*

es vienmēr esmu zinājusi, ka visas manas vēlēšanās atrod kkādu veidu kā piepildīties. tagad arī - man bija apnicis iet uz darbu bez brīvdienām un nervozēt par to, ka man nav laika mācīties bakalaura eksāmenam, ka man gribas vnk pakūkot pa māju un neko nedarīt un izgulēties. ka man gribas mazāk ēst un ierobežot alkohola patēriņu. ka man vajag apdomāt mazliet savu dzīvi, uzvedību un to, ko es īsti gribu. ka esmu baigi nogurusi no tā, ka neļauju nevienam par sevi rūpēties, lai arī patiesībā ļoti gribu, lai kāds par mani parūpētos. nu un pietika ar pāris sekunžu intīmu sejas kontaktu ar asfaltu [vai ko tamlīdzīgu], lai visas šīs manas vēlēšanās piepildītos. vismaz uz divām nedēļām.
nekas vienkāršāks nederēja, jo man galvā visu laiku dzīvoja teksts, ko teica priekšniece, pieņemot mani darbā par ģērbēju - vai es apzinoties darba specifiku, ka izrādei ir jānotiek un, ka uz darbu jānāk kaut rāpus ar nezincik grādu temperatūru.
tādas man tās pirmo dienu pārdomas.

pēc Kaimiņa apciemojuma ap sirdi daudz labāk, tikai purniņš mazliet vairāk sāp. grūti tā visu laiku smieties, bet nesmieties ar viņu nevar.
es esot kritusi tā kā pingvīni ūdenī lec. nu spārni gar sāniem un uz deguna iekšā. un izskatoties kā labā maizē padzīvojusi - nu dēļ tā pampumpa uz sejas.
drīz dignai jābūt klāt.