*

kamēr neesmu tikusi pie bilžu šķirošanas, padalīšos ar vienu no spilgtākajiem Lietuvsbrauciena momentiem - braucam mājās, esam kādus 20km no LV robežas, ir apmēram vienpadsmit vakarā, debesis skaidras, pamalē vēl atspīd saulrieta oranžums, bet jau krietni krēslo. iebraucam nelielā mežiņā un... tieši mašīnai priekšā, lukturu gaismās, parādās uz šosejas tupošas pūces siluets. es sāku ķērkt, Kārlis paspēj ieraut pretējā joslā un pūci apbraukt. apstājamies, skatāmies atpakaļ - pūce turpina stāvēt, bet izrādās viņa nav viena - otrā joslā stāv vēlviena. ja viņa tur bija jau tad, kad rāvām pa kreisi, lai apbrauktu pirmo, tad sanāk, ka par mata tiesu izbraucām cauri divām pūcēm. lai gan ceļš bija tukšs, pabraucām atpakaļgaitā, lai tās pūces aizbiedētu no ceļa. jāatzīst, ka viņas aizvācās visnotaļ negribīgi.

un pienāca diena, kad stārķi dzīrās vest karu pret cilvēkiem. tie pulcējās lielos baros un cēlās spārnos, lai planēdami riņķotu zilajās vasaras debesīs. drīz vien to karadraudze bija savākusies tik liela, ka to platie spārni pilnībā aizsedza sauli un diena tapa par nakti. vareno spārnu vēzieni sacēla tādu vētru, ka viss, ko cilvēki bija gadiem ilgi cēluši, tika noslaucīts no zemes virsas vienā rāvienā. bet spārnu švīkstēšana un garo knābju klabināšana lidojot, bija tik skaļa, ka katrs, kurš to dzirdēja, uz līdzenas vietas kļuva kurls.

( karš )