*

besī ārā - paņēmu palasīties jaunāko žurnāla Veto numuru - visi raksti un intervijas beidzas vēl īsti nemaz nesākušies. es nesaprotu, kāda tad jēga vispār taisīt rakstu, ja viņš ir tik īss un niecīgs, ka neko nemaz nepastāsta, tikai atstāj kaitinošu nepabeigtības sajūtu? Tu sāc lasīt, ieinteresējies, gribi kko uzzināt, nepacietīgi pāršķir nākamo lapu - a tur jau nākamais raksts sākas. šitā pati tendence novērojama arī citos preses izdevumos, tāpat ir, piemēram, arī ar 2/3 no Ilustrētās Vēstures (un Zinātnes arī) rakstiem. un vēl šo to. pagaidām vēl vismaz Rīgas Laikam šito nevar pārmest.
nē, nu vispār, kas attiecas uz Veto - es jau sen esmu nosolījusies viņu vairs nekad nepirkt. šito, ko taga lasu, dzīvesbiedrs iegādājās aiz garlaicības lidostā. šitas žurnāls, lai arī sola daudz un dod cerības uz patīkamu laika pavadīšanu, izrādās tukšs, snobisks, absolūti nedraudzīgs un nesirsnīgs. vairākas reizes ar vislabākajiem nodomiem esmu ķērusies pie kārtējā numura un vienmēr, vienmēr esu vīlusies.

es zinu, ka ja man kkas ļoti interesē es varu sameklēt un izlasīt par to cik biezu vien grāmatu vēlos (tas gan neattiecas uz intervijām), bet ir taču arī brīži, kad gribas pavalstīties pa dīvānu un pašķirstīt kko prātu atpūtinošu, bet tajā pašā laikā kvalitatīvu. katrā ziņā šitā čupiņa ar krāsainu, glancētu, makulatūrā nepārstrādājamu papīru ne tuvu nav to 3 Ls vērta, ko par viņu prasa kioskā.

tad rīt sākas septembris, ja? es jums teikšu tā, ka šogad tāda īsta, priecīga un silta vasaras sajūta man bija apmēram nedēļu. nu ne tā, ka no vietas, bet salasot kopā pa atsevišķām dienām. plus vēl Portugāles brauciens.
viss pārējais dīkstāve, gaidīšana, nīgrošanās, klupšana, ķeršanās, maldīšanās, apjukums, nepārliecība. neviens no lielajiem un mazajiem plāniem nav realizēts (atskaitot mājkonci), remonts ar nav pabeigts. kārtīgi nav pabūts itin nevienā vasaras festivālā, kurus es jau izsenis gaidu vairāk nekā Ziemassvētkus, Jāņus, dzimšansdienas utt. utjpr.

nē, nu labi, apmēram 10 gadus ilgi novērojumi liecina, ka īsti forša ir katra otrā vasara un tā, kā iepriekšējā bija nenormālkruta, tad jau nav ko daudz brīnīties. vispār tas attiecas ne tikai uz vasarām, bet uz visu gadu. cik pastos un padomāju atpakaļ, tad vismaz kopš 1999. gada varu konstatēt šādu likumsakarību savā dzīvē. iepriekšējais gads bija brīnišķīgs - šitas gads man nepātraukti ta ka pa celmiem un purvājiem iet. lai arī nekas grandiozi šausmīgs (vismaz pagaidām) nav noticis, tomēr konstanti notiek kkādas lielākas un mazākas nebūšaniņas - gan darbā, gan mājās, ar vēlmi skoloties, ar naudām, ar sadzīvi, ar sapņiem, iecerēm un iekšējā miera un līdzsvara sajūtu. nu karoč visur.

atļaušos būt naiva/optimistiska/reālistiska/stulba/māņticīga/vatever un klusi gaidīt, kad 2009 būs galā.
vottā.
priekā!