām riebjas.