*

es Tevi patiešām saprotu un iejūtos. un tikpat labi saprotu Tavu māti. viss, kas mums atliek - pieņemt viņu izvēles, jo tas ir viņu dzīves ceļš. šo es saku par tuviniekiem, ne vispārīgi. kaut gan tas attiecas arī uz "vispārīgi". un es saprotu arī to, ka cilvēkiem šo saprast un pieņemt ir tuvu misijai "neiespējami", bet tā nu tas ir, ka mums nav nekādas daļas gar cita cilvēka dzīves ceļu, vai tas alkoholiķis, vai narkomāns vai antivakseris, mūsu māte, dēls vai sieva. mēs varam un drīkstam sniegt palīdzīgu roku un atbalstu, bet apvainoties, ka roku atgrūž, nudien nevajag. nav lielākas patiesības par "slīcēju glābšana ir slīcēju rokās".