*

aizvadīju mīļu ciemiņu un gribēju beidzot uzsākt velosezonu, bet tētis paspēja pirmais pagrābt manu mīļoto ļasiku, paziņot, ka aizbraukšot līdz ceham (3 min brauciens) pie kompresora piepumpēt riepas (nu viņas bija pilnīgi mierīgi braucamas, to mikronu es varēju arī ar rokas pumpi iesukāt). nu jau bez maz stundu kā pazudis. tikmēr diena izdziest, saule riet un es kļūstu arvien niknāka.

negribas jau tā lieki blamēties, bet nav īpaši gudri pirmajā izbraucienā speciāli izvēlēties virzienu pa-vējam, nomīties labu gabaliņu, pie tam vislaik priecājoties: vai cik viegli, labi, ātri minās - tā it kā slinkās ziemas nemaz nebūtu bijis, un pēc tam atpakaļceļā knapi vilkt pedāļus, ar pretvējā pār plecu tālu plīvojošu mēli un gārdzot tāpat, kā to dara austiņās skanošais Neirozis.
tā jau nenormālkruta. gaisā pat tāda kā tālas vasaras vēsma saožama. a HESā viss pagaidām mierīgi. ledus vēl nemaz neiet.



( fotopielikums )

P.S.
ikgadējo laikapstākļu novērošanas birojs ziņo:
*) velosezonas atklāšana 2009. - 7. marts
*) ledus (ne)stāvoklis Daugavā pie Salaspils 2009. - 5. aprīlis (tur tai postā jāskatās 5 apakšējie attēli)