*

vīī, sapnī redzēju, ka kkāda dulluma pēc apprecos ar jauku zēnu, kuru nemīlu. sapratu arī, ka nu nekādi neesmu ar mieru ar viņu seksu darīt. puika bija džentlmenis un ar to rēķinājās un neuzspieda, jo ļoti mani mīlēja. bet es tomēr tajā pašā pirmajā naktī ņēmu un aizbēgu. bēgu pa tumsu, pa kkādu dambja un mola krustojumu. gar upi, kura bija nemierīga un šļakstīja šļakatas virsū. aizbēgu pie mammas uz Smilteni. viņa nedusmojās. bet es vislaik skatījos uz šauro zelta gredzentiņu pirkstā un domāju, cik es esmu duma. darbība notika kkādos apmēram vecos laikos, jo man bija jāvalkā garas, kuplas kleitas un jocīgas kurpītes, lai gan bēgot biju uzcirtusi džinsiņas.

iedoma, ka mīlestībai vienmēr jānāk kā labi apkalta Šairas aukstasiņa* spērienam pa pakausi, man liekas absolūti muļķīga. drīzāk jau šādā veidā atnāk nevis mīlestība, bet truls dumums. un, kad cilvēks no spēriena atguvies, izrādās, ka nekādas mīlestības nav un nekad nav bijis. ir tikai tukšums.

__________
( * )