es Tevi patiešām saprotu un iejūtos. un tikpat labi saprotu Tavu māti. viss, kas mums atliek - pieņemt viņu izvēles, jo tas ir viņu dzīves ceļš. šo es saku par tuviniekiem, ne vispārīgi. kaut gan tas attiecas arī uz "vispārīgi". un es saprotu arī to, ka cilvēkiem šo saprast un pieņemt ir tuvu misijai "neiespējami", bet tā nu tas ir, ka mums nav nekādas daļas gar cita cilvēka dzīves ceļu, vai tas alkoholiķis, vai narkomāns vai antivakseris, mūsu māte, dēls vai sieva. mēs varam un drīkstam sniegt palīdzīgu roku un atbalstu, bet apvainoties, ka roku atgrūž, nudien nevajag. nav lielākas patiesības par "slīcēju glābšana ir slīcēju rokās".
es vispār neapvainojos, nesaprotu, kur to var tā nolasīt. es esmu dusmīga un zem šīm dusmām slēpjas bailes, uztraukums un izmisums.
man laikam tā par slīcējiem neliekas baigi lielā patiesība. man patiesāks liekas teiciens, ka "cilvēks nav vientuļa sala" un mēs te visi kopā kaut kā kuļamies un, jo vairāk kopā mēs esam, jo vieglāka kulšanās
Nene, apvainošanās kā piemērs,ne jūsu gadījums. Bet tici man- "nasiļno dobro ne daš". Ko pierāda gan personīgās dzīves piemèri,gan pat pandēmija un valdība.
man laikam tā par slīcējiem neliekas baigi lielā patiesība. man patiesāks liekas teiciens, ka "cilvēks nav vientuļa sala" un mēs te visi kopā kaut kā kuļamies un, jo vairāk kopā mēs esam, jo vieglāka kulšanās