*

gribu pateikt tikai to, ka pēdējā laikā aizdomīgi bieži man tiek piedāvātas puiku dzīvokļu atslēgas. vienas tādas virpinot ap pirkstu es šodien pusotras stundas laikā krustām šķērsām izstaigāju visu Rīgas centru.
+ tas, ka man nepietiek spēka, lai paceltu ļasiku un iekarinātu to tam vilcienā paredzētajā āķī ir bijuši pilnīgi bezjēdzīgi maldi. man pietiek. mazliet pat pāri paliek.

un vienīgais, kam vakar bija kkāds sakars ar Šakmāra v.d. ballīti ir pus-puslitrs Bakardi.
jāpaēd un jāaizbrauc vēl kkur. tikai uz brītiņu. patiešām.

nē, nē, manlieks ir labi tā divatā pasēdēt un kopīgi paklusēt. divu aliņu garumā.
kamēr noriet saule un pamazām satumst.

nezkāpēc atcerējos par vienu pirms vairākiem gadiem redzētu filmu. tagad pierakstu, lai neaizmirstos un nebūtu jāatceras vēlreiz.
taisīta Irānā 2000. gadā. režisors Bahman Ghobadi, saucas "Piedzērušo zirgu laiks". sirsnīga un skumja filma, par to kā cilvēki riskē ar savām dzīvībām nodarbojoties ar kontrabandu uz Irānas - Irākas robežas, lai nodrošinātu sev kaut niecīgus iztikas līdzekļus. galvenais varonis - puika, pēc vecāku nāves kļuvis par vienīgo ģimenes apgādnieku, grib savākt naudu mazajam brālītim nepieciešamajai operācijai.
nosaukums tāds, tāpēc, ka kontrabandisti pirms došanās ceļā piedzirda zirgus, lai tie spētu izturēt briesmīgos laikapstākļus un bezceļu.
atceros, ka man skatoties bija interesanti arī klausīties kā skan persiešu un kurdu valodas.