*

* brīnījos, kas aprij pupām un zemenēm lapas. pirms pāris dienām, dienas vidū, gāju dārzā pēc zaļumiem un tur vnk ganījās stirna. aprija pupām un zemenēm lapas. liela stirna. manā mazpilsētas mazdārziņā;
* aizvadījām trīs dienu radošo "Mūžīgās izlaušanās" nometni pie mums. viss forši, tikai besīgi mazgāt traukus esošajā setapā;
* nupat sākās "vasaras nometne", saukta arī par vasaras teātra festivālu. ja pērn es stresoju par negaidītu nokļūšanu kostīmu mākslinieces lomā, tad šogad es esmu nemanot kļuvusi jau par aktrisi ar visai gariem tekstiem. no vienas puses man patīk piedzīvojumi, no otras - es sūdīgi menedžēju stresu. tad jau redzēs, ar ko tas beigsies. katrā ziņā arī mans zirgs piedalās izrādē, varēsim apvienot stresus un visu padarīt ekstra stresainu. to mēs protam;
* joprojām dzīvoju bez kompja un bez skaidrības vai varēs salabot esošo vai būs jāpērk jauns, jo labotājs ir aizbraucis uz Černobiļu. lielos vilcienos ir visai patīkami būt bez kompja, mazākos - es enīvei diezgan ilgu laiku veltu torčīšanai telefonā un bezjēdzīgai skrollēšanai;
* atsāku skriet, bet iespējams tūlīt atkal pārtraukšu. jo nav īsti skaidrs, kur araund to darīt pa ne-asfaltu, bet pa asfaltu man sāp mugura.

principā tas, ko es daru savā šobrīdējā darbavietā ir - mācos, ka viss ir iespējams. man kopumā diezgan dziļi, no manas personīgās eksistences pirmsākumiem, ir iebūvēts, ka nekas nav iespējams vai arī, ja ir, tad tas ir tik drausmīgi grūti un sarežģīti, ka nav vērts. man ir tēvs, ar izcilu prātu un zelta rokām, kas cieš no neapzinātas, drausmīgas trauksmes sajūtas, no kuras ir iespējams paglābties vien sēžot pāris kvadrātmetru komfortzonā pie TV, ar aliņu (vai ko stiprāku rokās) un pēc iespējas neko nedarot un nekustoties. man ir māte, kura ir viena ar pārcilvēciskām pūlēm vilkusi ģimenes vezumu. man ir 8 gadus vecāks brālis, ar kuru bērnībā nebija pārāk labas attiecības un, kura pārspēkam (kaut vai tīri fiziskam) bija neiespējami stāties pretī, arī brīžos, kad it kā bijām iepriekš vienojušies par kkādu sadarbību un/vai savstarpēju neitralitāti. no vienas puses - es it kā allaž esmu ticējusi dzīves skaistumam, laimīgām nejaušībām un veiksmei. no otras - vienmēr licies, ka es stāvu tam visam tā kā tādā maliņā un neesmu tā veiksmes apļa iekšpusē. ka tas drusku uz mani neattiecas. tagad mācos, ka tomēr attiecas. kā jau ar visu - forši, bet stresaini arī.