12. Decembris 2007


Posted on 2007.12.12 at 22:07
Tags: , , ,
1) nekad vairs negribu dzirdēt čīkstēšanu - 'nu Īnes, Tu taču strādā teātrī, ja gadās kāds ielūgums vai lēta biļetīte, lūdzu neaizmirsti par mani...' - vakar, kad negaidīti tiku pie ielūgumu žūkšnīša, nācās apzvanīt vai puspasauli, kamēr sarunāju nācējus.
toties varētu apsvērt domu, vairs nekad neaicināt uz teātri [info]digna, jo tas parasti beidzas ar katastrofu. neapsvēršu. jo man patīk šitādas jautras, aizraujošas un dzīvespriecīgas katastrofas.
2) viens no smieklīgajiem vakardienas katastrofas momentiem bija kā mēs pa Ata slepenām mīļākajām paredzētajām, līkumotajām un čīkstošajām, sētaspuses koka kāpnēm, kāpām uz bēniņiem un gandrīz arī uz jumta. smiekli man nāca arī vēl tad, kad biju jau aizmigusi. un es patiešām ticu, ka dzīve sastāv no laimīgu nejaušību virknes, kaut vai piemēram tāpēc, ka nevar zināt kā tas kāpiens būtu izvērties, ja vien nezināmu iemeslu dēļ man somā nebūtu bijis līdzi lukturītis.
3) saņemt rozes ir patīkami, lai kas arī tās nedāvātu.

Iepriekšējā diena  Nākošā diena