*

( ieskats ekspedīcijā )

vēl viena saturīgi pavadīta diena manu saturīgo dienu vācelītē. nakts vidū [t.i. pusdesmitos no rīta] pie manis ieradās Otrdienu Ģenerālis/Prātīgais Cilvēks, piepimpumpēja frīkriteņa riepas un es viņu izvedu pa klasisko lielo ciemiņvedamo loku => memoriāls - dambis - sv. Jura baznīcas drupas - Ako piemineklis un gar kapiem uz mājām. uzēdām maizītes un ciemiņš nolēma pīpētavā nosnausties. tāpēc arī rakstu, jo mazliet garlaikojos - nu neliekas viesmīlīgi kamēr viesis guļ rubīt iekšā putekļusūcēju un nodoties plānotajai istabas tīrīšanai.
nu jā, un patīk man ļoti šitādas prātīgas parunāšanās. pāris jauni salikti puzles gabaliņi manā pasaules skatījumā/izpratnē un miljons jaunu vēl saliekamu klāt.

+ un nevaru beigt priecāties par jaunajām bremzēm. šodien notestēju arī gāžot lejā pa dambja nogāzi.

obanā! kad pirmoreiz sezonā dzirdu klausulē tekstu: "ejam ārā ar riteņiem!", tad viss iekšā sāk dricelēties un organismu pārņem pārmalām ejošs vasaras sajūtas vilnis. un tad divi smadzeņtrīcnieki gonko pāris kiļus pa pilnīgu tumsu un vēl pilnīgāku ofroudu cauri Apakšstacijai, līdz Ako, kur izdzer aliņu, skatoties, kā pretējā Daugavas krastā apokaliptiski deg kūla un, kā nabaga ugunsdzēsēji nevar piebraukt tam visam klāt. vēlāk pie veicīša satikti pāris eiforistiskā reibumā esoši krū locekļi, kuri aicina mūs tur, kur mēs neejam. pēc tam pāris partijas raspizģaju un mājās braucot vēl tiek sastapts Čipsiks, kurš pie stacijas atradis zemē mētājamies absolūtās lupatās esošu, nepazīstamu slāvu meiteni, ko mēģina izpalīdzīgi nogādāt viņas mājās, kuru atrašanās vieta nevienam nav skaidri zināma, pat ne nojaušama.
šitas nav salīdzināms ar idilliski apcerīgo braukāšanos no rīta, kas arī bija nenormāli jauka.