paldies, es īsti nespēju iztēloties kā Tu varētu palīdzēt. manu māti vakcinēties Tu nepiespiedīsi :D un šaubos arī vai vari kā palīdzēt ar draudzenes (kura starp citu mums tāda kā kopīga) depresiju.
par tām mājsaimniecībām un tikšanos - nu hvz. sodu maksāt nevaru atļauties šobrīd un policija jau sola visu baigi pastiprināti kontrolēt, bet nu jāpaskatās, kā te tas viss notiks un izskatīsies. tā ideja lielos vilcienos ir vest cilvēkus meditatīvos pārgājienos pa mežu. nu ar visādām niansēm, ko man vajag dzīvē iztestēt pirms padarīt to visu padarīšanu oficiālu. pirmais ieplānotais tests jau atcēlās, jo sarunātais izmēģinājuma trusītis dabūja kovidu.
es jau tā nojautu par draudzeni, tāpēc arī prasu :/ bet ja ir akūta finansiāla probza, ziņo cibā, es atsaukšos un gan jau ka citi arī.
nu, ir tā, ka divi cilvēki no divām mājsaimniecībām var braukt vienā auto, tas ir legit. mājās iekšā neviens neies, garantēju, ja vien neskanēs trakulīga ballīte 10 km radiusā. vienmēr ir atmazka "palīdzēt nevarīgam cilvēkam" or smth. soda naudas pirmreizējiem pārkāpējiem sliktākaja gadījumā nav lielas, no 10 eur (vai brīdinājums).
es, laikam augustā, neizturēju un uzrakstīju ziņu. bija izbrīnīts/a, jo it kā reti, bet regulāri komunicējot un licies, ka viss taču labi. bet teica, ka baigi neko nevarot palīdzēt. centīšoties biežāk sazināties. bet tas jau neko nepalīdz un nemaina.
es 5d pēc viņas apartamentu aplūkošanas neizturēju un piezvanīju viņas mother figure, ar kuru viņa arī uztur bezmaz ikdienišķus kontaktus. tā arī bija šokā un nebija neko nojautusi, jo visu laiku nāk ziņas kā viss labi un forši.
vecāki priecātos, ja viņa izvāktos, kaut nesamaksājusi parādus, bet mammai reāli bail, ka ja uzteiks mitekli, tad var nodarīt sev kko neatgriezenisku. kas man arī liekas reāli un, kur, protams, nevajag nonākt nekādā ziņā. bet ko darīt - arī nezinām. es savus iekšējos un ārējos resursus jūtos izsmēlusi. pie ārsta aizvedu, cenšos visu laiku kkā bakstīt un neļaut pārāk daudz izlikties un melot, ka viss labi, bet man pašai savas problēmas šobrīd pietiek.
saprotams. nu laikam jau māte ir vienīgais, kas viņu var ievietot stacionārā or smth, un viņa laikam ir arī vienīgais cilvēks no ģimenes, kas ar māti uztur kontaktus. hmm, māti nevar ataicināt ciemos uz saļiku, lai redz visu, kā ir, parunā ar taviem vecākiem?
man kkā radies iespaids, ka tā māte pati ir jukusi un, ka tur nav ko. turklāt manliekas tikšanās ar māti viņas stāvokli varētu vēl pasliktināt. ir daudzreiz bijuši gadījumi, kad viņa stāstījusi cik slikti jutusies pēc komunicēšanas ar māti.
varbūt arī ir jukusi (bet man liekas, galvenokārt ļoti pārdzīvo par abiem saviem bērniem, cik es ar viņu kaut kad ļoti sen runāju). un tur nav viņām abām jākontaktējas - vnk jāpārliecina, ka meita ir ļ. smagā situācijā, un nepieciešama intervence.
pie māsas gan brauc jāt. palīdza zem teikuma, ka atļauts "individuālais sports". nevajag māti spiest un vēl mazāk pārdzīvot, jo tas viņai atņem tāpat vecītim tik dārgo enerģiju. mātei vajag jūsu mīlestību, ne pārrūpes. mātes ir dažādas, bet katram sava, vienīgā.
