*

lai gan šodien ir Lieldienas, zaķi mēs nesatikām. gaiļus, vistas vai cāļus arī ne. bet sumbru, aļņus, stirnu, staltbriežus, lapsiņas, lāčus, vilciņu, mežasuķus, zirdziņus, pūces, ūpiņus un vēl visādus putniņus gan apciemojām. jenotsuns bija paslēpies.

( bišķ no meža )

un man šausmīgi patīk kā smaržo (un garšo) āda saulē un mitrs vēris (egļu mežs) un saule arī patīk un patīk kā pavasaros putniņi čalo un zvēri patīk. un ņemt no mājām līdzi sviestmaizes ir nenormāli kruti.

izpisu ārā ar ļasiku pagruzīties ar metalu austiņās. braucu tur, braucu šur, beigās izdomāju aizbraukt izlūkot jauno rajonu. nu to, kas starp HESa deviņstāvenēm un dzelzceļa sliedēm. pizģec kā norāva jumtu - pilnīgi sirreāli, atsvešināti, traģiski kaili un kosmiski skumīgi. cukuroti nolaizītas rindu un privātmājas, gluds, svaigs asfalts un viss miris. lielākā daļa ēku tukšas un neapdzīvotas. dažas pamestas gandrīz pabeigtas, nu pa kādai smilšu čupai ārā, pusratā atstāta sēta - tā it kā būtu tuvojies kaut kas liels un nenovēršams un cilvēkiem būtu nācies steigšus bēgt, atpakaļ neskatoties. vēl drūmāku skatu padara pa kādam gaišam logam citādi tukšā rindu mājā un pa vientuļai mašīnai ārpusē. un pavisam neSalaspilīga sajūta - likās, ka tā vieta, tās mājas, tas asfalts, tās zvaigžņotās debesis un es varam atrasties jebkur, ne tikai uz Zemes, bet visā izplatījumā.
+ papilddrūmumefekts - rajona aizmugurē HESa izsmējīgi staltās betona daudzstāvenes ar smirdīgām, pieķēzītām kāpņutelpām, papīra sienām, bet ar gaismās mirdzošiem logiem. dzīvību nomācošas, bet dzīvas.