*

bijām diezgan daudz vietās, pie kurām bija rakstīts, ka šīs zemes piederēja tādai vai šitādai indiāņu ciltij un tā un šitā vieta viņiem bija svētvieta. un viss izpostīts, atņemts, uzbūvēts betona klucis utt. vietām kaut kas tiek mēģināts restaurēt vai atdot (vai vismaz piešķirt tiesības izmantot, kā, piemēram, pipestone, bet tas liekas tāds niecīgs piliens okeānā uz visa tā kopējā nodarījuma apmēra).
jutu sevī drausmīgas dusmas. līdzīgas tām, kuras jūtu domājot par karu Ukrainā.

staigāju un domāju, ka latviešiem ļoti paveicās, ka alkatīgie kristiešu kolonisti ieradās tik laicīgi. kad pasaule vēl bija salīdzinoši ļoti lēna un tehnoloģijas mazattīstītas. viss notika lēnām, bija daudz laika pielāgoties, salāgoties un saglabāt gan atšķirīgu valodu, gan tradīcijas, gan kultūru. Zamerikas indiāņu kolonizācija un genocīds notika jau tehnoloģiski daudz attīstītākā un straujākā laikmetā. uzbūvē dzelzceļu, izšauj bifeļus, cilvēkiem vairs nav ko ēst, viņi izmirst, atlikušos sadzen rezervātā, bērnus nošķir no vecākiem un viss. veselām ciltīm vairs nav iespēju piekopt savu tradicionālo dzīvesveidu, saglabāt kultūru vai kaut kā lēnā garā mēģināt pielāgoties. izbraucām cauri gan Pine Ridge rezervātam (otrā nabadzīgākā vieta visā ASV, vismaz bija dažus gadus atpakaļ ), gan indiāņu rajonam Mineapolē (pilsēta ar vienu no lielākajām urbānajām pamatiedzīvotāju populācijām ASV). bēdīgi un nabadzīgi. paņēmu palasīt viņu pašu ikmēneša avīzi un nopirku pāris pamatiedzīvotāju autoru grāmatas. ļoti interesanti un tiešām ļoti bēdīgi.

šitādus tagad esot modē likt klāt visādiem pasākumu info materiāliem. nebija gan iespējas noskaidrot, ko viņi paši par to domā.


šī bilde no muzeja Čamberlenā https://aktalakota.stjo.org/