Valmiermuižas stallis ir ļoti publiskā vietā, laukuma galā ir trīsstāvenes un veikals + mēs braucam divatā ar staļļa saimnieci. kopā ar treneri jau sanāk 3 cilvēki no dažādām mājsaimniecībām un amatieru sports šobrīd nav atļauts. braukt pie sava zirga un jāt pa mūsu kūtspakaļu jau es varu cik uziet.
par mammu - man tiešām liekas, ka mums būs ļoti grūti vienai otru mīlēt, ja viņa gulēs slimnīcā pie elpināmā bez iespējas viņu apciemot vai atvadīties.
es Tevi patiešām saprotu un iejūtos. un tikpat labi saprotu Tavu māti. viss, kas mums atliek - pieņemt viņu izvēles, jo tas ir viņu dzīves ceļš. šo es saku par tuviniekiem, ne vispārīgi. kaut gan tas attiecas arī uz "vispārīgi". un es saprotu arī to, ka cilvēkiem šo saprast un pieņemt ir tuvu misijai "neiespējami", bet tā nu tas ir, ka mums nav nekādas daļas gar cita cilvēka dzīves ceļu, vai tas alkoholiķis, vai narkomāns vai antivakseris, mūsu māte, dēls vai sieva. mēs varam un drīkstam sniegt palīdzīgu roku un atbalstu, bet apvainoties, ka roku atgrūž, nudien nevajag. nav lielākas patiesības par "slīcēju glābšana ir slīcēju rokās".
es vispār neapvainojos, nesaprotu, kur to var tā nolasīt. es esmu dusmīga un zem šīm dusmām slēpjas bailes, uztraukums un izmisums.
man laikam tā par slīcējiem neliekas baigi lielā patiesība. man patiesāks liekas teiciens, ka "cilvēks nav vientuļa sala" un mēs te visi kopā kaut kā kuļamies un, jo vairāk kopā mēs esam, jo vieglāka kulšanās
Nene, apvainošanās kā piemērs,ne jūsu gadījums. Bet tici man- "nasiļno dobro ne daš". Ko pierāda gan personīgās dzīves piemèri,gan pat pandēmija un valdība.
par tām mājsaimniecībām un tikšanos - nu hvz. sodu maksāt nevaru atļauties šobrīd un policija jau sola visu baigi pastiprināti kontrolēt, bet nu jāpaskatās, kā te tas viss notiks un izskatīsies. tā ideja lielos vilcienos ir vest cilvēkus meditatīvos pārgājienos pa mežu. nu ar visādām niansēm, ko man vajag dzīvē iztestēt pirms padarīt to visu padarīšanu oficiālu. pirmais ieplānotais tests jau atcēlās, jo sarunātais izmēģinājuma trusītis dabūja kovidu.
nu, ir tā, ka divi cilvēki no divām mājsaimniecībām var braukt vienā auto, tas ir legit. mājās iekšā neviens neies, garantēju, ja vien neskanēs trakulīga ballīte 10 km radiusā. vienmēr ir atmazka "palīdzēt nevarīgam cilvēkam" or smth. soda naudas pirmreizējiem pārkāpējiem sliktākaja gadījumā nav lielas, no 10 eur (vai brīdinājums).
brālismāsa?vecāki priecātos, ja viņa izvāktos, kaut nesamaksājusi parādus, bet mammai reāli bail, ka ja uzteiks mitekli, tad var nodarīt sev kko neatgriezenisku. kas man arī liekas reāli un, kur, protams, nevajag nonākt nekādā ziņā. bet ko darīt - arī nezinām. es savus iekšējos un ārējos resursus jūtos izsmēlusi. pie ārsta aizvedu, cenšos visu laiku kkā bakstīt un neļaut pārāk daudz izlikties un melot, ka viss labi, bet man pašai savas problēmas šobrīd pietiek.
paldies!
nevajag māti spiest un vēl mazāk pārdzīvot, jo tas viņai atņem tāpat vecītim tik dārgo enerģiju. mātei vajag jūsu mīlestību, ne pārrūpes. mātes ir dažādas, bet katram sava, vienīgā.
par mammu - man tiešām liekas, ka mums būs ļoti grūti vienai otru mīlēt, ja viņa gulēs slimnīcā pie elpināmā bez iespējas viņu apciemot vai atvadīties.
man laikam tā par slīcējiem neliekas baigi lielā patiesība. man patiesāks liekas teiciens, ka "cilvēks nav vientuļa sala" un mēs te visi kopā kaut kā kuļamies un, jo vairāk kopā mēs esam, jo vieglāka kulšanās