*

ū es mēģinu, bet patiešām nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi būtu tik fooorši un saturīgi pavadīta diena bijusi. no paša rīta, līdz pašam vakaram. pie tam bez pilītes alkohola. 'Vīksnās' ciemojāmies, suņus izmīļojām, vecvecāku kapiņus sakopām, garšīgos ābolus no vecāpapa ābelītes atvedām, radu lietas stiprinājām, ar Sirmo-jaunāko tēju padzērām un Valmieras teātrī "Krauklīti" noskatījāmies.
bet
runājot par mieru - man bieži ir licies, ka cilvēki, tai skaitā es pati, reizēm skrien pa pasauli kā jukuši sev mieru meklēdami. viņu miers tajā laikā aizelsies dzenas tiem pakaļ, bet miers jau mierīgs, mieram īsas kājas un noķert tos trakos skrējējus viņš nevar. ja tā ilgi skrien nedomājot, tad mīļais miers beigu beigās pārguris ķer pie sirds un krīt pie zemes beigts un pagalam, un tad jau vairs neko. bet. es esmu pārliecināta, ka daļa no mana miera dzīvo kopā ar rūķīšiem skaistākajos mežos pasaulē - tajos, kas ap Smilteni. ja pavisam konkrēti, tad Cērtenes pilskalnā. es gan neskrienu viņam uz turieni pakaļ un viņam nav mani jāķer. mēs tiekamies retreizēs, kad es turp aizbraucu un tad viņš mani nomierina. cik nu tas katrā gadījumā ir viņa kompetencē.

pāāāldies kp par vešanu un kompāniju, un manam Jaņ/apakšīrniecei/marulei par brīvieeju teātrī!

UPD: ā un pats vājprātīgākais, ko mēs šodien redzējām bija divi bļitkotāji ezera vidū Launkalnē. lieki piebilst, ka ledus uz ūdens nebija.